“Vai tu bieži nāc uz šejieni?” Džovanni piepeši vaicāja.
“Nē,” es atteicu, “ne sevišķi bieži.”
“Bet vai tagad tu nāksi biežāk?” viņš mani ķircināja, paša sejai brīnumjauki un drusku blēdīgi iesārtojoties.
“Kādēļ?” es izstomīju.
“Nu gan!” Džovanni iesaucās. “Vai tad tu to nejūti, kad esi ieguvis draugu?”
Apzinājos, ka izskatos muļķīgi un ka arī mans jautājums ir muļķīgs: “Tik drīz?”
“Bet kāpēc gan ne,” viņš prātīgi piebilda un paskatījās pulkstenī. “Mēs varam pagaidīt vēl kādu stundu, ja tu vēlies. Varam kļūt par draugiem tad. Vai arī varam pagaidīt, kamēr bāru slēgs. Un kļūt par draugiem tad. Vai arī – varam pagaidīt līdz rītam, vienīgi tas nozīmē, ka tad tev būs jāatnāk rīt un, iespējams, rītdien tev ir kas cits darāms.” Viņš nolika pulksteni un abiem elkoņiem atspiedās pret leti. “Saki man, kas tā ir par lietu ar laiku? Kādēļ ir labāk būt vēlāk, nekā agrāk? Ļaudis vienmēr saka: jāpagaida, jāpagaida. Ko viņi tādu gaida?”
Jutu, ka Džovanni mani ved dziļos un bīstamos ūdeņos. “Man šķiet, cilvēki gaida, lai gūtu pārliecību par to, ko viņi jūt.”
“Lai gūtu pārliecību! (..) Skaidrs, tu esi īsts filozofs.” Viņš ar pirkstu norādīja manas sirds virzienā: “Bet kad esi pagaidījis – vai tad pārliecība uzrodas?”
Uz to es vienkārši neatradu atbildi. No zāles tumšā, stāvgrūdām pieblīvētā centra kāds uzsauca: “Garçon!” un viņš smaidīdams vērsās prom no manis. “Tagad tu vari pagaidīt. Kad atgriezīšos, pastāstīsi, cik pārliecināts esi kļuvis.”

/Džeimss Boldvins „Džovanni istaba”/