AIVARS GEDROICS

About Jaunākais

Uldis Osis un Kiršteins18. Feb 2024 @ 16:10
VAI VARAM TICĒT JAUNAJIEM DEKOLONIZĒTĀJIEM ?
Cilvēki, kas regulāri seko publikācijām sociālajos tīklos, noteikti ir pamanījuši tāda kunga Ulža Oša aktivitātes, kurš vārdos kļuvis ļoti nacionāls, un nereti pat atļaujas izteikties, ka būtu nepieciešama Latvijas dekolonizācija. Tiktāl viss būtu lieliski, bet tomēr paliek aktuāls jautājums – vai šīs idejas viņam tiešām nāk no sirds? Vai tā nav jaunas politiskas nišas meklēšana no šī kunga puses, lai atkal tiktu pie varas un naudas?
Es Uldi Osi atceros kā 5.Saeimas deputātu no bēdīgi slavenā “Latvijas ceļa”, ko Patrioti toreiz savā starpā pamatoti mēdza saukt par Pleskavas ceļu. Viņš arī ieņēma Finanšu ministra amatu vēlāk pedofīlijā neoficiāli apsūdzētā Valža Birkava valdībā, kuras mūžs gan nebija pārāk ilgs – drusku vairāk par gadu. Pati 5.Saeima arī darbojās tikai nepilnus 2,5 gadus, bet sūdus gan paspēja sabrūvēt pamatīgus. Pie lielākajiem šī veidojuma pastrādātajiem grēkiem neapšaubāmi jāmin okupantiem izdevīgā Pilsonības likuma pieņemšana un noziedzīgi nelietīgā līguma ar Krieviju parakstīšana, kurš gan paredzēja 5 gadu laikā izvest no Latvijas KF karaspēku, taču atļāva te palikt 20 000 (oficiālais skaitlis, reāli viņu noteikti bija vairāk) demobilizēto Krievijas armijas virsnieku, tāpat arī maksimāli pagarināja tiesības Krievijai lietot t.s. “Skrundas lokatoru”.
Patiesībā tieši 5.Saeimai vajadzēja beidzot sākt starptautiskā līmenī aktualizēt dekolonizācijas problēmu, un vismaz šo 20 000 atvaļināto virsnieku izraidīšana atpakaļ uz mātušku būtu pirmais pozitīvais solis vajadzīgajā virzienā, vēlāk tad varētu ķerties klāt arī pārējiem okupācijas laikā nelikumīgi iebraukušajiem elementiem. Nekas tāds gan netika darīts, tieši pretēji – ar steigu tika leģitimētas un nostiprinātas okupācijas sekas. Protams, tieši “Latvijas ceļš” ar saviem 36 deputātiem (tik lielu pārstāvniecību vairs neviena partija t.s. “4.maija Latvijā” vēlāk parlamentā neieguva) bija šā noziedzīgā procesa priekšgalā. Sevišķi centās tādi “zelta mutes” kā Andrejs Panteļejevs, Indulis Bērziņš, nesen galus atdevušais Aivars Endziņš un vēl vairāki citi “Eiropas vērtību apgaismotāji”. Viņiem braši piebalsoja toreizējais LNNK biedrs Aleksandrs Kiršteins, kurš 5.Saeimā vadīja Ārlietu komisiju un kura pozīcija vairumā jautājumu bija daudz tuvāka “LC”, nevis viņa paša partijai, tomēr izslēgts no tās viņš netika, pretēji, piemēram, Zīgeristam un Kostandam. (Par šī darboņa destruktīvo rīcību pagātnē esmu jau savulaik rakstījis http://klab.lv/users/aivars_666/4599.html) U.Osis gan nebija lielo “vienotās nācijas integrētāju” un draudzības ar “demokrātisko” Krieviju sludinātāju priekšgalā, taču nekādu pretdarbību šīm nelietībām neveica, tieši otrādi – atbalstīja tās, ja ne citādi, tad vismaz ar saviem balsojumiem 5.Saeimā. Vai viņš nesaprata, ko dara, vai viņam karjera tobrīd stāvēja pāri visam? Uz šo jautājumu lai viņš pats atbild, tā vai citādi, bet viņa vaina 5.Saeimas piekoptajā genocīdā pret Latviešu tautu nav apstrīdama. Šādu pretlatvisku politiku toreiz aktīvi atbalstīja arī Zemnieku savienības, “Saskaņas Latvijai”, Kristīgo-demokrātu un Demokrātiskā centra partijas deputāti, kuru kopējais balsu skaits krietni pārsniedza nepieciešamā 51% minimumu.
Ko es kā vērotājs no malas tobrīd varēju izdarīt? Tikai bezspēcīgās dusmās lauzīt rokas un censties paturēt prātā to riebīgo neliešu vārdus un uzvārdus, kas rok paši savai tautai kapu, ar mērķi atgādināt viņu nekrietnības gadījumā, ja šie pēc laika nolems “pārmest kažoku”. Piemēru nesenā pagātnē jau bija, cik uziet – kaut vai tas pats Toļiks Gorbunovs, kas burtiski pāris gadu laikā no zvērīga ‘buržuāzisko nacionālistu” apkarotāja kļuva par “brīvības cīnītāju”. Un tauta uz tā “uzķērās”, noticēja viņam un bariem skrēja par viņu balsot. Droši varu teikt – ja nebūtu sarakstā harizmātiskā Gorbunova, kurš tā patika daudzām sievietēm, nodevīgais “LC” vairāk par 20 vietām 5.Saeimā neiegūtu. Protams, nav jau izslēgts, ka viņu vietā tad darbotos citi nelieši.
Lūk, tad es iegaumēju arī U.Oša vārdu, kuru domās iemetu t.s. “melnajā sarakstā”. Vēlāk šis kungs pievērsās biznesam, no politikas attālinājās, arī es pamazām sāku viņu piemirst, līdz pirms gadiem desmit izlasīju diezgan lielu rezonansi sorosītu mēdijos ieguvušo U.Oša izteikumu par Hitleru, kur viņš cita starpā izteicās, ka, protams, nosoda fīrera izplānotos pasaules iekarošanas plānus un mērķus fiziski atbrīvoties no t.s. mazvērtīgajiem zemcilvēkiem, bet tai pašā laikā nevar neapjūsmot viņa panākumus Vācijas ekonomikas atveseļošanā. “Tas ir apbrīnojami, kā bija iespējams valsti ar pilnībā sagrautu ekonomiku divu gadu laikā pārvērst par plaukstošu zemi, kurā pilnībā likvidēts bezdarbs!”, izteicās Osis. Viņš arī piebilda, ka gadījumā, ja kādam dakterim būtu izdevies dabūt ārā no Hitlera galvas “nacistiskās šizofrēnijas murgus”, tad viņš tiktu atzīts par gudrāko un veiksmīgāko kādas valsts vadītāju pasaulē. Protams, sorosiskajiem žurnaļugām tādi vārdi nepatika, viņu uztverē jebkura Hitlera slavināšana nozīmējot “holokausta upuru piemiņas zaimošanu”, respektīvi, par fīreru jāsaka vai nu sliktu, vai vispār neko. Gods kam gods, par spīti kritikai, U.Osis, atšķirībā no, piemēram, NA “superpatriota” Sūkalnieka, no saviem vārdiem neatteicās un tos atpakaļ neņēma, tā iemantojot manās acīs zināmu cieņu, jo, protams, ka es arī pilnībā piekrītu viņa pozīcijai Hitlera jautājumā.
Es cerēju, ka varbūt U.Osis tagad, līdzīgi kā savulaik E.Berklavs, atzīs savas partijas un arī sevis paša pieļautās kļūdas, publiski tās nosodīs un apsolīs cīnīties par to izdarīto seku novēršanu. Es vismaz personīgi būtu tad gatavs viņam piedot, jo cilvēks jau diemžēl pēc savas dabas ir vājā un grēcīgs, un kā Bībele saka:”…lai met pirmo akmeni tas, kurš pats ir pilnīgi bez grēka”. Cita starpā atceros Berklava teikto, ka viņš esot gana daudz darījis, lai labotu to ļaunumu, ko pats kopā ar citiem komunistiem-pagrīdniekiem savulaik bija paveicis, nīcinot Latvijas valstiskumu, “…tomēr es saprotu, ka tie, kas cietuši no okupācijas režīma, var man arī nepiedot, es tādu pozīciju pieņemu un neļaunojos par to uz viņiem”, viņš deklarēja. Oša darbības laiks un arī ietekme politikā bija jūtami mazāka kā savulaik Berklavam, līdz ar to grēku arī viņam nebūtu pārāk daudz. Tomēr ir viena būtiska atšķirība – Berklavs savas kļūdas atzina, kritiski vērtējot sevi, ka jaunībā bijis dumjš kalpa puika, kurš ietekmējies no komunistu propagandas; Osis diemžēl savu pagātni kritiski izvērtēt nevēlas, lai gan esmu uz to viņu arī aicinājis gan personīgi, gan publiski. Viņš izvēlas vispār par šo savas dzīves posmu klusēt, un tas, savukārt, neko labu par šo cilvēku neliecina, neļauj (vismaz man) viņam uzticēties un būt pārliecinātam, ka viņš tiešām reāli grib Latvijas dekolonizāciju, lai gan ir jau saņēmis drosmi par to rakstīt pat avīzē “DDD”. Kur ir garantija, ka pēc laika viņš nesāk atkal runāt un rakstīt savādāk? Pieredze liecina, ka pat dažs labs konkursa par Latvijas dekolonizācijas likumprojekta izstrādāšanu laureāts vēlāk no saviem vārdiem atsakās, jo “ir jau par vēlu darīt to, kas bija plānots pirms 20 gadiem”. Vai Osis varbūt tagad domā pretēji, proti, ka “nav par vēlu darīt to, kas netika (ar viņa paša līdzdalību) īstenots 5.Saeimas laikā pirms 30 gadiem”? Nezinu, nezinu… protams, cilvēks var laboties, var pārdzimt, bet šim procesam ir jāsākas ar publisku sevis paša pieļauto kļūdu atzīšanu, ja tas nenotiek, tad… Tas pats sakāms arī par Kiršteinu, kurš vēl nupat uzņemtā dokumentālā filmā par Krievijas armijas izvešanu 90.gados plātās ar saviem “varoņdarbiem”, neko nenožēlo, apgalvo, ka toreiz citādi nevarējis rīkoties…utt., utjp. Kā gan tādam cilvēkam lai tagad uzticas, jau atceroties vien, cik partiju viņš jau nav nomainījis, pie tam nebūt ne visas tās bija nacionālas – pat vārdos nē! Vai ir kāds pamats domāt, ka viņš, iekļūstot Eiropas Parlamentā (ja nu pēkšņi tāds brīnums notiktu), sāktu cīnīties par Latvijas dekolonizāciju? Manuprāt, nekāda, vēl jo vairāk, ņemot vērā, ka pirms 30 gadiem viņš darīja pilnīgi pretējo – veicināja okupantu palikšanu Latvijā un viņu naturalizēšanu, un nav šādu savu rīcību nožēlojis! Vēl jāņem vērā, ka PSRS laikos valstī bija viena vienīgā partija, un bija tikai divi ceļi, kā kaut ko politiski ietekmēt – darboties pret to ārēji, kā rīkojās G.Astra, vai mēģināt graut to iekšēji, kā savulaik darīja E.Berklavs. 1990.gados bija vesela partiju buķete, varēja izvēlēties neiet uz kosmopolītisko “LC”, kā to izdarīja U.Osis, nemēģināt nacionāli tizlo LNNK padarīt vēl tizlāku, kā rīkojās A.Kiršteins… Un kamēr viņi publiski neatzīs šādu savu rīcību pagātnē par kļūdu, kamēr publiski nepalūgs par to tautai piedošanu (tik maz prasu, bet vienlaikus laikam pārāk daudz – vismaz šo darboņu uztverē), es viņiem neuzticēšos, nesadarbošos ar viņiem un, protams, nekādā gadījumā par viņiem un viņu pārstāvētām partijām nebalsošu!
PAR PATIESI BRĪVU, NACIONĀLU LATVIJU BEZ LIEKUĻIEM UN KOLABORANTIEM
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
18.02.2024. Aivars Gedroics

