|
|
|
Oktobris 31., 2016
09:03
Man ļoti patīk dzīvot pa mājām. Patīk, ka man no rītiem nekur nav jāskrien (lielos uz BD ved vīrs), Matilde mēdz ilgi gulēt un man ir rīta kafija savā nodabā pie kamīna ar murrājošu kaķi, kas mēģina apķerties ap kāju. Tam, kas par dienu, man liek sekot līdzi bērnu ikdienas grafiks ar visām nodarbībām, bet visādi citādi "pasaule ir tur ārā". Un to apliecināja vakardienas rīts. Vīrs bija butēs, mēs ar bērniem savā nodabā visu nedēļas nogali, tāpēc es lepni (pierunājusi jaunāko lēdiju gulēt šūpulī) biju izstiepusies pa gultu zvaigznītē. Vienā brīdī jūtu, ka man klusiņām gultā ielavās meita, piespiežas un priecīgi paziņo, ka ir rīts. Apskatu pulksteni telefonā - pusseptiņi svētdienā nav nekāds rīts! "Mīļumiņ, guli - ir vēl nakts." Desmit minūtes cilvēks pacietīgi klusu grozās, mēģina iekārtoties un aizmigt, līdz man pie auss atskan priecīgs: "Labrīt! Laiks celties!" A? "Saulīt, čuči! Ir ļoti agrs un brīvdiena - jāizguļas." Piecas minūtes Karlīna atkal mēģināja kaut kā nebūt iekārtoties, līdz piecēlās sēdus un pavisam uzspēlētā pacilātībā atkal man priecīgi sauca: "Labrīt!" Ap to laiku savā istabā (paldies Dievam!) pamodās arī dēls un devās lejā skatīties multenes, tāpēc Karlīna mani sabučoja un aizdevās savās darīšanās kopā ar brāli. Es vēl pasnaudu, brīnoties par šitik agru rītu, bet, kad piecēlos, izrādījās, ka ir pagriezts pulkstenis. Tā kā telefons pārregulējas automātiski, es to biju pavisam palaidusi garām. Un manā informācijas lokā nebija ienācis neviens atgādinājums par to, ka kaut kas tāds notiks.
Bet vispār gar logiem lēkā zīlītes. Mazās diedelnieces.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |