"Reiz dzīvoja rūķis un viņš nolēma iet pasaulē laimi meklēt viņš gāja gāja Kamēr viņam izbeidzās visi krājumi ierauga kad stāv lācis un rūķis saka iedod man medu tāpēc man izbeijdzās ko ēst lācis iedeva medu rūķis apēda medu un gāja uz mājās..." 

Mans pirmais prozas darbs, tapis tieši pirms 18 gadiem (oriģinālrakstība un kļūdas saglatbātas). 

Kāpēc daudzi vīriešcilvēki trolejbusos sēž ar ieplestām kājām? Tieši tik ieplestām, lai blakussēdētājam būtu jāielien stūrītī un jāsaraujas maziņam, maziņam... Kāpēc viņi domā tikai par sevi? Vai arī nedomā ne par ko?

Taisni tādi frukti man patrāpījās blakus vakar vakarā, šodien no rīta un pēcpusdienā. Neesmu no apaļīgajām, daudz vietas neaizņemu, tomēr mana teritorija paliek mana teritorija. Negribu es sabakstīties ar svešu onkuļu ceļgaliem! Vot tā.

Savu sāpi esmu izkliegusi. Jocīgi, bet labāk vienalga nepalika...

Daugava šorīt gluda kā spogulis.

Būs skaista diena.

Tak galīgā nepraša esmu Sviesta Cibas lietās! Jauna un zaļa. Pašai incanti skatīties, kā, klupdama krizdama, kaut ko te uzmeistaroju.

Vai tiešām šitie burtiņi tagad parādīsies manā lapā? :)