Krievvalodīgie21. Jan 2024 @ 17:32
KAS TIE TĀDI KRIEVVALODĪGIE…UN CIK VIŅU LATVIJĀ IR ???
Pēdējā laikā Latviešu mēdiju vidū aktualizējies jautājums par to, ko nozīmējot jēdziens “krievvalodīgie”, uz ko tas attiecoties un vai to vispār vajagot lietot. Ir ļautiņi, kas apgalvo, ka tādas ļaužu grupas vispār neesot, bet esot krievi, baltkrievi, ukraiņi, gruzīni, armēņi…utt., vārdu sakot, visi, kas nepieder pie Latviešu, bet citām tautām, un tos nevajagot bāzt vienā maisā un apzīmēt ar vienu vārdu krievvalodīgie, jo pēc būtības viņi esot dažādi.
Te nu man nāk atmiņā LTF laiki, kad Latviešu (ja ticam oficiālajiem datiem, ļaunas mēles apgalvo, ka tie tikuši pavilkti uz augšu mums par labu) Latvijā 1980.gadu beigās bija knapi 52%, bet pārējie – nelatvieši, kas savā starpā, protams, sarunājās krieviski. Toreizējie politiķi saprata, ka esam faktiski situācijā 1:1, un, lai mēs, pamatnācija, gūtu virsroku, nav citas izejas, kā mēģināt sašķelt tos, kas nav mūsējie – proti, uzsvērt viņu atšķirības un atgādināt viņu etnisko izcelsmi, kas nebūt ne vienmēr bija krievu, lai arī ģimenēs šie ļautiņi runāja krieviski. Un, lūk, tāpēc LTF paspārnē radās visādas gruzīnu, armēņu, azerbaidžāņu, tatāru, ebreju (neteiks taču žīdu)…u.c. t.s. “Latvijas mazākumtautību” biedrības, kurām tika gan valsts finansējums, gan arī atvēlēts raidlaiks Radio II programmā, vēlāk tā pārtapa par Radio 4,…utt. Mūsu toreizējo varturu mērķis bija panākt, lai šie ļaudis pamazām atkrievojas, atceras savas saknes un savu senču valodu un aiziet prom no t.s. “Krievijas kultūrtelpas”. Kas no tā visa sanāca? Ne vairāk un ne mazāk kā čiks! Neinteresēja šiem cilvēciņiem viņu senču valoda, negribēja viņi to atcerēties un apgūt! Savā starpā minēto biedrību sapulcēs viņi runāja krieviski, dokumentus (kamēr likums to ļāva) pildīja krievu valodā, arī radio pārraides noritēja krieviski… Kāpēc? Tāpēc, ka tā viņiem bija ērti un labi! Tāpēc, ka, neatkarīgi no tā, kas viņiem bija pasē rakstīts ailē “tautība”, iekšēji viņi jutās kā krievi, runāja krieviski, domāja krieviski, uztvēra notiekošo pasaulē tāpat kā krievi, kas dzīvo Krievijā. Un tas nekas, ka daudzi no viņiem, uzprasot, kas viņi ir pēc tautības, nereti atbildēja, ka esot ukraiņi, moldāvi, baškīri, čečeni, kalmiki…utt., utjp., respektīvi, NEkrievi, tam nebija nekādas būtiskas nozīmes, jo krievi viņi bija savā politiskajā pārliecībā un mentalitātē, lai arī viņu āriene nereti patiešām izskatījās visai nekrieviska. Pēc oficiālajiem datiem, krievu Latvijā bija tikai ap 25%, pārējie bija visādas cita veida minoritātes, bet vai mēs dzirdējām un ielas vēl kādu citu valodu, izņemot Latviešu un krievu? Praktiski nekad, ja nu tomēr brīnumainā kārtā gadījās saklausīt kādu ģimeni sarunājāmies, piemēram, ukrainiski vai gruzīniski, tie, kā likums, bija mūsu viesi – tūristi.
Vai šobrīd ir kas mainījies uz labo pusi? Nu esot jau, ja ticēt oficiālajiem datiem, Latviešu Latvijā par kādiem 10% vairāk – ne vairs 52%, bet 62%, šai skaitā, protams, iekļaujot arī tos, kas sauc sevi par Latviešiem, bet ģimenē Latviski nerunā (ne obligāti runāt krieviski, tagad modē nākusi arī angļu valoda). Bet pārējie? Joprojām absolūtais vairums minoritāšu savā starpā kā saziņas valodu izmanto krievu, pat tādas tradicionālās minoritātes kā leiši, igauņi, poļi…, par citām vispār nerunāsim. Runāsim godīgi un atklāti – Latvijai un Latviešiem lojālās minoritātes ir vai nu asimilējušās pamatnācijā, vai nu aizvākušās prom uz savu senču etnisko Dzimteni, to es saku kā cilvēks, kam etnisko Latviešu gēnu varētu būt ap 25% un kam abi vectēvi pēc savas izcelsmes bija poļi. Tai pašā laikā nekad sevi neesmu uzskatījis par kaut kādu minoritāti, poļu valodu neprotu un netaisos to mācīties, es dzīvoju Latvijā, man ir jābūt Latvietim, un punkts, pie tādas atziņas turējās mani senči un patlaban turos es pats.
Un tad nu jājautā – vai mums, Latvijā, ir krievvalodīgie un ko par tādiem uzskatīt? Mana atbilde – jā, protams, ka ir, tie ir cilvēki, kas savā ģimenē runā krieviski, domā krieviski, izmanto saziņas līdzekļus, kas raida krievu valodā (nevajag demagoģiski apgalvot, ka to tikpat kā vairs neesot, vai tie ir nobanēti; kas meklē, tas arī atrod)…utt., utjp. Un tādu ļautiņu Latvijā, ja ieskaitām arī pārkrievotos Latviešus, ir ne mazāk kā 40% no mūsu valsts iedzīvotāju kopskaita. Dažs labs varbūt iebildīs: “Nu, tu, vecīt, pūt Putina stabulē, viņš un viņa draugi jau apgalvo to pašu!”. Uz to nākas vien atbildēt: “Tādēļ, ka mūsu tautas ienaidnieki saskata mūsu reālās situācijas bēdīgo patiesību, mums nav jāizliekas, ka tā ir savādāka un nav jāmelo vismaz pašiem sev!”. Kā to nesen laikrakstā “DDD” pamatoti norādīja A.Garda, ja lielkrievu šovinisti mūsu prezīti Pidareviču sauc par riebīgu izvirtuli, tad mums par to, protams, ir kauns, taču mēs nevaram noliegt acīmredzamo un teikt, ka tas tā nav, ja paši labi zinām, ka viņiem diemžēl šajā ziņā ir taisnība.
Mūsu varturi tagad mēģina mums iestāstīt, ka t.s. “minoritātes” izdošoties pārtaisīt un atkrievot, ja mācību iestādēs pilnībā pāriesim uz Latviešu valodu un pat nemācīsim krievu valodu kā svešvalodu. Viss tomēr nebūt nav tik vienkārši. Šie bērneļi lauvas tiesu informācijas par notiekošo pasaulē gūst no ģimenes, kur valda un valdīs gan krievu valoda, gan Krievijas informatīvā telpa. Mans nu jau nelaiķis tēvs pēc aiziešanas pensijā piepelnījās kā repetitors matemātikā, pie viņa nāca daudzi bērni no krievvalodīgo ģimenēm, viņu vecāki savā absolūtajā vairumā uzstāja, lai mēs ar viņu bērniem runājam latviski, kaut arī pašu ģimenes valoda bija krievu (protams, ne jau tādēļ, lai viņi izaugtu par Latviešu Patriotiem, bet gan rūpējoties par viņu potenciālo karjeru). Daži no šiem skolniekiem nāca pat vairākus gadus, kļūdami par tādiem kā neoficiāliem ģimenes locekļiem. Vēl jo vairāk, dažs labs no viņiem turpināja uzturēt ar mūsu ģimeni sakarus arī pēc tam, kad skolu jau bija beidzis, un palīdzība matemātikā vairs nebija vajadzīga. Viena no mana tēva bijušajām skolniecēm pat ziedoja tēva bērēm pietiekami iespaidīgu (priekš viņas) naudas summu, ko es sākumā nemaz nevēlējos no viņas pieņemt, bet beigās tomēr viņas uzstājībai pakļāvos. Nolēmām, ka turpināsim uzturēt draudzīgas attiecības arī priekšdienās. Un, lūk, nepilnu gadu pēc tēva nāves saņēmu no šīs meitenes ziņojumu, cik lieliski esot tas, ka Putins sācis “atbrīvot” Ukrainu, viņa un visi viņas radi ar lielu nepacietību gaidot, kad viņš ieradīšoties arī Latvijā, lai patriektu prom pie varas esošos fašistus, un tad tik mums sākšoties “zelta dzīve”. Lūk, to man teica Latviskas izcelsmes meitene, kas beigusi skolu ar Latviešu mācību valodu un Daugavpils Universitātē ieguvusi bakalaura grādu Latviešu filoloģijā! Diemžēl tas viss izrādījās pupu mizas pret ģimenē valdošo krievu valodu, krievu šovinisma ideoloģiju un krievu informatīvo telpu, ko, kā viņa pati atzina, nepārtraukti skatoties pa satelīttelevīziju. Šīs būtnes prokrieviskums man bija zināms arī agrāk, nebiju gan domājis, ka tas sasniedzis šādus apmērus. Es atbildēju, ka nevaru aizliegt viņai sapņot par šādu gaišo nākotni, bet turpmāk “mīļā miera labad” lai dara to bez manas klātbūtnes. Un uz atvadām ieteicu palasīt, kādu nākotni viņas mīļotajai Maskavai prognozējis gaišreģis Finks, proti, ka miljoni ļaužu tur aizies bojā un akmens uz akmeņa tās pilsētas vietā nepaliks; līdz šim visi šī kunga paredzējumi ir piepildījušies.
Nevajag naivi domāt, ka šis bija izņēmuma gadījums! Pēc maniem aprēķiniem, līdzīgi domā ap 90% Latvijas krievvalodīgo un ne mazāk kā 10% latviešu (šoreiz tiešām ar mazo ¨l”). Tikai vairums no viņiem ir pietiekami gudri un slīpēti, lai pirms laika savus patiesos uzskatus neatklātu! Šī dāma mani uzskatīju par lielu savu draugu un domāja, ka es viņu sapratīšu, bet pārrēķinājās!
Pieredze Eiropā un pasaulē liecina – jo tālāk no Krievijas dzīvo kāds cilvēciņš, jo mazāk viņš saprot šīs valsts īsto dabu un lielkrievu šovinisma īsto seju! Un krievu valodas neprasme šo viņa tumsonību tikai vēl vairāk pastiprina! Piemēri nav tālu jāmeklē, kaut vai sorosiskais marasmātiķis Asīzes Francisks, kurš kā pozitīvus piemērus minēja lielkrievu šovinistus – iekarotājus – Pjotru I un Katrīnu II. Vēlāk viņš taisnojās, ka citādu informāciju par šiem darboņiem nav saņēmis kā vien pozitīvu. Nav nekāda pamata cerēt, ka krievu valodas neprasme mūsu jauniešiem liegs iespēju iepazīties ar putinistu propagandu – pietiekami daudz tādas internetā ir atrodams arī angliski! Vietā atgādināt, ka daudzi ārvalstu politiķi – Hutinam dirsā līdēji – krievu valodu neprata, kaut vai tā pati Merkele! Un mūsu pašu gaišo saulīti – Vairiņu – arī nevajadzētu aizmirst, kura pat divreiz paspēja Vovanam ‘pielaizīties’, cerot, ka tādejādi kļūs par “pasaules valdnieci’, respektīvi, ANO ģenerālsekretāri, nez kurš viņai bija tādas cerības iepūtis?
Par Latviešiem un to, vai viņiem būtu jāprot krievu valodu, esmu savulaik jau rakstījis sava blogā, nekur citur šis raksts nav ticis publicēts: http://klab.lv/~aivars_666/55694.html. Manas domas 14 gadu laikā kopš šī raksta publicēšanas nav mainījušās. Varu tikai piebilst, ka daudz zaudē tie krievu valodas nepratēji, kuriem nav iespējas Krievijas bāzētajos sociālajos tīklos izlasīt komentētāju sajūsmu par nogalinātajiem Ukrainas civiliedzīvotājiem, t.sk., sievietēm un bērniem, klāt pieliekot aicinājumus “žmiegt ukrus vēl nežēlīgāk!”, un vispār, “ko tas Putins te māžojas, lūk, būtu viņa vietā Staļins, jau 2 nedēļu…, nu labi, ja ne nedēļu, tad 2 mēnešu laikā visa Ukraina būtu iekarota, bet te jau 2 gadi drīz būs apkārt, un nekas uz priekšu nevirzās”. Varbūt tad viņi atmestu ilūzijas, ka ar Putina Krieviju “kaut ko var sarunāt”, un, ja viņam iedotu daļu Ukrainas teritorijas, tad vairāk viņš neprasītu… Cilvēka īstā daba parādās, kad viņš runā ar savējiem, nevis izrādās svešajiem! Un ar savējiem viņš, protams, ka dzimtajā valodā runās !!!
Nobeigumā atliek vēlreiz atgādināt sen zināmo patiesību, ka nekāda integrēšana, skolu latviskošana un krievu valodas nemācīšana (ģimenē to vienalga apgūs tie, kam tā ir svarīga) mūsu valstī esošos mūsu tautas ienaidniekus nepataisīs par draugiem. Visi šie procesi tikai palīdzēs viņiem noslēpties – uzvilkt uz vilku mēteļiem aitādas kažociņus, ko mēs paši viņiem labprātīgi pasniedzam! Un tad pēcāk šausmināsimies – kas un no kurienes mums šauj mugurā gan pārnestā, gan arī burtiskā nozīmē?! Nu gluži kā tas trakais no anekdotes, kurš dur sevi ar nazi un kliedz: “Dakter, kas par lietu, kāpēc man tā sāp?”. Nāksim taču reiz pie prāta, dārgie tautieši, un sapratīsim reiz, ka Latvijas dekolonizācijai nav un nevar būt nekādas alternatīvas !!!
LATVIEŠU NĀCIJAS INTERESES AUGSTĀK PAR VISU !!! LATVIJU LATVIEŠIEM !!!
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
21.01.2024. Aivars Gedroics

Pidarattiecību likums12. Dec 2023 @ 17:02
VISI UZ CĪŅU PRET PIDARATTIECĪBU LIKUMU !!!
Tikko kā nesen bija sākusies parakstu vākšana 14.Saeimas atlaišanai, kā jau pēc pāris nedēļām atkal jauna politiska akcija pie horizonta – parakstu vākšana referenduma rīkošanai par izmaiņām “Notariāta likumā”, kas paredz dot tiesības slēgt t.s. “Partnerattiecības”, ko tauta savā starpā dēvē par pidarattiecībām, jo faktiski šīs likuma izmaiņas vajadzīgas tikai homoseksuālistiem – pidariem un lezbām, kuriem nu būs iespēja noslēgt savā starpā ja ne laulību, tad t.s. “partnerattiecības”, kuras pagaidām vēl netiek pielīdzinātas laulībai… Uzsveru – PAGAIDĀM, jo Igaunijas piemērs rāda, ka ar to jau viss tikai sākas, dažu gadu laikā šī atšķirība tiek pamazām mazināta, līdz likvidēta pavisam, un pidaru&lezbu attiecības ne ar ko vairs neatšķiras no laulībām, kas definētas Satversmē; tāds jau būtība arī ir pasaulē valdošo cionistu-masonu-pederastu ložu mērķis. Tātad, ja mēs to negribam (un gribētos cerēt, ka tik tiešām vairums normāli orientēto Latvijas iedzīvotāju to negrib), ir steidzami jārīkojas un pret šādām likuma izmaiņām jāparakstās!
Abu akciju praktiski paralēlā norise jauc cilvēkiem prātus, un dažs labs domā, ka, parakstoties par Saeimas atlaišanu, viņš jau automātiski ir parakstījies arī pret pidarattiecibām, vai otrādi. Nē, mīļie draugi, tās ir dažādas akcijas un dažāds ir arī veids, kā tajās piedalīties. Ja par Saeimas atlaišanu visērtāk var parakstīties caur portālu latvija.lv, izmantojot internetbanku (lai gan var šai nolūkā iet arī uz vietējo pašvaldību), tad pret pidarattiecībām parakstīties ir jāierodas personīgi noteiktā laikā speciālos parakstu vākšanas punktos, kas norādīti https://www.cvk.lv/lv/parakstu-vaksana-par-aptureta-likuma-grozijumi-notariata-likuma-atcelsanu. Tur ir arī teikts, ka gadījumos, kad cilvēkam ir veselības problēmas, var izsaukt parakstu reģistratorus pie sevis uz mājām. Parakstu vākšanas termiņš ir līdz 2024.gada 5.janvārim ieskaitot.
Interesanti ir atzīmēt, ka daudzi politiķi un žurnaļugas (ne tikai atklāti sorospistie, bet arī viens otrs it kā nacionāli orientēts) uzreiz sākuši taisīt prognozes, ka parakstu vākšana neko nepanākšot, ka tādu skaitu (pāri par 150 000) parakstu savākt mēneša laikā nemaz fiziski nevarot..utt., utjp. Viens otrs garīgi tērēts radījums pat sācis muldēt, ka agrāk referenduma ierosināšanai esot pieticis ar 10 000 parakstu, kas pilnībā neatbilst patiesībai! Lai ierosinātu referendumu, vienmēr vajadzēja savākt vai nu 1/10 daļas pilsoņu-vēlētāju parakstu vai 1/10 no pēdējās velēšanās piedalījušos vēlētāju skaita parakstu (atkarībā no iniciatīvas satura). 10 000 parakstu, kurus savulaik vajadzēja apstiprināt pie notāra, bija tikai 1.posms parakstu vākšanā, kad tie bija savākti un iesniegti CVK, tad pēdējā organizēja parakstu vākšanas otro posmu, kurā mēneša laikā bija jāsavāc manis jau minētais parakstu skaits.
Kā to rāda vēsture, tad pietiekoši daudzos gadījumos šie paraksti ir tikuši savākti, pat ar uzviju: https://www.cvk.lv/lv/parakstu-vaksanas-lidz-2012gadam. Tā, piemēram, parakstu vākšanā pret “Latvenergo” privatizēšanu būtu pieticis ar 135 000 parakstu, bet savāca pāri par 300 000 (https://www.cvk.lv/lv/par-grozijumu-energetikas-likuma-ierosinasanu-2000). Protams, arī toreiz bija neveiksmīgi parakstu vākšanas mēģinājumi, kad vai nu pati ideja vairumam ļaužu nelikās interesanta, vai arī aģitācija par to medijos nebija pietiekama.
Protams, laiks nestāv uz vietas, zinātne un tehnika progresē. Ja laikā, kad tika vākti paraksti, lai “Latvenergo” netiktu izputināts (ko diemžēl pilnībā novērst vienalga neizdevās), internets vēl šķita kā eksotika un bija pieejams tikai dažiem izredzētajiem, tad tagad tas ir teju katrā mājā, un ļoti reti kurš vairs dodas maksāt rēķinus par dzīvokli un citiem pakalpojumiem uz bankām vai lielveikalu kasēm, 90% gadījumu ļaudis tagad to izdara paši, noklikšķinot taustiņus uz datora vai pat spaidot mobilā tālruņa ekrānu. Līdz ar to cilvēki diemžēl ir kļuvuši arī diezgan slinki, viņiem gājiens līdz parakstu vākšanas vietai jau sāk likties kā brauciens apkārt pasaulei, un nereti dzird šādu kurnēšanu: “Ko viņi iedomājas, par dzīvokli es varu samaksāt, sēžot uz dīvāna, lai parakstītos par referendumu, man jāiet kāds kilometrs vai vēl tālāk!”. Jā, protams, ka mūsu likumdevēji varēja sekot laikam līdzi un ne tikai par pilsoņu pašu iesniegtajam iniciatīvām, bet arī par likumiem, ko apturējis Valsts prezidents (pēc 34 deputātu prasības vai pēc savas iniciatīvas) ļaut parakstīties, izmantojot internetbanku un tādejādi faktiski neizejot no mājas. Tas netika izdarīts laikam jau speciāli, zinot mūsu ļaužu paradumus un cerot, ka viņiem būs slinkums meklēt parakstu vākšanas vietas (kuru skaits diemžēl ir krietni mazāks kā bija pirms 20 gadiem; valsts līdzekļus mēs, redz, taupot tādā veidā, tāpat kā masveidā likvidējot pasta nodaļas). Jo, būsim godīgi, teju neviena partija un neviens Saeimas deputāts faktiski nevēlas, lai tauta reāli iejauktos viņu darbā un bakstītu šiem ar pirkstu, kādus likumus vajag pieņemt un kādus nevajag. Tāda “konsultēšanās ar tautu” faktiski ir nožēlojama imitācija, lai ik pa laikam celtu savu reitingu…
Par spīti manis jau minētajiem faktoriem – ļaužu paradumu maiņai un parakstu vākšanas vietu skaitu sarukumam – nedomāju, ka savākt 150 000 un vēl drusku vairāk parakstu mēneša laikā nebūtu reāli iespējams. To var reāli izdarīt, ja vien tauta tiks nepārtraukti bikstīta. Atceros, kā pirms 23 gadiem Latvijas Radio vismaz reizi pusstundā bija dzirdama J.Bojāra balss. Nevaru, protams, precīzi vairs vārds vārdā citēt viņa teikto, bet doma bija šāda: “Latvijas pilsoni, vai tu jau parakstījies pret “Latvenergo” privatizēšanu? Nē? Vai tu apzinies, kādas būs sekas tavai pasivitātei? Cenas par elektrību uzleks fantastiskos apmēros, tu tās nespēsi apmaksāt un paliksi sēžot pie sveces gaismas! Tu to gribi? Nē? Nu tad fiksi tūlīt pat celies no dīvāna un dodies parakstīties jau šodien!”. Un efekts tam bija, kā redzam, vairāk nekā pietiekams! Arī tagad tāda veida sludinājumus varētu laist regulāri, ja tos arī neņemtu pretī LTV un Latvijas Radio, ir gana daudz komercradio un komerctelevīziju, par reklāmu internetā vispār nerunājot. Diemžēl nav neviena politiskā spēka (arī to vidū, kas sēž Saeimā un saņem prāvu finansējumu no valsts budžeta), kas būtu gatavi likt tautai ar bomi pa pieri, proti, uzkliegt no ekrāna: “Latvijas pilsoni, tu apzinies, kas notiks, ja spēkā stāsies Partnerattiecību likums? Pidari un lezbas drīzumā iegūs tiesības adoptēt bērnus savās t.s. “ģimenēs”, bet tālākā perspektīvā nav izslēgta arī pedofīlijas, zoofīlijas un nekrofīlijas legalizēšana! Tu tiešām to gribi? Ja nē, tad tūlīt pat ej un paraksties pret to, lai tas nekad nevarētu notikt!”.
Tikai paliek jautājums – kurš to darīs? “Apvienotais saraksts” un “Nacionāļi” (kā negribas zaimot šo jēdzienu, attiecinot to uz vislatvjatku deģenerātiem!) to vien sapņo, kā ātrāk atgriezties valdībā par jebkuru cenu, tādēļ joprojām grib uzturēt labas attiecības ar Jenotiem, un homofobu imidžs viņiem nu galīgi nav vajadzīgs. Cita starpā, kā man nesen “pa kluso” izteicās viens avīzes izdevējs Latgalē, pats būdams cieši saistīts ar “AS”: “Tu, Aivar, nemaz nestādies priekšā, cik mūsu partijā patiesībā ir pederastu – šī vārda visnaturālākajā, fizioloģiskajā nozīmē !!! Un arī citās partijās viņu ir papilnam! Es, godīgi sakot, nezinu nevienu partiju, kur viņu vispār nebūtu!”.
Man šim apgalvojumam neticēt nav nekāda pamata. Vēlos arī atzīmēt, ka “tradicionālo vērtību aizstāvju” partijas deputātei Ramonai Petravičai par palīgu strādā pērkamais žurnaļuga, pederasts Māris Ruks (Valsts policijas priekšnieka bračka), kurš pirms gadiem 30 bija cieši sadraudzējies ar Zīgeristu, bet izšķīrās no viņa, jo laikam nedabūja to, ko bija cerējis – baumas par Joahima “netradicionālo orientāciju” izrādījās nepatiesas. Kāpēc es par to rakstu? Lai tauta nebrīnās par Šlesera un viņa komandas pasivitāti parakstu vākšanas laikā! Uzriez pēc tās sākšanās Aināriņš izmuldējās, ka nekas jau nesanākšot, jo priekšā esot brīvdienas un tauta masveidā braukšot uz ārzemēm ceļot (laikam spriež par visiem pēc sevis; gluži kā tā Francijas karaliene, kas savulaik izteicās, ka neesot jāraud, ja kādu brīdi neesot maizes uz galda, jo varot taču pa to laiku pagrauzt kūkas), tāpēc nebūšot, kas iet parakstīties. Patiesībā viņš nemaz negrib, lai paraksti tiktu savākti, viņš arī cer vēl šajā Saeimā iekļūt valdībā un ieņemt, piemēram, Satiksmes ministra krēslu. Un tad to nožēlojamo homofobiju varēs nekavējoties atmest, līdzīgi kā to jau izdarīja visiem zināmais A.Lembergs un viņa komanda – ZZS. Savukārt, “Stabilitātei” pirmajā vietā ir okupantu interešu aizstāvība, ja Jenoti apsolītu (ļoti iespējams, ka tas ir jau izdarīts), ka nevienu KF pilsoni ne pie kādiem nosacījumiem no Latvijas neizraidīs, tad mierīgi varētu draudzīgi apskaut un apmīļot jebkuru pidaru un lezbu. Lūk, tāpēc, ne no vienas Saeimas partijas faktiski nekāda aģitācija nenotiek !!!
Kas vēl varētu ko darīt? Lielo pašvaldību vadītāji, kuriem ir autoritāte tautā? Jā, tie varētu gan, bet kuram mēram gan gribas kļūt par mūsu prezīša Pidarēviča nemīluli? Turklāt tagad jau tiek gatavoti likumprojekti, kas uzliks par pienākumu viņiem iegūt no drošības iestādēm pieeju valsts noslēpumam. Labi zinām, kādas ir mūsu drošības iestādes un kam tās kalpo, pidaru un lezbu ietekme tajās noteikti ir gana ievērojama! Lūk, tāpēc arī, piemēram, Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš lai gan neslavē Pidarattiecību likumu, tomēr nebūt neaicina tautu pret to vērsties! Saziņas līdzekļos nesen izskanēja informācija, ka KNABs un VIDs pārbaudīšot, vai šis cilvēks nedzīvo pāri saviem līdzekļiem! Tad nu viņš saprot, kā jāuzvedas, lai pārbaudes beigtos viņam labvēlīgi! Un, kā es viņam ieteicu pus pa jokam, pus nopietni: “Andrej, iegādājies kārbiņu ar vislabāko vazelīnu, ja Pidarevičs atbrauks uz Daugavpili, jāprot viņš godam uzņemt!”. Arī citu pilsētu mēri ne ar ko nav labāki! Piemēram, “nacionālists” Egils Helmanis regulāri TV ekrānos reklāmās liela labo dzīvi Ogrē, bet par parakstu vākšanas kampaņām pat neieminas.
Tātad, tautieši, lai cik tas kārtējo reizi neizklausītos banāli, bet atliek vien paļauties pašiem uz sevi, uz spēju pārliecināt radus, draugus, paziņas, būtībā jebkurus cilvēkus, izņemot tos, par kuriem jau skaidrs, ka viņi pieder t.s. seksminoritātēm , ka ir jāuzzina parakstu vākšanas vietas, to darbošanās laiki, jāiet un jāparakstās !!! Bet tiem, kas veci un slimi, jāizsauc CVK locekļi uz mājām, tāpat kā balsojot visa veida vēlēšanās! Parādīsim nelietīgajiem varuriem, ka mums tomēr nav vienalga, kas tiek gatavots mūsu valstij un tautai! Pretējā gadījumā atkal varēsim vainot tikai un vienīgi paši sevi un nevienu citu! Starp citu, īpaši bailīgos varu informēt, ka zīmogus pasēs vairs nevienam nesit, kā tas notika vēl pirms gadiem desmit, pases vietā var uzrādīt arī t.s. “ID karti” !!!

