Friends

Sarunā jebšu esošo lietu kritikas plūsmā drauga ausu virzienā, izkristalizējās apaļa izpratne, kāpēc man nepatīk vairums moderno videospēļu.

Vienā vārdā: Bloatware
Man nepatīk gara, tukša un bezmērķīga diršana - gumijas stiepšana un zaudēts fokuss (atvērtās pasaules). Man pat nepatīk pastaigas bez mērķa - visu ķermeni pārņem tāds kā diskomforts par tādu kā stulbu karāšanos gaisā nesaprotamu iemeslu dēļ. Varbūt tāpēc viens no maniem hobijiem ir fotogrāfija, lai pastaigām piešķirtu mērķi savās smadzenēs.
Man nepatīk būt pludmales dārzenim un ļaut, lai kodolreaktors debesīs svilina manu ādu un taisa man ādas vēzi. Kas tas vispār par prikolu eksponēt sevi kam tādam? Kāda mērķa vārdā? Lai pārniggotos uz sezonu?
Man nepatīk pārlieka lietu atgremošana bez pievienotās vērtības - ja nav nekas vērtīgs sakāms, tad labāk paklusēt, nevis atkārtot cita teikto (rimeiki). Ja tu taisi rimeiku, tad tāpat ir skaidrs, ka tev nekā vērtīga nav, ko piebilst, tāpēc ņem un aizveries, maita!

Visam prasās kaut kādu virzību, mērķi, struktūru. Modernais geimings reti, kad šīs lietas satur.
Pirms dekādes+ videospēļu industrija izdomāja iet trendā - atgremot vienu no veiksmes formulām un piemērot to universiem, kur tas ir absolūti pat kaitīgi. Kopētāju ballīte. Tā rezultātā cieš mērķis - stāstīt stāstu caur videospēles mediju. Stāsta vietā parādās tukša diršana un stulba karāšanās gaisā nesaprotamu iemeslu dēļ. Šī karāšanās kļūst par pašmērķi. Tā rezultātā nav iespējams tvirti pateikt stāstu, ja tas nekur nesākas, nekur nekulminējas, nekur neiztirzājas un attiecīgi - nekur nenoslēdzas. Un to baisi jūt tādās spēlēs, kas būvētas uz stāstiem: Silent Hill, God Of War, Tomb Raider, Metal Gear Solid, Driver, Mass Effect, Mafia, Sleeping Dogs...

Jā, tīri mehāniskās spēlēs kā Doom tas der
Jo ar stāstu tur oriģināli bija kā ar porno: stāstu tu tur sagaidi, bet tas tur nav galvenais! Un tie ir skaidri, labi spēles noteikumi!
Bet industrija izdomāja, ka baisi laba ideja ir visas frančīzes open trenda vārdā pārvērst par porno industrijas bloatware, kur viena orgāna (gameplay loop) dročīšana stundām no vietas ir viss, ar ko šīs mākslīgi uzpūstās pasaules aizbāzt. Bezmērķības tukšums tavam buttplug. Liekas izmaksas trenda un stulbuma vārdā.


Jā, bezmērķība - stāsts un spēle neko neiegūst, kad tu skraidi apkārt pa pasauli, vāc sūdiņus, kombinē tos mikroprogresijas/ieroču uzlabošanas/estētikas kačāšanas dēļ. Neko foršu iegūt nevar, ja tu ieliec drēbes veļas mašīnā, izmazgā tās, tad liec žāvēties, un tad atpakaļ visu liec veļas mašīnā un uz riņķi un uz riņķi, un drēbes nav pat sasmērējušās - piedzīvojumā nav būts, visu laiku tik vergo pie veļas mašīnas. Viss, kas iegūts pārmazgāšanas dēļ - caurdiluši palagi.
Wash. Rinse. Repeat. Visur tas pats. Spēlēs dažādās mainās tikai šo drēbju un veļas mašīnas izskats, bet princips/darbība nemainās. Ķipa aizmālēsi skatienu ar repetetīvu bulšitu? Kur jēga? Man kā geimerim nulle jēgas. Izstrādātājam gan katra atsēdētā stunda pienes lielāku potenciālu, ka iepirkšu kādu laiku saudzējošu mikrotranīti. I call it bullshit - nekad neesmu pirics, nekad nepirkšu nevienu slimu mikrotranīti!
Un te nu parādās - atvērtā pasaule nevis pašas spēles akcentēšanas, bet gan netīra biznesa dēļ.


