nedēļas nogales apburta, vēl turos kāzu varā. sarunas aiz stūriem, kūpiot cigaretes. trakulīgas dejas, smiekli, prieka asaras un viens milzīks saviļņojums un bezgalīga mīlestība. paspriedām par sapņiem mainīt pasauli, uzrakstīt šedevrus, piedalīties skatēs parīzē, apceļot pasauli un izveidot revolūciju, katram savs. bet te vienai un vienam, tikai sapnis par māju ar baltu sētu, viņi negrib mainīt pasauli, kļūt par miljonāriem un kalnus nogāzt, un viņi nesaprot, kas tur slikts. un tad nu viņiem tas tā ar to lielo mīlu sestdien piepildījās, ka rodas jautājums, kas tad ir vērtīgāks? un kur tad un pēc kā mēs steidzamies?

es gribu būt citiem maz un trausli. es gribu vairāk kā vienu pasauli. vienu gravitācijas pilnu, pilnu ar zemi, mieru, kokiem un ūdeņiem. otru lidojošu debesīs, mestu ellē un zibeņiem spārdītu, radoši pārdrošu. es gribu būt vairāk gaisīgāka, ēteriskāka un tai pat laikā pārlieku racionāla. es gribu uzcelt māju un tai pat laikā no vārdiem uzburt sapņu pilis. es gribu būt zemenes ar pienu un vārīti kartupeļi, flauta un katrolī šķindoša karote.

līdzvarotai dzīvei vajadzīgas = 8h miega + 8h darba + 8h atpūtas => 8h sapņu piļu + 8h loģiski racionālas dzīves + 8h radoša neprāta. vai tu tā māki?

bet pavisam cilvēciski un ikdienišķi ir tas, ka man tagad jāapkopj puķe un jāieliek veļa mazgāties. :)