PAR LATVISKU UN DEPIDARIZĒTU LATVIJU CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!


12.12.2023. Aivars Gedroics

14.Saeimas atlaišana12. Nov 2023 @ 19:30
LATVIEŠI, IR JĀPARAKSTĀS !!!
Vairākas partijas – tādas, kas ir parlamentā un arī tādas, kas nav tajā tikušas un kam, visdrīzāk, arī nākamajā iekļūt nav tikpat kā nekādu izredžu, ir iniciējušas parakstu vākšanu par 14.Saeimas atlaišanu. Aplūkojot šo partiju sarakstu, nākas atzīt, ka praktiski visas tās ir mūsu tautai naidīgas, un neviens prātīgs Latvietis pat ļaunākajos murgos nevarētu iedomāties par kādu no tām vēlēšanās balsot. Tajā pašā laikā, vērojot pašlaik Saeima notiekošo, jāsecina, ka bēdīgi slavenā Evikas Siliņas valdība arī ir izteikti naidīga Latvijai un Latviešiem – uzspiež Saeimai ratificēt bēdīgi slaveno “Stambulas konvenciju”, t.s. Partnerattiecību likums jau ir tikpat kā pieņemts, pie mūsu briesmīgā bezdarba (it īpaši laukos un Latgalē) visa nopietnībā tiek apsvērta iespēja piesaistīt viesstrādniekus no t.s. 3.pasaules valstīm, jo dažās ražošanas sfērās “katastrofāli trūkstot darbaspēka”…. Un Saeimas vairums tam visam klusībā pakļaujas – nu tieši kā PSRS laiku strādnieku un zemnieku veidotā Augstākā Padome, kas bez debatēm apstiprināja visu, ko tai lika priekšā PSKP Centrālā Komiteja. Saeimas opozīcija – ai, vai to vispār par tādu var nosaukt? Neviena ministra (kur nu vēl visas valdības) demisiju pat nemēģina pieprasīt. Vēl jo vairāk – pat netīkamus jautājumus valdošajai koalīcijai neuzdod, pieprasījumus neraksta… Sevišķi izceļas tā dēvētā “Nacionālā apvienība”, kas pašreizējo formālo atrašanos opozīcijā acīmredzami uzskata par pārpratumu un ir gatava jebkurā brīdī pievienoties valdošajam vairākumam, ja tik tajā atradīsies vieta, kur iespraukties. Vārdu sakot, pašreizējā 14.Saeima ir izvērsusi atklātu genocīdu pret Latviešu tautu !!! Un dabiski, ka ar visiem legālajiem līdzekļiem jācenšas no tās tikt vaļā.
Jāsaprot arī, ka mūsu varturi ne jau paši sev ir saimnieki, absolūtā vairākumā viņi pakļaujas Eiropā un pasaulē valdošajām mafiozajām cionistu-masonu-pederastu ložām, kuras diktē, kurai valstij kādas izmaiņas likumdošanā jāveic, lai to varētu uzskatīt par eiropeisku un civilizētu. Arī Baltija un Latvija, protams, šai ziņā nav izņēmums. Igaunija jau ne tik sen parādīja, no sorosītu viedokļa, ļoti pozitīvu piemēru, ne tikai ratificējot izvirtuļu tiesības aizstāvošo Stambulas konvenciju, bet arī pilnīgā legalizējot homoseksuālistu attiecības juridiski, faktiski tās pielīdzinot normālu cilvēku laulībai (un vairumam igauņu, tas diemžēl, šķiet, ka ir, ka tautā saka, pie kājas). Kā virzītājspēks šai nelietībai bija izvēlēta premjere Kaja Kallasa; pati pārstāv it kā normālu ģimeni, ir 4 bērnu māte, bet tas netraucē šai darīt visu, lai iznīcinātu savu valsti un tautu. Mūsu Evika Siliņa arī ir ļoti līdzīga persona kolēģei igaunietei – pati ārēji simpātiska, ģimene šķiet normāla, bet iekšējā būtībā pilnībā pārdevusies izvirtuļiem un deģenerātiem. Nav šaubu, ka viņas uzdevums ir panākt, lai Latvija pilnībā dotos Igaunijas pēdās. Vispār jau 13.Saeimai bija uzdots stambulizēt un partnerizēt Latviju, tā ar šo rīkojumu netika galā, arī 14.Saeimai sākuma likās, ka tas neizdosies, bet tad caur vadoni Lembergu tika ietekmēti ZZS biedri, kā trāpīgi atzīmē dažs labs feļetonists – no zaļajiem pataisīti par zilajiem, pierunājot šos pievienoties atklāti sorosiskajiem jenotiem un regresīvajiem. Visa tā rezultātā netika pārvēlēts Levitiņš (kas to lai zina, varbūt arī L.Lapsa nomelnojošās grāmatas par viņu rakstīja pēc sorosītu pasūtījuma; nevajag aizmirst, ka šis tips ir izteikts kosmopolīts, pie tam vēl arī liels gļēvulis) un drīz vien zaudēja premjera vietu arī Kariņš. No nacionāla Latvieša viedokļa par to varētu tikai priecāties, ja viņu vietā nenāktu vēl daudz lielāki draņķi – Pidarevičs un Evucīte.
Tāpēc pašreizējā situācijā nekas cits neatliek, kā vien pievienoties tiem, kas grib sūtīt 14.Saeimu pie krievu kuģa un vel tālāk… Lai gan pastāv vismaz 99% varbūtība, ka tās atlaišanas gadījumā Latvju Patriotiem kārtējo reizi nebūs, par ko balsot (pat partija NS”Taisnīgums”, uz ko es savulaik liku zināmas cerības, nu ir paziņojusi, ka no idejas veikt Latvijas dekolonizāciju pilnībā atsakās, jo tautai to nevajagot), tik un tā ir vismaz divi iemesli, kāpēc tā būtu jāiniciē.
1) lai pašreizējiem varturiem “padreb bikses”. Neviens no viņiem nevar būt 100% drošs (sākot ar jenotiešiem un beidzot ar šleseriešiem), ka tiks ievēlēts nākamajā Saeimā. Tas pats J.Urbanovičš sēdēja saeimās jau kopš 1993.gada, bet savu 30 gadu jubileju parlamentārieša amatā, viņam par lielu nelaimi, tomēr nesagaidīja. Ļoti ceru, ka ZZS rindas kļūs stipri retākas, dod Dievs, ka šī neliešu varza vispār nākamajā parlamentā nebūtu. Tāpat labi būtu, ja stipri paretinātos nacionālo tautas aizstāvju rindas, kas nāk uz parlamentu nevis, lai apturētu mūsu tautas iznīcināšanu, bet, lai tajā piedalītos. Vārdu sakot, nevienai no Saeimā esošajām partijām labākus rezultātus par esošajiem nevēlu, tikai sliktākus, kā realitātē būs, to tad mēs redzēsim.

2) Tautai jāparāda neliešiem-varturiem, ka to neapmierina viņu piekoptā genocīda politika. Paskatieties, cik aktīvi protestē ļaudis Rietumu zemēs (pārsvarā gan tie ir nebaltās rases imigranti), tiklīdz vietējie varturi izdara ko viņiem ne pa prātam – dauza veikalu skatlogus, dedzina automašīnas, bloķē ar barikādēm ielas…utt. Mums kā tādu notikumu vāja atblāzma bija 2009.gada 13.janvāris. Labi, piekrītu, mēs, latvieši, esam civilizēta tauta, varam panākt savu arī bez vardarbības, īpaši, ja mums tiek dota iespēja paust savu viedokli. Nu, tad, lūdzu, darīsim taču to! Nevajag nekur iet pat ārā no mājas, atvērt cvk.lv mājas lapu, sameklēt sadaļu “pilsoņu iniciatīvas”, autorizēties ar internetbanku (kas tagad ir pat vairumam pensionāru) un ar dažiem “peles” klikšķiem izdarīt savu izvēli. Pretējā gadījumā sorosītiskajiem mūsu tautas slepkavām būs pilnas tiesības demagoģiski bazūnēt, ka tautas vairumam viņu politika patīk vai, ļaunākajā gadījumā, tai ir viss vienalga.

Viens otrs varbūt teiks, ka tik lielu balsu skaitu (pāri par 150 000) savākt nav iespējams. Vēsture gan liecina par pretējo. Tika savākts tāds (un pat lielāks) parakstu daudzums jautājumos par Pilsonības likuma grozīšanu (protams, okupantiem vēlamā virzienā), par izmaiņām Pensiju likumā, par VAS “Latvenergo” (ne)privatizēšanu…utt. Un toreiz nevarēja parakstīties, sēžot mājās uz dīvāna, bija jāiet uz parakstu vākšanas vietām, kas darbojās dienā noteiktu laika sprīdi un nebūt ne katram tuvu viņu dzīves vietai. Divas lietas vien bija vajadzīgas: 1) tautas vairumam aktuāls parakstu vākšanas temats; 2) politiķi, kas par to nepārtraukti tautai atgādina un aģitē. Diemžēl ir arī kontrpiemērs – izmaiņas Satversmē par nepārprotamu Ģimenes jēdziena definēšanu tajā, kad jau 3.gadu pēc kārtas tiek uzsākta parakstu vākšana par šo tēmu, bet noris neveiksmīgi, jo neviens par to neaģitē – ne tie “tikumības pārstāvji”, kas ir Saeimā, ne tie, kas atrodas ārpus tās! Un arī pati vienkāršā tauta diemžēl ir pārāk slinka, lai nodotu šo aicinājumu rads radam, draugs draugam, kaimiņš kaimiņam… (kā es savulaik jau biju aicinājis http://klab.lv/users/aivars_666/2021/08/03/). Nu varu tikai vēlreiz atkārtot – visi ļaudis, kas ir par Normālu, Latvisku Latviju, neesiet slinki! Parakstu vākšanai gan atvēlēts vesels gads, bet labi būtu šo procesu pabeigt kaut kur ar Jaungadu, lai referendumu par Saeimas atlaišanu var sarīkot jau pavasarī. Un tad, savukārt, domāsim, ko likt vietā pašreizējo pie varas esošo neliešu vietā! Bet tagad gan sākumā dabūsim nost pašreizējos draņķus un mēslus! Tik vien mums ir jāizdara, kā jāveic daži klikšķi uz datora, ja to pat nevaram, nav vērts, ka mēs vispār pastāvam !!!

PAR NORMĀLO LATVIEŠU LATVIJAS INTERESĒM CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!


12.11.2023. Aivars Gedroics

Lai menti dodas pie krievu kuģa !!!11. Sep 2023 @ 17:21
LATGALES APGABALTIESAI
Atbrīvošanas alejā 95, Rēzekne, LV 4601
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
dzīv. Daugavpilī, Teātra ielā 34-35, tel. 28229894,
e-pasts: aivars_666@inbox.lv


APELĀCIJAS SŪDZĪBA

2023.gada 8.septembrī Latgales rajona tiesas Krāslavā tiesnese Ināra Galeja, izskatot lietas Nr. 16770004711823-2 materiālus administratīvā pārkāpuma lietā, nolēma atzīt manu sūdzību par nepamatotu, vienlaikus grozot soda apmēru.
Uzskatu, ka šis tiesneses lēmums ir nepamatots un pilnībā atceļams.
Tiesnese I.Galeja jau sākotnēji parādīja, ka viņas simpātijas ir policijas, nevis sūdzības iesniedzēja pusē. Par to liecina viņas atteikums nopratināt kā lieciniekus valsts policistus M.Bricu un J.Širinu, savukārt. pašvaldības policists V.Pupins, lai gan bija izsaukts uz tiesu, neieradās uz nopratināšanu, nesniedzot nekādus paskaidrojumus par šādas rīcības iemesliem. Lai gan es aicināju uzlikt par to minētajai personai naudas sodu, tiesnese uz to nekādi nereaģēja. Tiesnese nekādi nereaģēja arī uz manu prasību izvērtēt, vai dokumentā, kas tika atsūtīts tiesai no policijas un kurā bija rupji sajaukti datuma un gada skaitļi, neizpaužas necieņas izrādīšana tiesai. Vēl vairāk – viņa negribēja pieņemt manu iesniegumu ar šo prasību, aizbildinoties, ka es to neesot nosūtījis likumā noteiktajā veidā, lai gan jau iepriekš mums bija noruna, ka saziņai ar Krāslavas tiesu izmantošu tās darbinieces Kristīnes Cimmermanes oficiālo e-pastu, un līdz šim vairākus dokumentus es biju sūtījis tieši iepriekš norādītajā veidā. Tāpat viņa atteicās pievienot lietas materiāliem manu saraksti ar policiju vairāku gadu garumā, kas, lai gan tiešā veidā neattiecas uz manas administratīvā pārkāpuma lietas materiāliem, tomēr parāda mani kā personību, kas kopumā ir krasi neiecietīga pret administratīvo pārkāpumu izdarīšanu ceļu satiksmē, kā arī policijas cinisko attieksmi pret maniem iesniegumiem, uz vienu no tiem pēc būtības atbildot, ka abos krustojumā esošajos ceļos esot varējusi vienlaikus degt zaļā gaisma. Šie lietas materiāli uzskatāmi raksturo mani kā personību, vienlaikus parādot policijas nevēlēšanos sodīt patiešām reālus likuma pārkāpējus, kas ar savu rīcību apdraud satiksmi uz ielām. Acīmredzot tieši tāpēc I.Galeja arī nevelējās tos pievienot manai administratīvajai lietai, jo tie nāktu par labu man, nevis policijai.
Ar šādu rīcību tiesnese I.Galeja pārkāpa neitralitātes un vienlīdzības principu tiesā, jau sākotnēji nepārprotami nostājoties nepamatoti bargo sodu uzlikušās iestādes pusē.
Sprieduma motīvu daļā [11.1} punktā tiesnese I.Galeja apgalvo, ka es esot braucis pa ietvi, tai pašā laikā nepaskaidrojot, kādus kritērijus viņa ir izmantojusi, lai nonāktu pie šāda secinājuma. Citēju: “…Ceļa segums nav tas kritērijs, pēc kura var vadīties, lai secinātu, vai konkrētajā vietā drīkst braukt ar transportlīdzekli. Tiesa uzskata, ka no videomateriāla un fotogrāfijām ir secināms, ka sūdzības iesniedzējs brauca pa ietvi, lai iebrauktu stāvvietā. No lietas materiāliem neizriet, ka ir atļauts iebraukt stāvvietā pie ēkas Kandavas ielā 4 ar transportlīdzekli tajā vietā, kur Aivars Gedroics iebrauca 2023. gada 7. aprīlī plkst. 13.25.”. Tātad, tiesneses Galejas uztverē, ceļa segums kā kritērijs būt nevarot, bet nekādu citu kritēriju tā vietā viņa arī nemin. Nav saprotams, no kā viņa secina, ka esmu braucis pa ietvi. Tāpat neloģisks ir izteikums: “…neizriet, ka ir atļauts…”. Normālā demokrātiskā valstī atļauts ir viss, kas nav aizliegts. Ja nav zīmes, kas aizliegtu tajā vietā piebraukt pie veikala (un tiesnese I.Galeja faktiski atzīst, ka tādas tiešām nav), tad to darīt drīkst, un nav nekāda pamata mani par šādu rīcību sodīt.
Tiesnese I.Galeja atklāti un ciniski melo, apgalvodama, ka “…Pārbraucot pa ietvi, lai iebrauktu stāvvietā sūdzības iesniedzējs nav rīkojies tā, lai netiktu apdraudēti citi mazāk aizsargātie ceļu satiksmes dalībnieki…”. Patiesībā ne pa kādu ietvi es nebraucu, un nekādi mazaizsargātie ceļu satiksmes dalībnieki manas rīcības rezultāta nav tikuši apdraudēti, kā to jau apliecina tiesai iesniegtais videoieraksts. Sprieduma [12] punktā I.Galeja, atkal pilnīgi ne ar ko savu apgalvojumu nepamatojot, pauž uzskatu, ka mans pārkāpums neesot formāls un maznozīmīgs, lai gan, mana uztverē, manu rīcību vispār nebūtu nekāda pamata saukt par pārkāpumu.
Viss iepriekš minētais kopumā parāda, ka tiesnese I.Galeja nav bijusi neitrāla un ir izrādījusi klaju ieinteresētību izlemt lietu par labu policijai, uzklausot tikai tās paustos argumentus un pieņemot tos kā neapstrīdamu patiesību. Nepatika pret manu personu izpaudās arī, vairākkārt mani pārtraucot, apgalvojot, ka es it kā “nerunājot par lietu”, lai gan es vienkārši minēju faktus, kurus tiesnesei dzirdēt nebija patīkami. Ievērību pelna arī tas, kas sākotnēji tiesnese man atļāva sniegt liecības sēdus, bet vēlāk tomēr lūdza piecelties kājās, savukārt, pretējās puses dalībnieks J.Fjodorovs visu tiesas procesa laiku pavadīja sēžot pie datorekrāna. Iespējams, ka tiesnese bija lasījusi manā blogā pausto aicinājumu cilvēkus apmeklēt minēto tiesu un vispār nebaidīties aizstāvēt savas tiesības tiesās un pārsūdzēt visus viņiem uzliktos administratīvos sodus: http://klab.lv/users/aivars_666/137780.html, kas viņā izraisīja nepatika pret mani kā personību.
Pamatojoties uz visu iepriekš minēto,
lūdzu apgabaltiesu:
1. Pilnībā atcelt tiesneses I.Galejas 08.09.2023. spriedumu manā lietā.
2. Apmierināt visas manas prasības, ko biju izteicis 1.instances tiesai.

11.09.2023. Aivars Gedrocis
Other entries
» Sevis aizstāvēšana
VAI GRIBAM UN PROTAM SEVI AIZSTĀVĒT ???
Kopš PSRS okupācijas laikiem mūsu tautas lielākajā daļā bija nostiprinājies šāds uzskats – ja kāda atbildīga institūcija par kaut ko kādam ir uzlikusi sodu, tad tur jau nekas vairs nav darāms, ir vien jāsamierinās un jāmaksā. Daudzi tā domā arī šobrīd, arī tad, ja sodīti tiek, viņuprāt, nepelnīti. Labākajā gadījumā šāds cilvēciņš tad sazinās ar pārraidi Bez Tabu, 4.studija vai Degpunktā, un ja viņš nav šo raidījumu sižetu veidotāju melnajā sarakstā, tad dažreiz par viņa problēmu arī tiek uztaisīts sižets, bet tas viņa liktenī lielākoties neko būtisku nemaina. Kā jau parasti sižetos skaidro tā saucamie eksperti – ja ar soda uzlicēju nav iespējams vienoties, tad sods ir jāapstrīd tiesā, bet, lūk, tieši to mūsu tautieši ne par ko nevēlas darīt. Parasti seko atrunas – ko tad es, es jau neko nevaru un nemāku, man arī laika nav…ja kāds cits manā vietā to izdarītu… Ar katru gadu arvien mazāk paliek to cilvēku, kas daļu apzinīga mūža pavadījuši t.s. padomju laikos, taču cerība, ka mūsu problēmas atrisinās kāda mistiska arodbiedrība vai partijas komiteja (starp citu, arī vecajos laikos šīs iestādes nebūt nepalīdzēja visos gadījumos un visiem) joprojām paliek. Un, kad nu tādas instances neatrodas, tad cietušais atmet ar roku un saka: “Eh, maksās vien nost, kas būs, tas būs!”.
PSRS laikos un arī pirmajos “4.maija republikas gados” administratīvos sodus pārsūdzēt vispār nebija iespējams, tai skaitā, pat uzliktos arestus līdz 15 diennaktīm. Vēlāk mūsu varturiem nācās atzīt, ka šāda kārtība nav eiropeiska, un tika dota iespēja apstrīdēt šos sodus sākumā Administratīvajā, vēlāk arī parastajā tiesā. Soli pa solim, maz pa mazām cilvēki sāka mācīties to darīt, sodu apstrīdējumu kļuva arvien vairāk, un 4.maija varturi sāka domāt, kā to nobremzēt, jo sodu izskatīšana augstākajās instancēs valstij “sita pa kabatu”, respektīvi, arī tajos gadījumos, kad sodu tomēr izdevās no konkrētā cilvēka vai iestādes piedzīt, tā iegūšanai iztērētie līdzekļi nereti pārsniedza to summu, kas gala rezultātā valsts budžetā tika iemaksāta. Ar to kaut kas bija jādara, tāpēc sākumā tika atņemta iespēja par administratīvajiem sodiem iesniegt Kasācijas sūdzību, bet vēlāk izveidotas speciālas t.s. “Rīcības sēdes”, kas jau apelācijas instancē nonākušās lietas rūpīgi “sijāja” – vai tāds gadījums jau iepriekš nav izskatīts, vai vispār šai lietai ir būtiska nozīme judikatūrā… utt., utjp., visi šie argumenti varēja tikt atzīti par gana pamatotiem, lai lietu pēc būtības vispār neizskatītu, atstājot spēkā 1.instances pieņemto spriedumu. Un varturi ciniski priecājās – re, tiesnešiem darba kļuvis mazāk, lietas ātrāk virzās uz priekšu… Pēc analoģijas varētu izteikt sajūsmu par to, ka ārsts dienā pieņem 3 reizes vairāk slimnieku, ja mazāk ar katru runā un nesūta nevienu pacientu ne uz kādiem izmeklējumiem. Šīs izmaiņas likumdošanā tika veiktas 2009.gada “finanšu krīzes” laikā un ir spēkā joprojām, “kovida laiks” bija varnešiem papildus arguments to saglabāšanas lietderībai.
Tomēr tik un tā pietiekami daudzi ļautiņi bija gatavi viņiem uzliktos sodus apstrīdēt. Un tad mūsu gudrajām galvām ienāca prātā līdztekus pātagai piedāvāt arī burkānu, proti, ja sodītā persona uzlikto sodu labprātīgi nomaksās divu nedēļu laikā, tad to varētu samazināt uz pusi. Tā teikt: “Tu tak saproti, vecīt, ka neko nepanāksi, spirinoties pretī, labāk maksā uzreiz un nedirsies, pašam tas būs izdevīgāk!”. Un diemžēl šī kārtība daudzos gadījumos sākusi “nostrādāt”. Vēl jo vairāk – prakse noslēgt vienošanos arvien biežāk tiek piemērota arī krimināllietās. Vēlāk tad sodu saņēmušie nereti sūkstas, ka sodīti vispār nepamatoti vai nepelnīti bargi, bet uzreiz seko atruna – prokurors man teica, lai es labāk piekrītot, citādi tiesa piespriedīs vēl bargāku sodu, es nobijos un nolēmu labāk nepretoties. Tādiem ļaudīm gribētos teikt: “Ja nolēmi nepretoties, tad tagad arī klusē! Veca paruna saka, ka pēc kautiņa vairs nav jēgas dūres pa gaisu kratīt!”.
Pats pirmo reizi ar šādu piedāvājumu saskāros 2005.gadā, kad toreiz Daugavpils čekas inspektors Edmunds Buls, smīnot pasniegdams man pavēsti ierasties uz pratināšanu Rīgā pie viņa kolēģa Alda Višņevska, mierinot teica: “Tu, vecīt, nepārdzīvo, nekāds cietums tev jebkurā gadījumā nedraud, tu galvenais nerunā pretī un piekrīti visam, ko tev saka, tad varēs tikt cauri ar vienošanos par simbolisku sodu”. “Labi jau labi”, es par atbildi noteicu, pie sevis nodomādams, ka nekādā gadījumā neatzīšu savu vainu, ja man mēģinās piešūt kādu pārkāpumu, kura faktiski nemaz nav bijis. Kā beidzās mana vizīte, esmu jau aprakstījis pirms 18 gadiem, internetā šis materiāls ir atrodams, varu tikai piebilst, ka jaunajam censonim, kas tikko bija ierosinājis lietu pret “DDD” žurnālistēm L.Muzikanti un I.Liepu, nācās atzīt, ka A.Gedroics gan viņam “nav pa zobam”, toties otrs tai pašā lietā iejauktais čalītis, viens no Viktora Birzes dibinātās partijas “NSS” biedriem, tiesneses dēls Kārlis Dumbris sekoja tam padomam, ko man bija devis E.Buls – atzina savu vainu un samaksāja dažus simtus latu lielu naudas sodu, izvairoties no lietas izskatīšanas tiesā, spilgti parādot sevi kā mazdūšīgu, nekompetentu gļēvuli! (skat. http://klab.lv/users/aivars_666/5942.html).
Vēl pēc dažiem gadiem man pie dzīvokļa durvīm piezvanīja trīs municipālie menti, pieprasot novākt manu automašīnu, kas it kā stāvot uz zaļās zonas. Es atbildēju, ka mašīna ne uz kādas zaļās zonas nestāv, un aizvākt es to netaisos, neskatoties uz formās tērpto mužiku teju asarainajiem lūgumiem. Gala rezultātā man tika sastādīts protokols ar aicinājumu ierasties pilsētas Administratīvajā komisijā. Sākās gara epopeja, kura ari ir aprakstīta manā personīgajā blogā, tiem, kam tas sīkāk interesē, ir iespēja ar to iepazīties, apskatot manus 2009.-2010. gada ierakstus, piebildīšu tikai, ka man sākotnēji uzliktais 25 latu naudas sods tika beigās samazināts līdz 5 latiem, arī tos es, protams, nesamaksāju, un pašvaldības pārstāvji pat necentās no manis tos piedzīt. Kā jau parasti, neiztika bez negodīgas rīcības no tiesnešu puses, pat sēdes protokola viltošanas, kurā toreizējā ģenerālprokuratūra nekā noziedzīga nevēlējās saskatīt. Kā pozitīvs fakts gan jāatzīmē liels interesentu pulks, kas bija ieradies uz manas lietas izskatīšanu apelācijas instancē Administratīvajā tiesā Rīgā!
Pēc 10 gadiem atkal man piesējās D-pils municpoliči, jo kāda jukusi vecene bija piezvanījusi, ka mana un vēl kāda mašīna stāvot uz “gājēju ietves” (arī par to ir gana sīki rakstīts manā blogā). Šoreiz man automātiski iešķieba 40 eirikus, netērējot laiku manis meklēšanai. Sodu, protams, pārsūdzēju sākumā municipāļu vadonim G.Kaminskim, kurs to, dabiski, negrozīja, vēlāk vērsos arī tiesā. Pirmā instance sodu atstāja negrozītu, otrajai “rīcības sēde” nemaz neļāva to izskatīt pēc būtības. Vienīgais prieks, ka draņki G.Kaminski velns drīz aizsauca pie sevis, liekot viņam nobeigties no kovida. Pats par sevi saprotams, ka atteicos maksāt šo nepamatoti uzlikto sodu. Sakarā ar to CSDD 2021.gadā man negribēja ļaut veikt uzrādāmajai mašīnai tehnisko apskati, ultimatīvi pieprasot tās rēķinā iekļaut soda naudas apmaksu. Man nācās to apmaksāt, bet CSDD darbinieces rīcību es apstrīdēju Administratīvajā rajona tiesā un apgabaltiesā. (Atkal varu aicināt iepazīties ar lietas apstākļu sīku aprakstu manā blogā.) Mūsu “loģiskie” likumi prāvas zaudēšanas gadījumā paredz piedzīt tiesas nodevu arī tad, ja iesniedzējs iepriekš bijis no tās atbrīvots. Tā kā tiesas kārtējo reizi nosprieda, ka činavniekam ir taisnība jau tāpēc vien, ka viņš ir činavnieks, Administratīvā apgabaltiesa mēģināja no manis piedzīt 90 eiriku (kopskaitā par lietas izskatīšanu 1. un 2.instances tiesā), ko es, protams, atteicos maksāt un pasūtīju prasītājus pie krievu kuģa, savukārt, ierakstīto vēstuli no tiesu izpildītājas pavēlēju nosūtīt atpakaļ tās izsūtītājam, nepieņemot to un neiepazīstoties ar tās saturu. To es droši varu darīt, jo mani bankas konti ir praktiski tukši, kā arī nekāds kustams un nekustams īpašums man nepieder. Atceros, savulaik bijusī LNF priekšsēža vietniece Līga Krieviņa, kad abas kopā ar Līgu Muzikanti pēc spraigas cīņas gala rezultātā tomēr zaudēja K.Streipam t.s. kazu lietā, briesmīgi apvainojās, kad es viņai ieteicu nemaksāt pidaram tiesas piespriestos 50 latus, bet ļaut, lai tos no viņas piedzen tiesu izpildītājs, kas varbūt to nemaz arī nespētu izdarīt…
Tagad dažs labs lasītājs man varbūt pajautās: “Nu un kā, Aivar, vai nenožēlo, ka tiesājies, neuzvarēji taču, vai bija vērts?”. Es atbildu skaidri un nepārprotami: “Nē, nekādā ziņā nenožēloju, bija, ir un būs vērts tiesāties, aizstāvot savu cieņu, godu un savas likumīgās tiesības uz Taisnīgumu savā zemē! Ne mana vaina ir tā, ka tiesas ir neobjektīvas, negodīgas un, ļoti iespējams, pērkamas! Kauns nav zaudēt, kauns ir necīnīties, pacelt rokas gaisā katrreiz, kad kāds tev uzkliedz “Padodies!”. Jau tas fakts vien, ka šāda prāva notika, ka netaisnība, kas pret mani bija vērsta, ieguva publisku skanējumu, atsvēra tās fiziskās un garīgās pūles, ko prasīja piedalīšanās prāvā! Es nekad pats sev nepiedotu, ja būtu bez cīņas pakļāvies mentu nekaunībai un patvaļai. Arī pēc cīņās es nedomāju to darīt, cik vien ilgi tas būs iespējams, nemaksāšu man nelikumīgi pietiesātās naudas summas! Lai nelietīgie varturi ar visām savām pretenzijā pret mani iet un ieskrienas!”.
Tāpat arī citus līdzcilvēkus gribētu aicināt – nepadodieties, pārsūdziet jums uzliktos sodus līdz pat pēdējai instancei, cīnieties VIENMĒR, arī tad, ja jūs varbūt iekšēji jūtat, ka jums, iespējams, nav līdz galam taisnība, arī tad, ja jūs zināt, ka beigās visticamāk zaudēsiet, vienalga, tik un tā cīnieties! Jūs taču saprotat, ka patlaban Latvijā valda prettautisks cilvēkēdāju režīms, kas nu jau vairāk kā 30 gadus sistemātiski un apzināti cenšas iznīcināt Latviešu tautu pārsvarā ar pašu tautiešu-nodevēju mēslainajām ķepām! Tiesāšanās ar šo režīmu, ko pārstāv tā izveidotās represīvās iestādes, ir viens no veidiem, kā to sistemātiski un likumīgi graut! Viens triviāls piemērs – katru dienu vairāki desmiti, bet nedēļā vairāki simti šoferu saņem sodu par ātruma pārsniegšanu. Ja tikai katrs desmitais no viņiem vērstos ar sūdzību tiesā, prasot šos sodus atcelt, tad, neatkarīgi no tā, kāds būtu šī procesa gala iznākums, šāda rīcība no viņu puses praktiski torpedētu visu tiesu sistēmu Latvijā! Un nelietīgie varturi gala rezultātā daudz vairāk zaudētu, nekā iegūtu no uzlikto soda naudu iekasēšanas! Ja tikai mēs nebūtu slinki, ja nebūtu neuzņēmīgi un gļēvi! Daudzas reizes jau esmu piedāvājis tautiešiem savu juridisko palīdzību (politiski vajātiem – pilnīgi par velti) šādās reizēs, arī izmantojot laikrakstu “DDD”. Atsaucība ir bijusi minimāla, tikpat kā vispār nekāda. Ļaudis labākā gadījumā vēršas pie Ineses Supes no LTV vai Egona Reitera no TV3, kuri paši ir nekompetenti juridiskās lietās un pat nespēj atšķirt jēdzienus “parādu piedzinējs” un “tiesu izpildītājs”, par nopietnākām lietām vispār nemaz nerunājot… Katrs, protams, pats ir sava dzīves ceļa noteicējs, bet tad nevajag tizli gausties, palienot zem segas, ka nav valsti taisnības. Taisnība pati no sevis nerodas, ļaudis to izcīna!
Nobeigumā gribētu aicināt visus, kam vien tas ir iespējams, ierasties 2023.gada 4.septembrī plkst. 11.00 Latgales rajona tiesā Krāslavā, kur atklātā tiesas sēdē tiks izskatīta mana t.s. “administratīvā pārkāpuma” lieta. Manā blogā ir aprakstīts, cik nekrietni un necilvēcīgi ar mani un manu māti – 2.grupas invalīdi - šā gada 7.aprīlī (starp citu, Lielajā Piektdienā) apgājās sākumā pašvaldības, bet vēlāk valsts menti, būtībā pilnīgi bez iemesla piesienoties, pusotru stundu marinējot un beigās ne par ko uzliekot 100 eiriku lielu naudas sodu. (skat. http://klab.lv/users/aivars_666/137106.html ; http://klab.lv/users/aivars_666/137246.html). Šo netaisno un pretlikumīgo lēmumu es esmu apstrīdējis, kā jau parasti mēdzu to darīt tādās reizēs. Būtu ļoti priecīgs, ja uz tiesas prāvu ierastos prāvs pulks manu atbalstītāju, vēlams, ņemot līdzi plakātus un Valsts karogus; labi būtu, ja varētu notikt arī videofilmēšana. Jo vairāk būs manu atbalstītāju, jo lielāka cerība uz man labvēlīgu tiesas iznākumu. Turklāt, vēlētos kārtējo reizi arī nodemonstrēt piemēru, kā var un vajag cīnīties par savām tiesībām, ja tās tiek aizskartas! Domāju, ka man nevar pārmest, ka tikai regulāri gudri pamācu citus, bet pats saviem ieteikumiem nesekoju! Es ļoti ceru uz Jums, draugi, ka neatstāsiet mani vienu cīņas laukā! It īpaši, protams, uz maniem jau esošajiem un potenciālajiem atbalstītājiem Latgales novadā !!!
Tas spēks, ko neredz pilienā, top liels un stiprs kopumā !!! (Rainis)
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!

