| 18. Jul 2008 @ 08:55 izmisums - garīgā spitālība ? |
|---|
Ar patiesu interesi izlasīju šo rakstu
http://jauna.diena.lv/lat/politics/sestdiena/viena-pati
Cik labi, ka starp mums ir ļaudis, kuri ne tikai ir gatavi sniegt palīdzību izmisušiem cilvēkiem, bet to arī dara.
Vispār jau var teikt, ka "izmisušie" bieži nokļūst tādu kā "garīgās" spitālības slimnieku statusā. Ja ar īstajiem spitālīgajiem mums ir bailes kontaktēt, kas sakņojas bailēs saslimt no vienas puses un ksenofobiskā citu nepieņemšanā un atstumšanā dēļ fiziskajiem dotās slimības izsauktajiem defektiem (http://www.colourtheworld.org/pictures/Galary/Leprosy%20sufferer%20Leprosarium%20Tara%20Parbat%20India%20Dec%202001.jpg) no otras puses, tad ar izmisušajiem mums ir bailes komunicēt. It kā tā būtu kaite, kas spēj pielipt :)
Jāsaka gan, ka pašlaik man personīgi tas nav aktuāli: mana apziņa ir nostabilizējusies un turpina stabilizēties, es sēžu savā garīgajā tronī un dziļā mierā mijiedarbojos ar pasauli. Protams, ka virs manas apziņas Dziļā miera jūras arī plosās vētras (piemēram, dusmu), bet tās dzīlēs valda Miers :))))
Kādu gadu atpakaļ arī piederēju pie "izmisušajiem", pie "garīgi" spitālīgajiem un daudziem bija bailes pasniegt man roku :) un es ļoti novērtēju joprojām tos dažus, kam nebija bailes no manas "garīgās" spitālības :))))) |
