26. Jan 2006 @ 21:33 ......

Te Volands pagriezās uz meistara pusi un teica: - Nu jūs savu romānu varat pabeigt ar vienu vienīgu frāzi!

Tā vien likās, it kā meistars to jau būtu gaidījis, kamēr bija nekustīgi stāvējis un raudzījies uz sēdošo prokuratoru. Viņš salika plaukstas ruporā un nokliedzās tā, ka atbalss nodimdēja nedzīvajos kalnos:

- Tu esi brīvs! Brīvs! Viņš tevi gaida!

Kalni padarīja meistara balsi par pērkonu, un šis pats pērkons tos sagrāva. Nolādētās klinšu sienas sabruka. Palika tikai laukumiņš ar akmens krēslu. Virs melnā bezdibeņa, kurā sagāzās klintis, iezvīļojās milzīga pilsēta ar mirdzošiem elku tēliem virs daudzu tukstošu mēnesnīcu laikā kupli jo kupli sazaļojušā dārza. Tieši uz šo dārzu aizstiepās prokuratora ilgi gaidītais mēness celiņš, un pirmais uz tā uzskrēja suns ar smailajām ausīm. Cilvēks baltajā, asinssarkani oderētajā mantijā cēlās no krēsla un aizsmakušā, neskanīgā balsī kaut ko nokliedza. Nevarēja saprast, vai viņš raud vai smejas un ko viņš kliedz. Bija tikai redzams, ka, sekojot savam uzticīgajam sargam, viņš aizsteidzās pa mēness celiņu.

 

Pilnīgi ne pa tēmu un ne par kādu tēmu sagribējās šo vietu vēlreiz pārlasīt ;)

Tā vienkārši - ņemt un pārlasīt.

Suns šajā visā nodaļā ir visvērtīgākais tēls ;)))))

About this Entry