23.07.2023. Aivars Gedroics
23. Jul 2023 @ 23:14
» Pidarevičs
VALSTS PREZIDENTS – PEDERASTS… VAI ESAM PELNĪJUŠI KO LABĀKU ?
2023.gada maija beigas daudzus Latviešus patīkami pārsteidza ar negaidīti labo Latvijas hokeja komandas rezultātu, iegūstot 3.vietu Pasaules čempionātā. Uzreiz jāatzīmē, ka Latvijas hokejistu komanda ne tuvu vairs nav tāda kā pirms gadiem 20, kad tās vairumu sastādīja vai nu vietējie nelatvieši, vai par īpašiem nopelniem naturalizētie okupanti. Tagad tā ir gana latviska, un, ja ko šinī sakarā var nožēlot, tad tikai to, ka naturalizētie jaunlatvieši hokeju jau sen vairs kā nespēlē, bet viņiem un viņu pēctečiem par izciliem nopelniem piešķirtā pilsonība joprojām ir spēkā… Diemžēl jau pēc pāris dienām šim priekam sekoja auksta ūdens šalts no mūsu likumdevējiem – Valsts prezidenta amatā ievēlēts Edgars Rinkevičs, tautā saukts par Pidarēviču; cilvēciņš, kurš, analogi kā bēdīgi slavenais Kārlis Streips, atzīst, ka ir gejs un lepojas ar šo statusu (izcēlums mans – A.G.). Sorosiskie saziņas līdzekļi jau labu laiku prognozēja šādu notikumu attīstību, tomēr es biju viens no tiem cilvēkiem, kas klusībā cerēja, ka varbūt tomēr tā nenotiks, varbūt būs kāds faktors, kas šiem zemiskajiem plāniem neļaus īstenoties…
Taču tā tas diemžēl notika. Skaidrs, ka izšķiroša nozīme te bija tieši ZZS balsīm, tāpat skaidrs arī tas, ka šī partija neko nedara, kas būtu pretrunā ar tās faktiskā līdera un maizes devēja Aivara Lemberga interesēm. Dievs vien zina, kas šoreiz Lembim bija apsolīts par Pidarēviča atbalstīšanu, domāju, ka šeit nav runa tikai par hipotētiskām vietām valdībā ZZS ministriem. Noslēgumam tuvojas apelācijas lietas izskatīšana Lemberga kriminālprocesā, un jābūt stipri naivam cilvēciņam, lai domātu, ka tās rezultāts nekādā veidā nav atkarīgs no politiskās situācijas valstī. Ja pēkšņi brīnumainā kārtā izrādīsies, ka Lembergs tiek visās apsūdzībās attaisnots, tad tas ļoti daudz ko izskaidros… tāpat nebūšu stipri izbrīnīts, ja pēkšņi ASV varturi konstatēs, ka pret Lembergu&Co izvirzītās sankcijas tomēr ir bijušas pārspīlētas vai vispār nepamatotas. Tā kā šo to (varbūt pat diezgan daudz ko) Lembis un viņa draugi ar minēto balsojumu nenoliedzami iegūs, taču pietiekami daudz arī zaudēs. Es ceru, ka nekļūdīšos, apgalvodams, ka Lembergs un ZZS pēc notikušā būs tādi pat politiskie līķi, kā patlaban jau ir “Saskaņa” un “Jaunie Konservētāji”. Jo, cik man ir gadījies runāt ar cilvēkiem – potenciālajiem ZZS atbalstītājiem, tad kā pamatojumu savām simpātijām pret šo politisko spēku vienmēr dzirdēju šādus argumentus: “Jā, varbūt viņš ir korumpēts, un ir jau viņš arī gana prokrievisks, bet viņš tomēr cīnās pret Sorosa bandu un visām preteklībām un neķītrībām, ko tā aizstāv un grib arī mums “iepotēt””. Nu izrādās, ka tā tas nebūt nav. Nākamais solis no ZZS puses laikam būs bēdīgi slavenās “Stambulas konvencijas” ratificēšana un “viendzimuma partnerattiecību” likuma pieņemšana. No sorosītu puses, savukārt, sekos t.s. sarkano līniju noņemšana un atzīšana, ka ne ZZS, ne Lembis nav nemaz tik slikti kā sākotnēji likās… Bet tauta? Nu, tauta gan jau kārtējo krupi sagremos, turklāt līdz jaunām Saeimas vēlēšanām vēl vairāk kā 3 gadi, gan jau varbūt daudz kas līdz tam aizmirsīsies…
Dažs labs varbūt iebildīs, ka nav tik svarīga indivīda seksuālā orientācija, ka tikai cilvēks būtu labs un kārtīgs Patriots. Šādai nostājai, protams, nevar piekrist. Pirmkārt, Pidarevičs nav nekāds Patriots, cita lieta, ka sorosiskie mediji gan cenšas viņu par tādu pataisīt, taču viņiem trūkst pārliecinošu argumentu, lai pamatotu šādu šī indivīda vērtējumu. Jā, pēc 2022.gada 24.februāra daudzi varturi kļuva stingrāki savā retorikā pret Krieviju, taču atcerēsimies, kādi viņi bija pirms šī datuma, un redzēsim gan jau, kādi viņi būs pēc t.s. Ukrainas krīzes atrisinājuma vienā vai otrā virzienā. Jāatceras, ka mūsu varturi jau paši praktiski neko nelemj, viņi lielākoties skatās ES un ASV līderiem mutē un atkārto to, ko šie viņiem pasaka priekšā… Tie savulaik noteica, vai mūsējiem jābrauc ir uz Maskavu svinēt 9.maiju, ko darīt ar okupekli, ar KF pilsoņiem…utt., u.tjp. Domāju, ka arī jaunais prezis pēc stāšanās amatā nebūs mazāk pretlatvisks un prokrievisks kā visi viņa priekšgājēji.
Otrkārt, prezidents nav tikai augstākā valsts amatpersona, viņš zināmā mērā pilda arī valsts un tautas simbola funkcijas. Un, ievēlot šai amatā pederastu, mēs ar viņa personību paužam arī to, kas mēs paši esam un kādas vērtības pārstāvam. Lai cik tas nebūtu nepatīkami, tomēr, kad paRašas varturi ironizē par Gejropu, viņu teiktajā ir gana daudz patiesības. Turklāt, Latvija šajā jomā nu ir nonākusi pirmrindniekos – nevienā kaut cik pasaulē pazīstamā valstī (visādus salu arhipelāgu vadoņus un Āfrikas džungļu cilšu virsaišus šoreiz atļaušos ignorēt) pederasts nav bijis Valsts vadoņa amatā. Ir bijuši daudzi geji un lezbietes - deputāti, mēri, ministri, arī premjeri, bet prezidenti tomēr nē. Arī ASV progresīvie demokrāti nav pagaidām mēģinājuši izvirzīt valsts pirmās personas amatam kādu netradicionāli orientētu īpatni, acīmredzot saprotot, ka tādam nav reālu izredžu tikt ievēlētam. Mēs nu varam lepoties, ka esam progresīvāki kā visi pārējie… Un man neviļus nāk prātā pirms padsmit gadiem radio dzirdēta smēķētājiem adresētā reklāma: “Viņiem nav naida pret tevi, viņiem riebjas tavs kaitīgais ieradums…”. Tā tas ir arī ar pederastiem, var jau būt, ka kā cilvēks dažs labs no viņiem nav nemaz tik slikts, taču, ja šis indivīds savu netikumu ne tikai neapkaro, bet vēl ar to publiski lepojas, tad skaidrs, ka viņš cieņu nepelna, kur nu vēl iespēju ieņemt Valsts pirmās un augstākās amatpersonas posteni.
Vēl kāds varbūt sāks piesaukt jaunāko laiku vēsturi un atgādināt, ka Kārlis Ulmanis arī bija pederasts. Te nu jāsaka, ka pārliecinošu pierādījumu šim faktam nav, ir gan daudzas aizdomas, ko par viņa attiecībām ar Munteru, Lūkinu un Rudumu savulaik izplatīja politiskie konkurenti un nelabvēļi, sākot ar nodevējiem sociķiem un beidzot ar Patriotiem pērkonkrustiešiem. Bet, kā saka ķīniešu sakāmvārds: “1000 zvirbuļi vēl nav zilonis, 1000 aizdomas vēl nav pierādījums”. Ticamāks man liekas fakts, ka K.Ulmanis nebija precējies jaunībā gūtās traumas dēļ, kuras rezultātā viņam bijušas traucētas reproduktīvās funkcijas un, kā divdomīgi jokoja viņa nedraugi, nebija vajadzības skūties, jo bārda nemaz neauga… Taču, lai gan pašam viņam ģimenes nebija, K.Ulmanis vienmēr uzsvēra ģimenes nozīmi tautas un valsts dzīvē, ne prātā viņam nenāca kā normu sludināt kaut kādas “netradicionālās attiecības” un “dažādu veidu ģimeņu modeļus”, kas visi esot vienlīdzīgi. Atkal kāds teiks – bet tie bija citi laiki, toreiz nekur pasaulē praktiski homoseksuālismu nesludināja par normālu parādību. Te nu nākas vien piekrist, un tieši tāpēc jākonstatē, ka toreiz pederasta (slēpta vai atklāta) ievēlēšana (vai pašiecelšana) prezidenta amatā nebija ne tuvu tik bīstama kā tagad, toreiz zilā mafija nebija izpletusi savus taustekļus pa visu pasauli un nemēģināja piespiest teju visu cilvēci savas piekoptās pretīgās perversijas uztvert kā dabiskas un leģitīmas. Tāpēc, lai nu kāds būtu bijis K.Ulmanis un cik daudzas smagas kļūdas savā politiskajā darbībā pieļāvis, tomēr apvainot viņu kā pretdabīgu seksuālu attiecību popularizētāju un legalizētāju nav nekāda pamata. Savukārt, Pidarēvičs, es domāju, darīs visu, kas viņa spēkos, lai gan Stambulas konvenciju ratificētu, gan “partnerattiecību likumu” pieņemtu, gan kriminalizētu homoseksuālisma kritiku.
Vai būs deputāti, kas viņam pretosies? Baidos, ka ne īpaši daudz. Cik man gadījās dzirdēt vēlēšanu debates, ne no t.s. nacionāļiem, ne tikumības sargiem – Šlesera&Co (kuru vienai deputātei, starp citu, par palīgu strādā pederasts M.Ruks) kā arguments Edika nepiemērotībai prezidenta amatam ne reizi neizskanēja viņa seksuālā orientācija; pamatā runāja par to, ka vienai partijai nedrīkstot būt gan premjera, gan prezidenta postenis, ka tas izraisīšot nestabilitāti koalīcijā…utt., u.tjp. Vai šādi iecietīgi un progresīvi (ne tikai no šā vārdā nosauktās partijas) deputātiņi iebildīs pret prezīša eiropeiskajām iniciatīvām? Nav nekāda pamata uz to cerēt. Un mūsu garīdzniecības pārstāvji? Luterāņu vadonis J.Vanags jau kā īstens advokāts izdomāja atrunu – Pidarēvičs esot teicis, ka viņam šobrīd nekādu attiecību neesot, tātad, varbūt savu grēcīgo netikumu jau ir atmetis, un, ja nu tomēr tā nav, ja viņš melo, tad tas ir viņa paša grēks Dieva priekšā, bet mēs nedrīkstot viņu nosodīt, mums viņam jāticot uz vārda. Savukārt, katoļu vadonis Stankevičs vispār klusē, un ko gan viņš var teikt, visiem tak zināma ir pašreizējā Romas pāvesta iecietīgā attieksme pret homīšīem, kā arī daudzie kriminālprocesi, kas ierosināti pret katoļu priesteriem par izvirtību piekopšanu ar bērniem… Tātad, arī viņi nebūs normālo attiecību aizstāvji un NEpederastu draugi.
Atliek vēl jautāt – un kā ar mūsu tautu? Dažs labs uzreiz visgudri sacīs: “Ja mums pašiem būtu tiesības vēlēt, nekad tāds cilvēciņš ievēlēts netiktu”. Atļaušos šo apgalvojumu apšaubīt. Mēs redzam, kāds augsts reitings joprojām ir mūsu tautas slepkavai (viens no maigākajiem apzīmējumiem, ko viņai var veltīt) Veročkai, kā cildināts tiek Vzjatlers, izteikta nožēla par Levita-Melita aiziešanu (“labs prezidents bija, velna Lapsa viņu noēda”), kā apjūsmota tiek ilgā Kariņa atrašanās premjera amatā. Izskanēs iebildes, ka tautu ir nozombējuši saziņas līdzekļi, un tā tas tiešām arī ir, 99%, ja ne vēl lielāks to skaits atrodas sorosītu rokās, bet kāds pamats domāt, ka tas pats nenotiktu prezidenta vēlēšanās, ja tajās arī piedalītos visa tauta? Noteikti bez problēmām iestāstītu (it īpaši plānprātīgajiem senioriem, kuru vēlme balsot ir apgriezti proporcionāla viņu spējai saprast Latvijā un pasaule notiekošo), ka tieši Pidarēvičs ir īstais un neaizstājamais kandidāts, par kuru ir jāatdod savu balsi. Cerēt, ka tauta pašorganizēsies un kaut ko sāks darīt pēc savas iniciatīvas, ir visai naivi. Jau otro gadu pēc kārtas nevar savākt 1/10 daļas vēlētāju parakstus ģimenes jēdziena definēšanai Satversmē, lai gan šim nolūkam nevajag pat dibenu pacelt no dīvāna, vien atvērt portālu latvija.lv un dažus datora taustiņus nospiest. Kā neticama leģenda izskan fakts, ka pirms padsmit gadiem ekstrēmisti esot apmētājuši praida dalībniekus ar mēsliem, tagad pat ar plakātu teju neviens viņiem neuzdrošinās iziet pretī… Un tad nu rodas jautājums – bet varbūt mēs nemaz neesam labāku prezi sev pelnījusi, varbūt tieši tādu mums arī vajag? Atbildi uz šo jautājumu lai katrs sev sniedz pats. Bet, kas attiecas uz indivīdu Pidarēviču, tad mans ieteikums būtu – ignorēsim šo personību! Neuzskatīsim viņu par mūsu prezidentu – nerakstīsim viņam vēstules (t.sk., arī lūgumus apžēlot sevi vai mūsu tuviniekus), neiesim uz pasākumiem, kur viņš piedalās, ja nejauši gadīsies viņam uzdurties, nespiedīsim viņam roku, bet griezīsim muguru. Protams, ideālais variants būtu masveidā rakstīt vēstules uz Prezidenta kanceleju ar aicinājumu perversiju piekopējam atteikties no sava amata, atstājot to kādam normālam cilvēkam. Bet, vai mūsu tauta būs uz to spējīga? Diezin vai, drošības iestādes tak var sākt uz tādiem šķībi skatīties, iekļaut kādā melnajā sarakstā…utt., utjp. Un tad nu atkal paliek atkārtot jau līdz nejēdzībai “nodrāzto” izteicienu par to, ka katrai tautai ir tādi vadoņi, kādus tā ir pelnījusi! Arī mūsu tauta šai ziņā nav nekāds izņēmums!
PAR PATRIOTISKU UN TIKUMISKU LATVIEŠU NĀCIJU
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!

