Dubļi un lietus, zemas debesis, drēgnums, iesnas, vējš, pliki koki un izdangāti ceļi. Tumsa – bieza, slapja un auksta. Katrs rudens nāk kā nepatīkams pārsteigums. Vēl jau ne. Vēl drusku jāpagaida, kad pāries tas Siguldas melīgi skaistais...

Un tad man gribēsies kā gājputnam savicināt spārnus un aizlidot. Pazust. Uz mēnesi, pusgadu, diviem, varbūt vairāk... No visa un visiem. Ar One Way Ticket kabatā. Kaut tas būtu tik vienkārši kā Maijai Doveikai! Pirms mirkļa viņa vēl bija tepatās, skuma par to, ka šoziem nevarēs "sēdēt pie loga un skatīties, kā laternu oranžajās gaismās griežas sniegpārslas", bet nu jau ir tālu prom Argentīnā. "Es zinu, ka man tā visa ļoti pietrūks, ka man gribēsies nosalušu deguntiņu, sniegu un baltās vilnas zeķītes, bet ir pienācis laiks aizbraukt. Lai paaugtos lielāka," viņa teica.

Mans galamērķis varētu būt Japāna. Vai Brazīlija. Pietiekami tālu, lai nebūtu iespējas sabīties, pārdomāt un jebkurā mirklī atgriezties mājās. Lai atgriezties būtu sarežģīti. Un lai man būtu daudz, daudz laika paaugties.

* * *

Tās visas, protams, ir tikai fantāzijas.

P.S. Ķīniešu hieroglifu SKUMJAS raksta: augšā – "rudens", apakšā – "sirds".