16. Oktobris 2008

• 16.10.08 10:03
• Noskatījos vakar daudz slavēto (vai vismaz pieminēto) filmu "Skafandrs un tauriņš." Galvenās lomas tēlotāja aktierspēle ir ārpus laba un ļauna, jo var teikt, ka tādas tur nav vispār - lielāko filmas daļu viņš tāpat ir paralizēts, īsajās pagātnes ainās viņš ir pavisam parasts aktieris, kas tēlo kaut kādu parastu džeku, bet aizkadra balsī, kas lielā mērā arī ir viss filmas saturs, viņš tieši tik uzmācīgs, cik vien aizkadra balss filmās uzmācīga un kaitinoša var būt. Kur slēpjas Šnābela sasniegums, tā arī netiku gudrs - varbūt visās tajās vizuālo tēlu pliekanībās, kam it kā bija jāilustrē paralizētā varoņa pārdzīvojumus? Tikai nevajag stāstīt, ka visas ciešanas un slimības un nāve jau arī "pliekanas", ar to saprotot, ka šādos brīžos pienākas atlaides un pliekanais piepeši iemanto brīnumainu nozīmi un izrādās pats svarīgākais un skaistākais. Kaut ko tādu var prātot vienīgi tad, ja ignorē visas pārējās blaknes - izgulējumus, čuru smaku un kait vai faktu, kas filmā bija vienīgais pārsteigums: varoņa pēkšņā nāve gandrīz tūliņ pēc grāmatas iznākšanas, lai gan pirms tam viss liecināja, ka šāds paralizēts viņš laimīgi dzīvos vēl gadus 100.
• 10 piezīmesvieta jūsu piezīmēm