04.06.2023. Aivars Gedroics
4. Jun 2023 @ 23:29
» Smerdeļi menteļi
DAUGAVPILS TIESAI
18.novembra ielā 37, Daugavpilī, LV 5400,
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
dzīv. Teātra ielā 34-35, Daugavpilī, LV 5400,
tel. 28229894, e-pasts: aivars_666@inbox.lv



SŪDZĪBA


07.04.2023. Valsts policijas inspektors Mārtiņš Brics sodīja mani ar 100 (simts) euro naudas sodu, apsūdzot mani “agresīvā braukšanā”. Notikušā būtība ir jau sīki izskaidrota iesniegumā, ko 11.04.2023. piereģistrēju Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Daugavpils iecirknī Komandanta ielā 7, tāpēc tajā minēto vēlreiz neatkārtošu.
08.05.2023. e-pastā saņēmu Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Kārtības policijas Biroja Priekšnieka Vietnieka Ritvara Širina parakstītu lēmumu 16770004711823-2, kurā tika apgalvots, ka mana sūdzība tiekot noraidīta, bet lēmums par soda uzlikšanu paliekot spēkā. Tai pašā laikā R. Širins apgalvo, ka M.Brics man esot uzlicis sodu 70 (septiņdesmit) euro apmērā, lai gan lietas materiāli liecina, ka sods tika uzlikts 100 euro apmērā. Tādā gadījumā nav saprotams, vai R. Širins nav kārtīgi iepazinies ar lietas materiāliem, vai arī tomēr ir vēlējies mīkstināt man uzlikto sodu, bet tādā gadījumā kā gan var rakstīt, ka “lēmums tiek atstāts negrozīts”?
Lēmumā 16770004711823-2 ir rakstīts, ka “…apskatot administratīvā pārkāpuma lietai pievienoto videoierakstu, redzams, ka baltās krāsas transportlīdzeklis, nobraucot no lokveida krustojuma, neizpildīja ceļa zīmes Nr.301 (iebraukt aizliegts) prasības, pēc tam šķērsojot ceļa apzīmējumu Nr.920 (nepārtraukta līnija) un gājēju pāreju, iebrauca uz trotuāru”. Šai sakarā vēlos paskaidrot, ka nenoliedzu iebraukšanu zem zīmes Nr.301 un nepārtrauktas līnijas šķērsošanu, ko konkrētā situācijā uzskatu par maznozīmīgu un draudus neradošu pārkāpumu, taču nepiekrītu tam, ka es būtu braucis pa trotuāru; tajā vietā, kur es iebraucu stāvvietā pie veikala, trotuāra vairs nav. Savukārt, gājēju pārejas šķērsošana kā tāda nav vispār uzskatāma par pārkāpumu, jo pretējā gadījumā kustība pa ceļiem vispār nebūtu iespējama. Cita lieta, ja es, to šķērsodams, būtu apdraudējis gājēju(s), kas tobrīd atradās uz pārejas, taču tādu tur nebija, es pat palaidu sievieti, kas gāja pa mašīnu stāvvietas teritoriju, pirms novietoju brīvajā vietā savu automobili.
Priekšnieka vietnieks R. Širins laikam apzinās, ka ar M.Brica sacerētajiem “pierādījumiem” (arī tad, ja tie pilnībā 100% izrādītos patiesi) tomēr nav pietiekami, lai mani sauktu pie atbildības par “agresīvu braukšanu”, kā tas bija minēts M.Brica lēmumā, tāpēc piefantazē klāt vēl šādu apgalvojumu: “Ar lietā gūtajiem pierādījumiem ir pierādīts, ka administratīvā pārkāpuma lēmumā norādītajā laikā un vietā A.Gedroics, vadot transportlīdzekli, brauca agresīvi, proti, vadot transportlīdzekli, apzināti radīja tā sānslīdi uz ceļa” (izcēlums mans – A.G.).
Nav noliedzami, ka t.s. ‘driftēšana” jeb apzināta sānslīdes radīšana patiešām ir kļuvusi par “modes lietu” daudziem jauniešiem, pilnīgi piekrītu, ka šāda rīcību apdraud gan viņus pašus, gan cilvēkus, kas atrodas viņiem blakus (gan gājējus, gan citus autovadītājus), un būtu atbilstoši sodāma kā agresīva braukšana. Tai pašā laikā man nav saprotams, kā es, braukdams ar ātrumu, kas nepārsniedz 20 km/h, un vadot priekšpiedziņas auto, varēju veikt sānslīdi? Zināms taču, ka tie, kas vēlas nodarboties ar t.s. “driftu” jeb sānslīdi, speciāli šim nolūkam iegādājas aizmugures piedziņas auto, visbiežāk “BMW” sērijas izlaiduma. Ar priekšpiedziņas auto, pat speciāli to gribot, paveikt sānslīdi būtu visai problemātiski. Pats par sevi saprotams, ka videomateriālos, kas pievienoti lietai un kurus man pārsūtīja Jurijs Fjodorovs, nekādas sānslīdes veikšanas pazīmes no manas puses nav manāmas. Līdz ar to. rodas jautājums, vai R.Širins apzināti, nekaunīgi melo un pēc būtības var pat uzskatīt, ka vilto izskatāmās lietas materiālus, vai varbūt viņš atradās neadekvātā stāvoklī, kad rakstīja šo lēmumu? Arī iepriekš esmu sastapies ar dīvainiem apgalvojumiem šī kunga parakstītajos dokumentos, piemēram, ka neesot iespējams atvērt elementāru videoklipu portālā failiem.lv vai apgalvojumu, ka abās krusteniski šķērsojamās ielās luksoforā vienlaikus varot degt zaļā gaisma.
Secinājums “…augstāka amatpersona atzīst, ka pilnībā ir pierādīti apstākļi par
A.Gedroica agresīvu transportlīdzekļa vadīšanu, jo viņš izdarīja vairākus citu citam sekojošus
Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumus” pilnībā neatbilst patiesībai, jo es ne tikai neizdarīju vairākus pārkāpumus pēc kārtas, bet arī tas viens pārkāpums, no kura M.Brics un R.Širins pretlikumīgi mēģina iztaisīt vairākus pārkāpumus, nav bijis būtisks un nevienam sekas nav radījis, tāpēc uzskatu, ka tieši mans gadījums ir aprakstīts un paredzēts “Administratīvās atbildības likuma” 11.p.1.d., un M.Bricam un R.Širinam bija tiesības un zināmā mērā pat pienākums konkrētajā situācijā aprobežoties ar aizrādījuma izteikšanu man.
Pamatojoties uz visu iepriekš minēto,
L Ū D Z U tiesu
1. Pilnībā apmierināt manā 09.04.2023. VP Latgales reģiona Daugavpils pārvaldei adresētāja iesniegumā pirmajos 3 punktos prasīto.

2. Uzlikt par pienākumu Daugavpils pašvaldības policijai un Valsts policijai man atvainoties izdevumā “Latvijas Vēstnesis”.

3. Par neadekvāta un nepamatoti smaga soda uzlikšanu, par dokumentu viltošanu, nepatiesu liecību sniegšanu, kas radīja man morālo kaitējumu un atņēma man personīgo laiku, likt Valsts policijai izmaksāt man naudas kompensāciju 100 000 (simt tūkstoš) euro un Daugavpils pašvaldības policijai – 50 000 (piecdesmit tūkstoš) euro apmērā, kā arī 10 000 (desmit tūkstoš) euro apmērā no M.Brica un R.Širiņa personīgi.

4. Lietas izskatīšanu uzticēt Daugavpils tiesas Krimināllietu kolēģijai, jo ar Civillietu kolēģijas tiesnešiem es bieži saskaros kā ārštata tulks civillietās, kas varētu radīt interešu konfliktu mūsu starpā.

5. Izsaukt uz tiesu nopratināt ka lieciniekus Valsts policijas darbiniekus M.Bricu un R.Širinu, ka arī pašvaldību policijas darbiniekus I.Šumski, V.Pupinu un J.Salsonu.


17.05.2023. Aivars Gedroics
17. Maijs 2023 @ 18:07
» Mentu nekaunība
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldei
Komandanta ielā 7, Daugavpilī, LV 5401,
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
dzīv. Teātra ielā 34-35, Daugavpilī,
tālr. 28229894, e-pasts: aivars_666@inbox.lv,


IESNIEGUMS

2023.gada 7.aprīlī pēc plkst. 13.00 es ar automašīnu VW PASSAT, v.n. HN 6602, braucot pa Kandavas ielu virzienā uz Centrāltirgus pusi, izgriezos no apļa, kas atrodas Kandavas un Vienības ielas krustojumā, pabraucu 2 m “pret spalvu” un iebraucu stāvvietā pretī veikalam “Maxima” Kandavas ielā 5. Nevienam es nekādus draudus neradīju, automašīnu un gājēju kustību netraucēju. Pretēji apgalvotajam sastādītajā protokolā Nr. 16770004711823-1, neuzskatu, ka es braucu pa ietvi. Šo piebrauktuvi pie veikala pēc vajadzības izmanto gan gājēji, gan automašīnas, lai pierauktu pie veikala vai izbrauktu no tam piegulošās teritorijas.
Novietojis mašīnu stāvvietā, ieraudzīju, ka aizmugurē ir piebraukusi Daugavpils pašvaldības policijas automašīna ar borta numuru 03, v.n. JO 4219, mašīnai bija ieslēgtas jumta zilās bākugunis. No mašīnas bija izkāpis policists, kurš stāvēja un skatījās uz mani. Es pajautāju šim kungam: “Vai jums pret mani ir kādas pretenzijas?”. “Jā, jūs pabraucāt zem zīmes”, viņš man atbildēja. Es piekritu, ka formāli esmu vainīgs un lūdzu mani brīdināt (aizrādīt man) saskaņā ar “Administratīvās atbildības likuma” 11. pantu - Personas atbrīvošana no administratīvās atbildības.
(1) Ja personas izdarītais administratīvais pārkāpums konkrētajos apstākļos nav radījis tādu apdraudējumu tiesiski aizsargātajām interesēm, lai par to piemērotu sodu (maznozīmīgs pārkāpums), amatpersona var neuzsākt administratīvā pārkāpuma procesu, bet, ja tas ir uzsākts, amatpersona, augstāka amatpersona vai tiesa jebkurā stadijā var to izbeigt, nepiemērojot sodu. Šajā gadījumā amatpersona, augstāka amatpersona vai tiesa, ja to atzīst par lietderīgu, izsaka personai aizrādījumu. Aizrādījums nerada tiesiskas sekas.
Teicu šai personai, ka mans pārkāpums (ja to vispār var uzskatīt par tādu) ir maznozīmīgs, nekādas sekas nevienam nav radījis, tāpēc mani sodīt nebūtu pamata. Aizrādīju arī, ka viņu ekipāžai drīzāk vajadzētu rūpēties par to, ka blakus esošajā Vienības ielā pretī deviņstāvu mājām regulāri tiek novietotas mašīnas tādejādi, ka tās bloķē gan krustojumus ar iebrauktuvi pie šīm mājām, gan traucē kustību pa Vienības ielu, gan arī neļauj gājējiem normāli pārvietoties pa trotuāru. Esmu vairākkārt sūdzējies par šo faktu tieši Daugavpils pašvaldības policijai, bet nekāda faktiska reakcija uz manām sūdzībām nesekoja. Policists man uz to neko neatbildēja, cik es sapratu, viņam vispār bija grūti komunicēt latviski. Viņš pievāca manas autovadītāja tiesības un lika gaidīt ceļu policijas ierašanos. Es jautāju, vai es drīkstu aiziet uz veikalu iepirkties, viņš atbildēja, ka nedrīkstot, jo jebkurā laikā varot atbraukt ceļu policijas ekipāža. Tā ieradās tikai pēc apmēram 30 minūtēm. No netrafarētas mašīnas izkāpa divi policijas formās tērpušies vīrieši, vienam uz krūtīm bija uzrakstīts “Brics”, otram “Višņevskis”. Vīrs ar garu, rudu bārdu uzreiz familiāri vērsās pie manis, lai gan agrāk neesam bijuši pazīstami un, pēc ārienes spriežot, viņš bija apmēram 20 gadus par mani jaunāks: “Nu, Aivar, kā tad tā, kāpēc TU (izcēlums mans – A.G.) pārkāp noteikumus?”. Atbildēju, ka pārkāpumu tiešām esmu izdarījis, taču tas ir maznozīmīgs un formāls, nekādu “skādi” nevienam neesmu nodarījis, neesmu arī radījis nekādus draudus apkārtējiem vai traucējis viņu kustību. Tāpēc lūdzu piemērot man jau iepriekš minēto AAL 11.p.1.d., proti, aprobežoties ar brīdinājuma (aizrādījuma) izteikšanu. “Nu nē, te ir vairāki pārkāpumi kopā saskatāmi”, man atbildēja Brics, “kāpēc gan tu neaizbrauci līdz tirgum, neapgriezies tur un tad nepiebrauci pie veikala no otras puses?”. Es atbildēju, ka tā es principā varēju izdarīt, taču, lai gan formāli es noteikumus būtu ievērojis, faktiski es tieši tādejādi radītu lielākas problēmas, jo Cietokšņa un Kandavas ielas krustojums parasti ir pārslogots (it īpaši brīvdienās un svētku dienās, kad cilvēki masveidā brauc uz tirgu), un apgriezties tajā ir problemātiski, apgriešanās manevrs neizbēgami rada “korķi”; bieži to nav iespējams pabeigt pie zaļā signāla, jāturpina brīdī, kad zaļš signāls jau deg transportlīdzekļiem, kas atrodas uz šķērsojamā ceļa, kas regulāri izraisa domstarpības, šoferi nereti signalizē un lamājas viens uz otru – to esmu novērojis kā gājējs, dodamies pa Kandavas ielu uz tirgu. Tāpēc es, lai gan formāli it kā izdarīju pārkāpumu, faktiski esmu rīkojies racionāli, izmantojis iespēju mierīgi piebraukt pie veikala un lieki nepārslogot Cietokšņa un Kandavas ielas krustojumu. Teicu arī šim kungam, ka pats esmu labā nozīmē neiecietīgs pret rupjiem, apzināti izdarītiem Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem, cenšos tos fiksēt ar videoreģistratoru, kas uzstādīts uz šīs pašas manis lietotās automašīnas un regulāri par tiem ziņoju Valsts policijai, iesniedzot arī videopierādījumus. Atbildes reakcija gan lielākoties bija dīvaina, visbiežāk uz maniem iesniegumiem nekādu atbildi nesniedza, bet, ja arī sniedza, tad parasti nekādus pārkāpumus manis fiksētajās citu personu darbībās nesaskatīja. Pat vienā gadījumā, kad es braucu pa Kandavas ielu Stacijas virzienā, šķērsojot krustojumu ar Cietokšņa ielu pie zaļās gaismas, un pēkšņi man no labās puses iznira cita automašīna, radot nepārprotamu avārijas situāciju un liekot man strauji bremzēt, ko es nofilmēju ar videoreģistratoru un iesniedzu policijai, par atbildi saņēmu skaidrojumu, ka nevarot zināt, kāds signāls esot dedzis tai otrai automašīnai, varbūt arī tai bijis zaļais. Lai arī mūsu luksofori ir tālu no ideālas darba kārtības, es vēl nekad nebiju pieredzējis gadījumu, kad ar secīgi mainošamies gaismas signāliem aprīkotam luksoforam vienlaikus degtu zaļā gaisma abās krustojošajās brauktuvēs. Turklāt, uz šī krustojuma taču ir videokamera, tās veiktos ierakstus varētu apskatīties un pārliecināties, kāda gaisma konkrētajā brīdī (ko es nofilmēju un iesniedzu policijai) tur dega, taču tas netika darīts, tā vietā veicot stulbu, neloģisku atrakstīšanos, kuras zemteksts bija nepārprotams: “Vecīt, ej pa gaisu ar savām sūdzībām un neradi mums lieku darbu, mums tāpēc lielāku algu neviens nemaksās”.
Lūk, to visu es pastāstīju M.Bricam, uz ko viņš atbildēja: “Neviens JUMS (šoreiz jau uz “jūs”) neliek tos pārkāpumus fiksēt, vai tad jūs esat policijas amatpersona?”, tādejādi apliecinot manis jau iepriekš izteikto pieņēmumu, ka manas aktivitātes, par kurām pēc būtības man būtu jāpasaka paldies, jo es brīvprātīgi daru to darbu, par ko policistiem maksā algu, patiesībā viņiem rada liekas problēmas, viņi ir uz mani dusmīgi un meklē iespēju pie pirmās izdevības par to man atmaksāt, sodot mani pašu, lai es “zinātu savu vietu”. Es teicu policistam, ka esmu apzinīgs Latvijas pilsonis, kurš necieš likumpārkāpumus, ka nesodāmības apziņa to izdarītājiem radīs visatļautības sajūtu, un viņi tos atkārtos vēl un vēl, ka vispār reaģēt uz pretlikumīgām darbībām ir katra normāla cilvēka gan tiesības, gan zināmā mērā arī pienākums, ko es arī godprātīgi pildu. M.Brics man teica, ka šis fakts neatbrīvojot mani pašu no nepieciešamības ievērot CSN, ko es, protams, nenoliedzu, bet atbildēju, ka mans t.s. “pārkāpums” ir ļoti nenozīmīgs, salīdzinot ar tiem, ko es pats fiksēju un nosūtīju ceļu policijai, un kuros gandrīz vienmēr amatpersonas nekā pretlikumīga nesaskatīja. “Nu kā nenozīmīgs, un ja nu kāds operatīvais transportlīdzeklis būtu braucis ar 120 km/h no tirgus, TU tad nepaspētu viņam atbrīvot ceļu”, fantazēja Brics. Atbildēju, ka neviens pie pilna saprāta esošs šoferis nebrauks pa šo ceļa posmu ar 120 km/h, pat tad, ja viņš pārvietojas ar sirēnu un signālugunīm, jo katram taču, pirmkārt, ir pašam sava dzīvība dārga.
Visi šie manis izteiktie argumenti M.Bricu nekādi nepārliecināja, viņš paziņoja, ka man par izdarīto pienākoties sods, uz ko es atbildēju, ka noteikti šo nepamatoti uzlikto sodu pārsūdzēšu gan policijas augstākajai amatpersonai, gan vajadzības gadījumā vērsīšos arī tiesā. Teicu viņam, ka savulaik pats ģenerālprokurors radiopārraidē bija mani nepamatoti apvainojis pretlikumīgā darbībā, bet vēlāk viņam nācās konstatēt savu apgalvojumu nepamatotību. Savukārt pats M.Brics atbildēja, ka viņa uzlikto sodu vēl nevienam neesot izdevies “attiesāt”…
Protokola formēšana ilga apmēram stundu, man radās iespaids, ka Brics ar kolēģi tīšām vilcinās, lai mani ilgāk aizkavētu. Sākumā viņi kaut ko runāja ar pašvaldības policistiem, tad tie aizbrauca prom, Brics ar kolēģi kaut ko rakņājās pa minidatoru un veica kopijas no interneta. Mana māte, 2.grupas invalīde, kas nesen pārcietusi insultu, vienu brīdi piegāja pie policistiem un pajautāja, cik ilgi viņai te vēl būs jāgaida un jācieš, ka viņai pasliktinās veselība un nepieciešams laikus nonākt mājās un iedzert zāles, uz ko M.Brics ņirdzīgi pasmējās un atteica: “Pajautājiet to savam vīra kungam! Ak dēls jums tas ir? Nu tad dēlam…viņa, ne jau mūsu dēļ jūs te stāvat!”. M.Brica sejā nebija manāma ne mazākā līdzjūtība pret vecu, slimu cilvēku, taisni otrādi, tā pauda neslēptu prieku, ka sagādājis ir ciešanas ne tikai man, bet arī manai mātei, un ja kādam no mums pēkšņi kļūtu tik slikti, ka nāktos saukt ātro palīdzību, M.Brics droši vien justos kā laimējis loterijā krietnu naudas summu. Kā man ir nācies lasīt no izsūtīto atmiņām, līdzīga attieksme pret saviem upuriem savulaik bija arī čekistiem, kuri nekautrīgi ņirgājās par deportācijām pakļautajiem vārgajiem un slimajiem cilvēkiem: “Nosprāgsiet jūs tur Sibīrijā, varbūt pat vēl pa ceļam braucot…un tā jums, maitām, arī vajag!”. Es teicu mātei, lai sēstas atpakaļ mašīnā, ka nevajag izrādīt savas ciešanas, kas zemiskiem neliešiem tikai izsauc neslēptu prieku.
Pēc tam, kad dokumenti it kā bija noformēti, un arī es biju īsumā sniedzis paskaidrojumu par notikušo, man tika paziņots, ka jāsagaidot atgriežamies Pašvaldības policija, kura vēl kaut kādus “pierādījumus lietā” iesniegšot, lai gan pašu piebraukšanas faktu pie veikala no “nepareizās” puses es biju atzinis jau sākumā. M.Brics man visžēlīgi atļāva iepirkties veikalā, kamēr nebija ieradušies “municipāļi”. Es viņam teicu, ka dzērājšoferu lietas viņi droši vien noformējot daudz ātrāk kā manējo, uz ko M.Brics atbildēja, ka droši vien tā esot tad, kad lietā ir iesaistīta tikai viena, nevis divas policijas, kā manā gadījumā.
Vēl apmēram pēc pusstundas atkal ieradās iepriekš minētais municipāļu busiņš, iedeva M.Bricam un viņa pāriniekam kaut kādus papīrus, un tad vispēdīgi pēc apmēram 1,5 h ilgas ‘marinēšanas” man tika iesniegts kaut kas saburzīta tualetes papīra strēmelēm līdzīgs, uz kura vājā un grūti salasāmā drukā bija uzrakstīts, ka man par “agresīvu braukšanu” tiekot piespriests 100 euro liels naudas sods. Beidzot es tiku atbrīvots un varēju kopā ar savu māti doties tur, kur biju izplānojis. Uz atvadām M.Brics man novēlēja veiksmīgu tiesāšanos, pats, protams, būdams droši pārliecināts par savu pilnīgu visatļautību un nesodāmību.
Formulējums “agresīva braukšana” manā gadījumā ir sevišķi cinisks un absolūti nepamatots apzīmējums. “Ceļu satiksmes likuma” 51.panta 10.daļa nosaka, ka tā esot
1) vairāku tādu citu citam sekojošu Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu izdarīšana, kuri saistīti ar ceļu satiksmei bīstamu vai traucējošu situāciju radīšanu (tieši šo formulējumu attiecībā uz mani savā protokolā ir izmantojis M.Brics); pārējos likumā noradītos variantus šoreiz neapskatīsim.
Uzreiz rodas jautājums – kādā veidā mana rīcība varēja izraisīt satiksmei bīstamu un traucējošu situāciju? Vai M.Brics vai kāda cita persona var parādīt konkrētu transporta līdzekli vai gājēju, kuru es ar savu darbību nostādīju satiksmei bīstamā vai traucējošā situācijā? Vai bija kaut viens cilvēks, kas izteica M.Bricam vai kādai citai personai pretenzijas attiecībā uz mani šajā konkrētajā situācijā? Skaidrs, ka atbilde ir nepārprotama – nē, nevienam es netraucēju, un mana rīcība nevienam nekādus draudus neradīja (pretēji tiem daudzajiem gadījumiem, kurus es biju fiksējis savā videoreģistratorā, nosūtījis policijai, un kur tiešām bija redzamas reālas avārijas situācijas). Drīzāk problēmas varēja rasties, ja es būtu braucis apgriezties līdz krustojumam pie tirgus, kur pārslogotu jau tā gana dzīvo automobiļu kustību, kas īpaši spilgti izpaužas svētku un pirmssvētku dienās. Es vēl saprastu, ja M.Brics nolemtu mani sodīt par zīmes “Iebraukt aizliegts” neievērošanu, ko es formāli tiešām pārkāpu, neradot gan nevienam tādā veidā nekādus draudus, taču termina “agresīva braukšana” lietošana no M.Brica puses manā gadījumā ir klaja “pārkāpuma izzīšana no pirksta” (atcerēsimies viņa fantāzijas par kādu hipotētisku operatīvu auto, kurš varētu šeit braukt ar ātrumu 120 km/h), kas pēc būtības jau robežojas ar likumpārkāpumu, par ko atbildība paredzēta Krimināllikuma 300.pantā.
Mana personība Daugavpils policijas darbiniekiem kopumā ir zināma, savulaik esmu strādājis šai iestādē par tulku, esmu gana apliecinājis sevi kā likumpaklausīgs cilvēks, kurš pats aktīvi cīnās pret visāda veida pārkāpumiem, arī tiem, kas tiek pieļauti ceļu satiksmē. Acīmredzot par to man arī tiek nelaista garām iespēja atriebties un izdevīgā brīdī sodīt mani pašu, cik vien var bargi, par formālu pārkāpumu, kurš, ja vērtē pēc likuma gara, nevis likuma burta, vispār par pārkāpumu nevar tikt uzskatīts.
Kas attiecas uz Daugavpils pašvaldības policiju, tad ar šo iestādi man ir izveidojušās nedraudzīgas attiecības, jo pēdējo 15 gadu laikā tā mani divas reizes ir sodījusi par it kā nepareiza vietā noliktu automašīnu mājas, kuru apdzīvoju jau vairāk kā 30 gadus, pagalmā. Šajā sakarā ir bijuši tiesas procesi, kas radīja problēmas Daugavpils pašvaldības policijas vadībai, tāpēc nebrīnīšos, ja tā ir devusi rīkojumu patruļmašīnām speciāli “medīt” manu auto un pie pirmās izdevības mēģināt atrast iemelsu uzlikt man administratīvo sodu.
Savukārt, manas sabiedriskās aktivitātes ir pozitīvi novērtējuši Daugavpils Domes deputāti, ievēlot mani Transporta komisijā, kurā sekmīgi darbojos jau teju 2 gadus.
Pamatojoties uz visu iepriekš minēto un Administratīvās Atbildības likuma 166. un 167.pantu,
P I E P R A S U
1. Pilnībā atcelt man Mārtiņa Brica nepamatoti uzlikto sodu.
2. Par formāli izdarīto “pārkāpumu” saskaņā ar AAL 11.p.1.d. man aprobežoties ar aizrādījuma izteikšanu.
3. Izvērtēt policista M.Brica rīcību, kurš pilnīgi nepamatoti atņēma man 1,5 stundu laika, nodarot fiziskas un morālas ciešanas man un manai slimajai mātei – 2.gr.invalīdei, situācijā, kad varēja un vajadzēja aprobežoties ar aizrādījuma izteikšanu, ko varēja izdarīt mutiski, netērējot laiku “papīru smērēšanai”. Uzskatu, ka tādi neiejūtīgi, angažēti un juridiski nekompetenti cilvēki policijā strādāt nedrīkst.
4. Gadījumā, ja mans pieprasījums netiks apmierināts, saskaņā ar AAL 41.panta 1.d.1.punktu lūdzu nosūtīt visus mana t.s. “pārkāpuma” lietas materiālus ieskenētā veidā uz manu e-pasta adresi: aivars_666@inbox.lv tiesvedības uzsākšanai.

