If you are lonely when you're alone, you are in bad company.

zinat kam es dzīvoju?
nomiršanai.

nevis kautkādai kultu izvarotai, bet pavisam cilvēciskai nāvei, kas reiz ikvienam pienākas.
es dzīvoju tam brīdim, kad pār aizvērtiem acu plakstiņiem pārskries visa dzīve (well - reiz jau tā bija, jo pārāk ātri braucu un tad bij bladāc un balti putekļi, jo airbag, bet es nezināju ka tāds tur ir)..

tādai patīkamai, kad visi mani mīļākie ļaudis sēž savās mīļajās mājās un dzer savu mīļo tēju un es tai brīdī aizeju un tai brīdī viņiem kļūst nedaudz skumji (jo es ticu nedaudz telepātijai) bet viņi turpina dzert tēju, nedaudz iedomājoties par mani.
pēdējoreiz.