Šie visi ir tie iemesli, kāpēc bieži spēlēju klasiku.
Jo retro spēlēs šī atvērtā bezjēdzības pasaule nebija. Tā vietā - spēles ar konkrētiem stāstiem no A-Z, ja stāsti tur vispār bija.
Bija jaunrade, nevis rimeiki. Bija tvirti, nevis live-service open-world porno bez jēgas un bez malas. Un bija open-world elementi jeb spēles, kurās tu redzi - aha, šeit vēl netiekam un laikam vēlāk dabūšu kaut ko, kas atļaus tur piekļūt. Un, kad tiec pie šīs lietas, tad atgriezies vecajā vietā un tiec tur tālāk. Un aiz iepriekš neatveramajām durvīm ir spēles turpinājums, nevis prosta kārtējais aitems jeb bļembuks savākšanai - bez svara, bez jēgas, bez pievienotās vērtības. Tam ir vārds: Metroidvania. Un tas ir cēls Tā Kunga vārds, lai gan neesmu ne Metroid, ne Castlevania fans. Taču, spēlējot Legacy Of Kain vēlākās sērijas spēles - to jūt un izcelsmes vieta arī zināma. Attiecīgi - ja pasaulei jābūt atvērtai, tad ar mērķi, ar odziņu.

Jaunās spēles?
Nav jābrīnās, ka no modernajām man iecepī tās, kuras atturās no gumijas staipīšanas uz nodrāztās pipeles: Deus Ex, Plague Tale, Senua, Evil Within, Alan Wake, The Last Of Us, L.A. Noire, Rage, Metro... Visas pieminētās ir solīdas frančīzes, kas ciena manu laiku un neaizraujas ar tukšas pasaules aizpildīšanas mēģinājumiem ar repetetīvu dročīšanu. Ir konkrēti, autorēti darbi bez jelkā lieka. Un rezultātā - stāstam ir spēriens, tvēriens, ietekme. Sekas. Spēks. Kā labai filmai, kā labai grāmatai.


GTA, piemēram, ir šī visa šī vēžainā sūda kulminājums.
Galīgi nesaprotu to siekalošanos gar atvērtu pasauli ASV hiperkertīnisma settingā. Divi stulbumi vienā. Tāpēc cienu Driver un Mafia. Tiesa, abi arī stipri inficējušies ar šo pornogrāfiju un tāpēc jaunākajās iterācijās zaudē lielu daļu sava spēka, bet vismaz tematiski notiek kas stipri jēdzīgs, nevis esošā tukšbulšita glorifikācija.
Ja Mafia 3 būtu lineāra un tiešām beigtos kā noslēgta pasaule, atstājot iekarotās pasaules pārvaldīšanas kaifu aizkadrā, tad tā tikai iegūtu. Nevis tevi pēc iziešanas iemet atpakaļ pislētā un aiziet - braukā, dari neko, vāc plakātiņus un citus bļembukus - tā tak ir tā mafiozo lielā dzīve, ne? :D
Visa cīņa tāpat aiz muguras un nekas piebilstams mums vairs nav. Un spēle zaudē savu cirtienu, tvirtumu. Devalvējas pasākums, mīnus 2 acis no vērtējuma, jo trenda dēļ neatgriezeniski sapistas mākslas darba beigas.


Open-World dizains: veselībai kaitīgs satura atšķaidītājs. Esi aicināts pierādīt man pretējo :)

Iemīļotas un infrasarkanajā spektrā jutīgas filmiņas cena garajā rullī ~3 gadu laikā pieaugusi par 25EUR.
Vienā garajā rullī ir aptuveni 17 gab. 36 kadru filmiņas. Ehhhh. Ekonomika, kariņi - enerģijas un materiālu cenas visa šī pamatā.

Un daudz melošanas, nekontrolēts krapitālisms.
Jo Rollei Retro 80S nav ne Rollei ražota (Rollei Analog nav filmiņu ražotājs un nekad nav bijis - viss viņu piedāvājums ir tikai rebrandings), ne tai ir ISO 80 jutība pēc piktoriālā kontrasta prasībām - norādītie 80 ir aeriālās fotogrāfijas jutība, kur ēnu detaļas lomu nespēlē kā suga, bet ēnu atvēršanai ikdienas kontekstā šim materiālam ir jādod vairāk gaismu, salāgojot visu padarīšanu beigās ar piemērota attīstīšanas laika atrašanu. Divu mainīgo saspēle. Trīs īstenībā, jo svarīga loma ir arī maisīšanas biežumam, jo katra maisīšanas reize materiālam piegādā svaigu ķīmijas devu (lokālā izsīkšana), kas arī beigās ietekmē ķīmijas aktivitāti un tas viss kopā - kontrastu.

Ikdienas pielietojumam (piktoriālais kontrasts) ~ISO 50 gan būs. Ir labi visu šo zināt, nevis būt akli pārsteigtam par bloķētajām ēnām, jo Rollei melo par izmantotā materiāla jutību un novirza laboratorijas un fotogrāfus Push attīstīšanas virzienā ar visām pušošanai tipiskajām sekām - augsts kontrasts un melnas ēnas. Un nez kāpēc ir tā, ka šis ļaužiem šķiet misticisms. Mistika, jo paši neattīsta, nepēta!
Tā bezkritikas uzticēšanās "ražotājiem" jeb firmu zīmēm ir diezgan nelabvēlīgs smadzeņu audzējs. Tavs darbs ir pārbaudīt un atrast savu darba ISO un attīstīšanas metodes kombināciju, nevis akli uzticēties uz kastītes rakstītajam. Kurš tad beigu galā glezno ar gaismu? Tu vai firma?

Sevišķi šodien tā uzticēšanās ir liela kļūda. Jo nu, labprātāk būtu paņēmis Adox HR-50, kas jau atklātākā valodā pasaka, ka paņem Aviphot Pan 80 un uzbūsto piktoriālo jutību līdz patiesiem ISO 50. Bet nu, pārdevēja atlikumā nav, tāpēc ņemu nākamo pārpakotāju listē - Rollei.


Jārij vien nost!
Izstādi sasolīju, materiālu tad nu būs jāgatavo, pieceļot hobiju no ziemas snaudas! Ekonomiski joprojām izdevīgi: uztin pats un ar visiem nodokļu + piegādes izdevumiem maksā nepilnus 7EUR vai pērc rūpnīcas kastīti un maksā 12-20EUR par to pašu...


Kāpēc tik zemas jutības filmiņu ņemu vispār, kādi ir argumenti?
1) Jo zemāks ISO, jo sudraba kristāls ir fiziski mazāks, jo vairāk detaļu var ietilpt šādā filmiņā.
2) Nenormāla detalizācija - lietotāja gala skeneri nevar visu izvilkt no šādas filmiņas, bet projekcijā viss skaisti! Grauds? Kas tas tāds?
3) Brutāls palielinājums ap 50 reizēm. Ja materiāls nav gana izšķirtspējīgs, uz ekrāna dabūsi putru, nevis daili!
4) IR fotogrāfija notiek ar filtru, kas laiž cauri tikai mazāk enerģisko IR - fočēšana tad notiek uz kādiem ISO 10 un bez statīva nu nekādi!
5) Statīvi eksistē un tiem vienalga par tavu ISO! Un, kad mana kamera uz statīva - tad man arī!
6) 66