09.04.2023. Aivars Gedroics
9. Apr 2023 @ 22:50
» Krievijas pilsoņi
“NEATDOSIM PUTINAM MŪSU KRIEVUS !!!”
Pēc t.s. okupekļa krišanas daļa Patriotisku, bet lētticīgu tautiešu sāka priecīgi dudināt: “Nu tagad tik sāksies… ja jau okupekļa vairs nav, arī okupantiem būs jāvācas prom. Ar Krieviju sabojāt attiecības vairs nav jābaidās, tāpat tās ir huže ņekuga (sliktāk vairs nevar būt – tulk.), savukārt, Rietumu pasaule mūs beidzot sapratīs; visi taču tagad redz, kas par valsti ir Krievija un kā noskaņots tās pilsoņu absolūtais vairākums, sadzīvot normāli ar viņiem tak nav iespējams…”
Un tik tiešam, vienu brīdi jau šķita, ka “ledus ir sakustējies”; proti, Saeimas deputāti beidzot attapās, ka ļautiņi, kas dzīvo Latvijā, bet ir pieņēmuši Krievijas pilsonību, tiek nezināmu iemeslu dēļ pozitīvi diskriminēti, proti, atšķirībā no citiem ārvalstniekiem, viņiem uzturēšanās atļaujas saņemšanai netiek prasītas ne Valsts valodas zināšanas, ne regulāra legāla ienākumu avota uzrādīšana… Tika nolemts šo dīvainību izbeigt, un no 2023.gada 1.septembra arī viņiem noteikt tādas pašas prasības, no valodas zināšanu pārbaudes gan atbrīvojot personas, kas ir vecākas par 75 gadiem un tās, kas varēs uzrādīt ārsta izdotu spravku, kura apliecina, ka cilvēciņš ir tik slims, ka ne fiziski, ne garīgi nav spējīgs nevienu svešvalodu apgūt un laikam jau arī pats savu dzimto valodu ir vismaz daļēji sācis aizmirst…
Tiesa, šie likuma grozījumi tika pieņemti īsi pirms 13.Saeimas pilnvaru beigām. Kad sanāca jaunā, 14.Saeima, tad atklājās, ka esot gana daudz problēmu minēto likuma grozījumu īstenošanai praksē – nav zināms pat precīzs Latvijā esošo Krievijas pilsoņu skaits, trūkstot valodas inspektoru, kas viņus visus pārbaudīšot, PMLP darbinieki jau tāpat esot pārslogoti, pases mainot un ID kartes izsniedzot, tagad vēl viņiem uzmaukšot uz galvas KF pilsoņu kontroli un “sijāšanu”…utt., utjp. Un, protams, tas viss radīšot arī lielu nestabilitāti valstī, mūsu lielās un draudzīgās kaimiņvalsts pilsoņi varot kļūt pret Latviju naidīgi noskaņoti (līdz šim gan viņi, protams, bijuši pret mums ārkārtīgi draudzīgi…); tātad, neatliekot nekas cits kā likuma grozījumus mīkstināt un to spēkā stāšanos atbīdīt uz vēlāku laiku. Pirmie šo “progresīvo” ideju sāka bīdīt t.s. “Apvienotā saraksta” darboņi, kas, kā to var saprast, sekmīgi pilda šajā Saeimā neesošās “Saskaņas” lomu okupantu un viņa draugu interešu aizstāvībā. Saprotams, ka šleseristi un rosļikovieši ar sajūsmu uzņēma šos priekšlikumus, pederastiski-regresīvie arī atsaucās aicinājumam “nediskriminēt nevainīgus cilvēkus” un “nešķelt vienoto Latvijas sabiedrību”, galu galā, visi tak mēs nodokļus maksājam šai pašai valstij. Tā tad nu būtu t.s. “opozīcija”, bet “pozīcija” sākuma bija nogaidoša, sak, jāvērtē, jādomā, kas un kā…Jenotu līderi, kā vienmēr, solījās, “visu pamatīgi izvērtēt un tad pieņemt izsvērtu lēmumu”, savukārt, “nacionāļi” deklarēja: “Ne soļi atpakaļ ārvalstnieku jautājumā!”, bet to jau neviens nopietni neuztver, labi zina, ka tā tikai viņu sākotnējā pozas demonstrēšana, vēlāk sāksies “reālās situācijas analīze” un bailes “pazaudēt ietekmi valdībā, ko tūlīt izmantos mūsu tautai naidīgi spēki”… Visbeidzot, “zaļie zemnieki” dziļdomīgi klusē, esot gatavi pieslieties tai pusei, kas šiem konkrētajā brīdī būs izdevīgāka…
Principā, manā uztverē, Latvijai naidīgs ārzemnieks nekļūs lojāls no tā, ka iemācīsies mūsu valsts valodu. Es nekad neesmu aizrāvies ar latviešu valodas mācīšanu nelatviešiem, uzskatot, ka tie, kas patiešām to gribēs, paši arī mūsu valodu apgūs, bet tie, kas nevēlas, lai arī neprot, vismaz sastādīs mazāku konkurenci latviešiem darba tirgū. Ko gan deva latviešu valodas apgūšana, piemēram, Ždanokai - vienīgi iespēju iegūt vietu parlamentā, lai vēl jo aktīvāk kaitētu mūsu valstij un tautai? Lūk, un tas pats attiecas ari uz citiem nelatviešiem – latviešu valodas nepratējiem, it īpaši ārvalstu pilsoņiem. Atcerēsimies, ka uz Sibīriju izsūtītie mūsu tautieši rekordlaikā apguva (kas vēl nezināja līdz tam) krievu mutisko un rakstu valodu, bet vai tas padarīja viņus lojālākus Krievijai un tajā valdošajam režīmam? Lūk, tas pats attiecas arī uz nelatviešiem Latvijā; sava taisnība, protams, tiem politiķiem ir, kas apgalvo, ka latviešu valodas apgūšanas uztiepšana mūsu nedraugus vēl jo vairāk nokaitinās. Tai pašā laikā, es neuzskatu, ka mums būtu jācenšas mākslīgi padarīt mūsu ienaidniekus par draugiem. Mums vienīgi jāatrod veids, kā atbrīvoties no Latvijā esošiem mūsu valstij un tautai nevēlamiem cilvēkiem, un, ja valsts valodas zināšanu prasības ir viens no tādiem veidiem, kāpēc gan to lai mēs neizmantotu?
Taču nu kļūst aktuāls cits jautājums – vai mēs maz gribam, lai mūsu tautas ienaidnieki Latviju atstātu? Es bieži pieminu un arī tagad vēlos atgādināt pirms jau padsmit gadiem pidara Streipa pārraidē “Skats no malas” izskanējušo idiota-deģenerāta Daiņa Lemešonoka spārnoto frāzi: “Neatdosim mūsu krievus Putinam! Mums pašiem viņi ir ļoti vajadzīgi!” – atbildot uz jautājumu, kā mums būtu jāreaģē uz Krievijas repatriācijas programmu saviem tautiešiem. Ja būtu tikai viens tāds kretīns, kurš tā domā, tad varētu par to neuztraukties, bet tādu diemžēl ir pa pilnam, pietiek kaut vai paklausīties Latvijas Radio “(Ne)Brīvo mikrofonu”, kur regulāri dzirdamas veceņu žēlabas un pat lāstu un draudu izteikšana tiem, kas mēģināšot “deportēt no Latvijas nevainīgus cilvēkus!”. Ļoti reti kad gadās saklausīt pretēju viedokli, ka jāsāk beidzot atbrīvot Latviju no okupantiem, vismaz tiem, kas ir ārvalstnieka statusā. Jā, Patriotiem tur runāt neļauj, tas tiesa, bet, ja mūsu būtu gana daudz, visiem vienkārši fiziski nespētu aizbāzt mutes, līdzīgi kā karā pretgaisa aizsardzība nespēj notriekt visas ienaidnieka lidmašīnas un dronus, ja to ir pietiekami daudz triecienā palaists. Lūk, un to tad redz mūsu “nacionāļi” Saeimā, un tāpēc tagad jau ir pieņemti 1.lasījumā (un drīz būs arī galīgajā lasījumā) grozījumi “Ārvalstnieku uzturēšanās likumā”, kas paredz nedzīt nevienu ārā no Latvijas, kas līdz 01.09.2023. būs vismaz PIETEICIES likt eksāmenu latviešu valodā, nu, bet kā tur būs ar rezultātiem, to tad laiks rādīs. Sevišķi pretīgi bija klausīties vislatvjatku runas debatēs, kuri dievojas, ka viņi arī mīlot visus Latvijas iedzīvotājus, nevienu negribot dzīt laukā, bet tikai piespiest sākt mācīties latviešu valodu tos, kas arvien vēl to nav apguvuši. Un vispār, likuma izmaiņu mērķis taču ir atvieglot ārvalstnieku stāvokli, kā gan kritiķi to nesaprotot? Tik tiešām, balsojuma rezultāti rāda, ka pret balsoja un atturējās tikai tie, kas laikam uzskatīja, ka nav notikusi pietiekami liela piekāpšanās KF pilsoņu priekšā, bet pret likuma izmaiņām tādēļ, ka tās nozīmē kapitulāciju Latviešu tautas ienaidniekiem, neuzstājās NEVIENS deputāts…un ko gan citu no mūsu saeimeles arī vēl varēja gaidīt?
Ko tad šinī situācijā Latvju Patriotiem atliek vairs darīt? Tikai vienu – neturēt sveci zem pūra, bet iziet ielās ar prasību sākt beidzot Latviju atbrīvot no mūsu tautai naidīgām personām! Vai dienā, kad sprieda par uzturēšanās nosacījumu atvieglošanu KF pilsoņiem, bija pie Saeimas kaut viens protesta pikets? Nē, protams! Nu, ko tad jūs citu varējāt gaidīt? Kam jūs tagad sūdzaties un ko vairs pukojaties? Vai gaidāt, ka citplanētieši atlidos no Kosmosa un cīnīsies jūsu vietā? Daudzi tagad lielās, kā viņi sitīšot moskaļus, kad tie iebrukšot Latvijā no Austrumiem, bet ar jau šeit reāli esošo ienaidnieku, kurš vairumā gadījumu nav bruņots, konstitucionālā un miermīlīgā ceļā tikt galā nevar un negrib! Bet, “ja nu būs jāšauj, tad gan mēs…”. Pašiem nekļūst smieklīgi, tādos pekstiņos klausoties?
Latvieši, ja mēs jau tuvākajā laikā nemainīsimies, mums būs vakars uz ezera ari tad, ja Putins neuzdrošināsies sūtīt savu karaspēku uz NATO valsti! Saprotiet to jel beidzot !!!

PAR NO MŪSU TAUTAS IENAIDNIEKIEM BRĪVU LATVIJU
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!

03.04.2023. Aivars Gedroics
3. Apr 2023 @ 20:06
» Kasācijas sūdzība
LATVIJAS REPUBLIKAS AUGSTĀKĀS TIESAS SENĀTA
ADMINISTRATĪVO LIETU DEPARTAMENTAM
Brīvības bulv. 36, Rīgā, LV 1011,
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
dzīv. Daugavpilī, Teātra ielā 34-35, tel. 28229894,
e-pasts: aivars_666@inbox.lv



KASĀCIJAS SŪDZĪBA



Administratīvā apgabaltiesa 2023.gada 23.martā triju tiesnešu – M.Osmanes, M.Birzgaļa un A.Šteinbergas – sastāvā nolēma noraidīt manu prasību pieņemt man labvēlīgu administratīvu aktu un piešķirt man invaliditātes grupu.

Uzskatu, ka šis spriedums ir pretlikumīgs un atceļams šādu iemeslu dēļ.

Administratīva procesa likums 5.pants un 6.panats attiecīgi nosaka, ka

5.pants. Privātpersonas tiesību ievērošanas princips
Administratīvajā procesā, it īpaši pieņemot lēmumu pēc būtības, iestāde un tiesa piemērojamo tiesību normu ietvaros veicina privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizsardzību.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.01.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.02.2004.)
6.pants. Vienlīdzības princips
Pastāvot vienādiem faktiskajiem un tiesiskajiem lietas apstākļiem, iestāde un tiesa pieņem vienādus lēmumus (pastāvot atšķirīgiem faktiskajiem vai tiesiskajiem lietas apstākļiem, — atšķirīgus lēmumus) neatkarīgi no administratīvā procesa dalībnieku dzimuma, vecuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģiskās pārliecības, politiskajiem vai citiem uzskatiem, sociālās izcelšanās, tautības, izglītības, sociālā un mantiskā stāvokļa, nodarbošanās veida un citiem apstākļiem.
(15.01.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.02.2004.)

