|
Oktobris 8., 2015
amanita | 11:35 Vakar, braucot no priecīgas bijušo kolēģu satikšanas, nakts melnumā stājos ceļa malā. Apkārt pilnīga tumsa, plašie Zemgales lauki kilometriem tālu, virs galvas zvaigznes tik spožas, kā bilžu grāmatās, bet pamalē ziemeļblāzma zaigojas. TIK skaisti! Mājās pārbraucu absolūti pārsalusi, bet sajūsmas pilna. Palīdu zem segas, piespiedos vīram, kurš silts kā radiators, un domāju par to, ka skaista tomēr tā dzīve. Pat melnākajās naktīs zaigo kaut kas tik brīnišķīgs.
|
Reply
|
|
|
Sviesta Ciba |