8. Marts 2006

• 8.3.06 09:22
• Tādās dienās kā šī skolotājs Zeltiņš zīmēšanas stundā lika zīmēt tulpes. Nevis vienkārši tādu vāzīti ar kātiņiem un ziediņiem, bet tikai ziedus. Viņa mācīšanas metode vienmēr bija viena un tā pati, neatkarīgi no uzdevuma. Vispirms viņš paķēra papīra lapu, drudžaini iegrūda spainī ar ūdeni un pielipināja pie tāfeles. Tā, ka ūdens šķīst un pludo. Tad ar lielu otu uz lapas sāka vilkt tulpju pumpuru kontūras. Viss jauki pludoja un tecēja. Ja nu galīgi viss saplūda kopā, vēl ar otas kātu ievilka līnijas. Un gatavs. Viņa kustības bija tādas, it kā paraugdemonstrējumā mēs vērtētu laiku - lai gan arī tas atstāja zināmu iespaidu. Protams, mums, kas zīmēja uz horizontāli novietotām papīra lapām, nekas tāds nekad nesanāca.
  
  Ja nebija 8.marts, bija jāglezno lauku ainava (lauks, tālumā mežs, pa vidu ceļš, vienā pusē māja, otrā koks) vai liesmu mēles (ap jaungada eglīšu laiku un valsts svētkos). Bet kad kāds sadomāja kaut kādus pekstiņus, bez žēlastības dabūja ar lielās un garās otas kātu pa pieri.
  
  Vēl skolotājs Zeltiņš mācīja zēnu darbmācību. Vispār viņš bija rotkalis, līdz ar to darbmācībai bija attiecīga ievirze. No vara stieplēm taisīt Nameja gredzenus un rokassprādzes. Otrs virziens bija virpojumi no koka. Darbmācības klasē bija divas virpas, vecā un jaunā. Un tad vēl metāla virpa, bet to izmantoja reti. Koka virpošanas paraugdemonstrējumi bija tikpat dinamiski kā akvareļglezniecības stundas, taču krietni vien bīstamāki, lai neteiktu pašnāvnieciski. Plīvojot darba halāta zaļajiem stūriem, viņš lēkāja gar rēcošo agregātu un dancināja kaltu pa rotējošo koka gabalu. Dažbrīd tas iestrēga, un virpas motors teica - īīīīī. Pāris minūšu laikā svečturis, trauciņš vai tur vēl kaut kas bija gatavs.
  
  Arī darbmācības stundās nekāda velna dzīšana netika pieļauta. Volānam (tas ir uzvārds) reiz skolotājs dzinās pakaļ ar slotu, visapkārt lielajam galdam. Es neatceros, ko šis bija izdarījis, bet liekas, ka skolotāju bija saniknojis tas kandžas aparātam līdzīgais veidojums, kas tika uzbūvēts atejā.
  
  Skolotājs Zeltiņš bija kaismīgs ūdensslēpotājs. Ne velti darbmācības klasē ilgu laiku uz lielā galda stāvēja puspabeigta stiklaplasta laiva - es nezinu, kā bija dabūta iekšā telpās, droši vien pa logu. Umurītī bija bleķa būda ar viņa laivu. Vasarās viņu bieži tur varēja sastapt. Viena no viņa ūdensslēpošanas rokraksta iezīmēm, bija slēpošana šortos, kreklā un ar naģeni turklāt. Ā, un vēl smēķi zobos. Dažkārt jau gadījās arī pašam ievelties. Vai pārkāpt pār laivas malu, nenovērtējot dziļumu, bet pēcāk iznirstot ar kūpošu cigareti zobos. Tas tāds triks, kurš gan to nezina. Vēl tur pie ezera reizēm varēja satikt arī Agnesi Zeltiņu, bet tolaik viņa vēl nebija aktrise, un es nemaz nezināju, ka viņa ir Agnese Zeltiņa.
  
  Nu jau skolotājs Zeltiņš ir miris. Droši vien vienā laidā ar akvareļkrāsām glezno uz tāfelei uzlipinātām papīra lapām, virpo kaut ko no koka. Vai riņķo pa ezeru uz ūdensslēpēm. Jo tādu es viņu atceros.
• 4 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 8.3.06 20:59
• Nopirku 10 metrus pašu lētāko balto kokvilnas audumu - patiesībā vairāk veikalā nebija, nopirku visu baķi. Ietinu un apsedzu vairākas mēbeles, arī neizskaidrojami savādo trīsdurvju skapi (tas bija vissarežģītāk). Drapēšana, - un droši vien, arī zārku drapēšana, - nav nemaz tik vienkārša padarīšana. Vēlreiz pārbīdīju mēbeles, tagad dzīvoju abās istabās, gulēšu tomēr tai otrā.
• 5 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 8.3.06 23:10
• Klau, kas ir romāna Mazais klaidonis autors? Nu tā grāmata, kur puika kļuva par skursteņslauķu mācekli, bet šie, maitas, kā izrādījās, kapos zaga līķus, ko pārdot dakteriem? Padomju laikā iznāca brūnos un mīkstos vākos, laikam bija arī kaut kādā Sprīdīša bibl. sējumā.
• 12 piezīmesvieta jūsu piezīmēm