Sajūta, ka draugi vienmēr ir kaut kur tepat mums blakus, var būt visai mānīga. Kolēģe nupat uzzināja, ka viens no viņas sirdsdraugiem nonācis reanimācijā. Līdz tam allaž licies - tepat jau vien viņš ir, līdzās, rokas stiepiena attālumā. Satikušies pa retam, bet satikušies. Un tagad pēkšņi - kā ar āmuru pa galvu! Ārsti cīnās par drauga dzīvību, ciemos nevienu nelaiž. Tikai kartiņu drīkst uzrakstīt un lūgt, lai to nodod viņam. Kolēģei acīs ir asaras.
Padomā, tā taču jebkurā mirklī var notikt arī ar Tevi! Vai Tev ir kāds tuvs cilvēks, ar kuru satiecies reizi-divas mēnesī, šad tad "draugos" aizsūti kādu e-variāciju par tēmu "Kā iet?", uzzvani, kad ir problēmas vai kaut ko vajag? Ne jau aiz ļauna prāta tā, vienkārši liekas - nekur viņš nepazudīs, gan jau vēl paspēsim - kad būs vairāk laika un mazāk slinkuma. Bet nepaspēsim. Var gadīties, ka nepaspēsim.
Tāpēc samīļo viņu jau šodien, pasaki viņam paldies, ka viņš Tev tāds ir, un ka bez viņa Tavai dzīvei nebūtu tik daudz toņu un pustoņu. Neko vairāk jau nevajag. Pagaidām pietiks ar to pašu.

Jocīgi, ka drauga nozīmi un patieso vērtību apjēdzam tikai tad, kad viņš nokļūst reanimācijā/ pārceļas uz dzīvi ārzemēs/ cieš avārijā/ ................../ ................../ nomirst. Banālāk laikam nav iespējams.

terrible_lie

Eu, pag, pag, tu taču nerunā par Ievu?

aiz

Arī par Ievu, bet pa viņu ir tikai 1. rindkopa. Pārējais ir par kaut ko citu.

terrible_lie

goddamit
un es tā cerēju, ka edgars tur vairs neatgriezīsies :(((

nezveers

Es jaungada naktī biju slimnīcā. Un tur, alkohola reibumā, uz nāca tādas sajūtas. šausmīga vieta patiesībā. "Un lielākā daļa no viņiem no šejienes pāsi neaizies..." Traki!