Uzskatu, ka mana gadījumā šie panti netika ievēroti. Netika uzklausīts neviens manis minētais arguments, fakts, ka t.s. “ārsti-eksperti” izskatīja tikai viņiem iesūtītos dokumentus, neizmeklējot un pat neaprunājoties ar mani pašu, lai gan es uzstājīgi lūdzu to darīt; dokumentus vērtējot ļoti angažēti un savtīgi, tīšuprāt mēģinot interpretēt to saturu tādejādi, lai man invaliditātes grupa nepienāktos, nezināmu, man nesaprotamu un joprojām neizskaidrotu iemeslu dēļ pārsūtot manu iesniegumu no Jēkabpils DEĀK un Rīgas DEĀK. Savukārt, abas tiesu instances absolūti nav velējušās iedziļināties lietas būtībā, bet vadījušās pēc principa, ka ārsti visu zina labāk un ka tiesai neesot tiesību iejaukties ārstu kompetencē esošajos jautājumos Ja tas tā ir, tad nesaprotu, kāda vispār jēga ir pārsūdzēt DEĀK lēmumus tiesā?
Par nepamatotu un sava būtībā ārkārtīgi cinisku uzskatu apgabaltiesas apgalvojumu, ka “…ģimenes ārsta laikā no 2012. līdz 2018.gadam veiktie ieraksti medicīniskajā kartē nav attiecināmi uz pieteicēja invaliditātes ekspertīzi 2021.gada beigās. Līdz ar to pirmās instances tiesai tie nebija jāvērtē”.
Uzskatu, ka visi šie dokumenti, kas attiecas uz manu veselības stāvokli gan pirms, gan pēc ekspertīzes veikšanas tiesai obligāti bija jāvērtē, jo tie apliecina manu veselības stāvokli kopumā, hronisku slimību dinamiku gadu garumā, tās attīstību un norises prognozi nākotnē. Tikai visu šo faktoru izskatīšana kopumā var ļaut objektīvi izvērtēt lēmumu par invaliditātes (ne)piešķiršanu manai personai. Apgabaltiesa ne tikai nav vēlējusies vērtēt dokumentus par manu veselības stāvokli, ko iesniedzu pirmās instances tiesai, tā vispār ignorēja arī mana vairogdziedzera ultrasonogrāfijas izmeklējuma rezultātus, ko nosūtīju tai 2022.gada 20.novembrī, un kam var būt svarīga nozīme lēmums pieņemšanā par invaliditātes piešķiršanu manai personai.

Administratīvā apgabaltiesa nav vēlējusies arī noskaidrot Administratīvās rajona tiesas Rēzeknē tiesneša Staņislava Linkeviča iespējamo radniecību ar Daugavpils pašvaldības policijas priekšnieku Aleksandru Linkeviču, ar kuru vadīto iestādi man regulāri ir bijusi konflikti, kurus es tāpat esmu risinājis ar tiesas starpniecību. Domāju, ka šis fakts ir nozīmīgs un varēja būt par iemeslu man nelabvēlīga administratīva akta pieņemšanai Administratīvajā rajona tiesā Rēzeknē.
Administratīva apgabaltiesa nav ņēmusi vērā faktu, ka lielāka daļa t.s. ārstu-ekspertu, spriežot pēc uzvārdiem, ir krievvalodīgie, kas arī varēja būt noteicošais faktors, lemjot par invaliditātes nepiešķiršanu man kā Latviešu Patriotam un cīnītājam par okupācijas seku novēršanu Latvijā.

Pamatojoties uz visu iepriekš minēto un vēlreiz atsaucoties uz LAPL 5. un 6.pantu,

L Ū D Z U departamentu:

1. Pieņemt izskatīšanai manu kasācijas sūdzību un lemt par administratīvās apgabaltiesas lēmuma lietā Nr. A420122022 atcelšanu un lietas nodošanu jaunai izskatīšanai citā tiesnešu sastāvā.

2. Atbrīvot mani no tiesas nodevas samaksas, par pamatu ņemot manu gadu ienākumu deklarāciju par 2022.gadu.



27.03.2023. Aivars Gedroics
27. Mar 2023 @ 14:16
» 16.marts, 2023.gads
UN KĀRTĒJO REIZI ATKAL PAR 16.MARTU…
Laikam neviens cits temats un datums nav tik daudz reižu apmuļļāts manās publikācijās kā 16.marts un ar to saistītie pasākumi. Diezgan droši var teikt, ka laikam pat abu roku pirkstu nepietiktu, lai tās visas saskaitītu. Pirmoreiz šim tematam pieskāros avīzē “Latvietis Latvijā” tālajā 2000.gadā, kad aicināju leģionārus un viņu atbalstītājus uz neredzētu pārdrošību – uzvilkt vecās formas un ordeņus un soļot pūtēju orķestra pavadībā. Nekas supergrandiozs tas gan, vismaz manā uztverē, nebūtu – okupanti 9.maijā tā allaž mēdza soļot Rīgā, Daugavpilī un teju visās pārējās lielākajās pilsētās Latvijā. Tomēr, kā jau saka veca paruna: kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim. Nemaz nebiju izbrīnījies un neko citu nebiju arī gaidījis no okupantu saziņas līdzekļiem, kam mans aicinājums bija kā “bullim sarkana lupata”; viņu dusmas mani tikai uzjautrināja un izsauca no manas puses nicīgus smieklus. Nepatīkamu pārsteigumu gan sagādāja pašu leģionāru organizāciju vadoņu reakcija, kuri manu ieteikumu uztvēra kā “organizētu provokāciju” un stingri paziņoja, ka nekad un nekādos apstākļos viņi TĀDĀ gājienā nepiedalīšoties. Sevišķi ārdījās pseidonacionālais Latvijas Radio 1 žurnaļuga Atis Skalbergs, kurš savā radiopārraidē uzaicināja toreizējo LNKB vadoni Nikolaju Romanovski, pēdējais savukārt stingri apsolīja provokācijām neļauties un neveikt nekādu nacisma slavināšanu. Ja ticēt Skalbergam, tad līdzīgu nostāju bija ieņēmis arī no Zviedrijas pārbraukušais dzejnieks Andrejs Eglītis un DV ārzemju nodaļas vadonis Varimants Plūdonis.
Es jau toreiz sapratu, uz ko šie cilvēciņi velk – ja nedrīkst soļot formās un ar orķestri, tad drīz nedrīkstēs soļot vispār – jebkādā izskatā! Pēc gada es uzrakstīju tamlīdzīgu feletonu, kurā aicināju turpmāk vairs gājienos neiet, bet pa vienam ātri pieskriet pie Brīvības pieminekļa, nomest puķīti un fiksi laisties lapās, kā tas parasti tika darīts PSRS laikos, ja kāds tomēr bija tik drošs, ka nolēma aiznest puķes “Mildai”. Un tā tas diemžēl arī notika, 2001.gadā gājiena nebija, aizbildinoties ar to, ka piemineklis tiek remontēts. Savukārt, 2002.gadā, kad tika lemts jautājums par Latvijas uzņemšanu NATO, LNKB un tamlīdzīgas organizācijas saņēma “siltus ieteikumus” labi apdomāt, vai vajadzīgs ir leģionāru gājiens, kuru taču pasaule varot nepareizi saprast. Sevišķi aktīvs “padomdevējs” bija organizācijas LATO vadonis, žīds-čekas aģents Grigorijs Krupņikovs. Un nav nekāds brīnums, ka LNKB vadonis Romanovskis un pārējie leģionāru runasvīri rūpīgi ieklausījās šajos padomos un teica – jā, paldies, mēs visu sapratām, gājienu turpmāk vairs nebūs. Visžēlīgi tika atļauts šai dienā pulcēties Lestenē, tas Rietumu un Austrumu draugiem (pagaidām vēl) pārāk netraucējot.
Bija tomēr cilvēki no tagad vairs neeksistējošā “Kluba 415” un fonda “Latvietis”, kas negribēja samierināties ar šādu “varonīgu” rīcību un pieteica savus gājienus šajā datumā. Izrādot cieņu šo cilvēku drosmei un vienlaikus nicinājumu LNKB un DV (peļķes zvirbuļu, kā tos pareizi bija nosaukusi Patriote Liene Apine) konformismam un gļēvumam, arī es piedalījos gājienā. Līdz šim to nebiju darījis gan aizņemtības dēļ, gan arī tāpēc, ka nevēlējos stāties blakus mūsu varturiem –nodevējiem, kuri vēl 1990.gadu beigās paši labprāt piedalījās šajos gājienus, līdz vienu brīdi toreizējais premjers A.Šķēle par neatļautu dalību gājienā formas tērpā lika demisionēt toreizējam NBS komandierim J.Dalbiņam (pēcāk Andrītis Jurīti gan uzņēma sevis izveidotajā “TP”, un viņi kļuva par labākajiem draugiem, vēl vairāk – Jurītis pats aicināja latviešus būt prātīgiem, uz provokācijām neiekrist un nekādos “ekstrēmistu gājienos” turpmāk nepiedalīties). Nebūs lieki atgādināt, ka šajā datumā mūsdienu čeka, kas toreiz saucās Drošības policija, vēl pirms gājiena sākuma aizturēja uz ielas LNF vadītāju Aivaru Gardu, kuram sestdienā (!) esot bijis steidzīgi jāsniedz liecības par grāmatu “Homoseksuālisms – cilvēces negods un posts”, kurā esot aizskarts ļoti nozīmīgas un cienījamas valsts amatpersonas, Latvijas Radio šefa Dzintra Kolāta (šis tips, kurš pats pauda tiešām izteiktu, organisku naidu pret A.Gardu un viņa atbalstītājiem, tagad sociālos tīklos sācis Latvju Patriotu tēlot), gods un cieņa – toreiz šāda rīcība skaitījās kriminālpārkāpums. Savukārt, bēdīgi slavenā Juta Strīķe (īstenībā Anna Potapova), kas arī toreiz strādāja DP, uzklupa A.Gardas vietniecei L.Apinei, nezināmu iemeslu dēļ vēloties viņu aizturēt, bet atkāpās, kad saņēma no drosmīgās Lienes fizisku pretdarbību. Vēl notika kasīšanās arī pie cilvēkiem, kas bija ieradušies Aizsargu formas tērpos, drošībnieki apgalvoja, ka tie neesot oficiāli reģistrēti, tāpēc publiskos pasākumos tos nedrīkstot lietot. Kopumā ņemot tomēr gājienu izjaukt neizdevās, tas notika, lai arī ne tik kuplā skaitā, kā līdz šim bija noritējis. Protams, saziņas līdzekļi skandināja, ka Rīgā soļojuši provokatori, bet pareizie latvieši esot pulcējušies Lestenē. Manī šis fakts tikai stiprināja pārliecību, ka rīkot gājienu bija labs un pareizs lēmums.
Nākamajos gados arī gājieni noritēja bez oficiālas leģionāru organizāciju vadoņu līdzdalības. Es par to tikai priecājos, nevēlējos redzēt sev blakus šos vecos gļēvuļus un kretīnus, tādus kā, piemēram, tas pats N.Romanovskis (neoficiāli biju dzirdējis, ka viņš esot arī pamatīgs alkoholiķis). 2004.gadā gan gājienā nevarēja piedalīties A.Garda, jo 12.martā bija guvis smagus miesas bojājumus teroraktā, ko L(PS)R drošības iestādes ja arī pašas neorganizēja, tad vismaz piesedza un izmeklēt principā nevēlējās. Tomēr visādi citādi gājieni 2003., 2004., 2005.gadā noritēja bez īpašiem incidentiem. Un tad pienāca 2006.gads, kad toreizējā premjera A.Kalvīša valdība “valstu attiecību uzlabošanas nolūkā” nolēma juridiski uzdāvināt Krievijai faktiski sen jau tās okupēto un inkorporēto Abrenes apriņķi. Baidoties, ka Putins varētu apvainoties un nepieņemt šo dāvanu no valsts, kurā, kā apgalvo viņa paša kontrolētie saziņas līdzekļi, pa ielām maršējot esesieši, Kalvītis deva komandu – šogad “saknē apcirst” jebkurus leģionāru godināšanas pasākumus Rīgā. Protams, ne jau viņš viens pats to lēma, gala vārds piederēja Nacionālajai Drošības Padomei, kuras vadonis, kā zināms, ir Valsts prezidents, toreiz tā bija gaišā saulīte Vairiņa. Vēl tagad netrūkst plānprātīgu, bet nekaunīgu večuku, kas mēģina iestāstīt, ka prezidente par lēmumu naktī uz 2006.gada 16.martu aplikt dzelzs žogu ap Brīvības pieminekli neko neesot zinājusi (cik gan bija tūkstošu naivu ļautiņu, kas savulaik apgalvoja, ka Staļins neko nezinot par represijām pret nevainīgiem cilvēkiem, ja viņš zinātu, neko tādu nepieļautu). Tā vai citādi, bet togad gājiens (es tajā nevarēju piedalīties, jo strādāju) tiešām tika izjaukts, turklāt, pilnīgi bez kāda iemesla (pareizāk sakot – it kā, lai novērstu nekārtību rašanos) tika atkal aizturēts A.Garda kopā ar visām 4 viņa vietniecēm. Vēlāk tiesa konstatēja, ka ne uz kādām nekārtībām šie cilvēki nevienu nebija aicinājuši, tāpēc aizturēt un sodīt viņus nebija nekāda pamata. Kāpēc sodu tādā gadījumā nesaņēma paši Latvju Patriotu nelikumīgie aizturētāji, uz to vislabāk lai atbild Gardas kungs un citi, kas tika aizturēti. Katrā ziņā skandāls izcēlās pamatīgs, masu saziņas līdzekļos pamatoti tika vilktas paralēles ar 1987.gadu, kad miliči un KGB līdzīgi izrīkojās ar kustības “Helsinki-86” organizēto akciju dalībniekiem… Galu galā varturi tomēr saprata, ka šoreiz ir “pāršāvuši pār strīpu”, un turpmākos gados vairs Brīvības piemineklis pilnībā iežogots netika, lai gan parasti pirms zīmīgā datuma Brīvības pieminekļa laukumā parādījās barjeras, kas tika uzstādītas ‘drošības apsvērumu dēļ’. Tāpat ik pa laikam izskanēja baumas, ka labāk tomēr pie Mātes Latvijas šajā dienā neiet, jo iespējamas visādas provokācijas un pat terora akti. Šķiet, ka tas bija 2007.gads, kad tika palaista pīle, ka pie pieminekļa varot būt noslēpts spridzeklis. Laikam arī paši varturi to uztvēra nopietni, jo tik lielu skaitu policijas suņu vienkopus es redzēju pirmoreiz, šķiet, ka bija savesti visi četrkājainie palīgi, kas vispār bija Iekšlietu struktūru rīcībā. Viss, protams, beidzās laimīgi, suņu klātbūtne varbūt arī atturēja vienu otru antifa, kas bija plānojis stāties ceļā gājienam un kliegt “Fašizm ņe projģet!”.
Vispār gan protestētāju akcijas ar katru gadu kļuva arvien asākas un nekaunīgākas. Tika lietotas sirēnas, vienreiz palaists krievu maršs “Proščaņije slavjanki” (kā vēlāk noskaidrojās, to bija noorganizējis nu jau velnam dvēseli atdevušais Rīgā dzimušais lielkrievu šovinists Mihails Zadornovs, kurš pats par to lielīgi stāstīja savā humora pārraidē); dabiski, ka šīs skaņas pilnīgā nomāca “Vilku” dziedātās dziesmas, kurām nebija nekāda pastiprinājuma, savukārt, par orķestra klātbūtni neviens i nedomāja parūpēties. Svilpieni un kliedzieni ziedu nolikšanas un runu teikšanas laikā pie pieminekļa jau vispār bija pilnīgi ierasta lieta. Patrioti iemācījās tam visam nepievērst uzmanību, savukārt, gļēvuļiem tas bija labs arguments, kāpēc viņi pasākumā nepiedalās, jo negribot tikt no latviešu tautas ienaidniekiem aprieti un apsmieti. Uz jautājumu, kāpēc mums jābaidās būtu no okupantiem, nevis viņiem no mums, un vai vispār mēs savā zemē esam saimnieki, viņi vairījās gan atbildēt.
Atsevišķi vērts ir apskatīt viltusnacionālās partijeles “Visu Latvijai”, kas vēlāk apvienojās ar faktiski jau politiski bankrotējušo “TB/LNNK”, nostāju 16.marta sakarā. Praktiski uzreiz pēc šī veidojuma dibināšanas tā vadoņi izvairījās aicināt tautu pulcēties 16.marta pasākumos Rīgā. Ja viņi paši arī gāja gājienā, tad klusi un nemanāmi, kā privātpersonas, nevis organizācijas pārstāvji. Oficiāli tika aicināts aizstāt gājienu ar karogu aleju pie Brīvības pieminekļa, vai vienu gadu pat Raivītis &Co izdomāja, ka tieši šinī dienā esot jākļūst par kolektīviem donoriem (tā teikt, viņi tur gājienā soļo, bet mēs vārda tiešā nozīmē asinis lejam). Un vispār, viņi pievienojās kopējam korim, ka īstā vieta leģionāru godināšanai esot Lestene. Vēlāk, redzot, ka Patriotu vairums tomēr izvēlas šai dienā gājienā Rīgā piedalīties, viņi mainīja taktiku un paši uzņēmās iniciatīvu 16.marta gājiena pieteikšanā, tai pašā laikā būdami gana gļēvi, lai darītu to savas partijas vārdā, par aizsegu izmantojot “Daugavas Vanagu Latvijā” Limbažu (diez kāpēc tieši šīs pilsētas) nodaļu. Un pārējie tad varēja atviegloti uzelpot, sak, cik labi, ka viņi uzņēmās organizatoru rūpes, mums atliks tikai paņemt puķītes un pievienoties gājienam. Diemžēl netika ņemts vērā sen zināmais sakāmvārds par to, ka tas, kurš maksā, arī pasūta mūziku. Vislatvjatkas, ņemot talkā rīkļu rāvējus no pašu nolīgtās apsardzes firmas “kārtības uzturēšanas nolūkā” sāka stumt laukā no gājiena dalībnieku vidus viņiem netīkamas, politiski nevēlamas personas… Kā viens no pirmajiem tādiem gadījumiem jāmin bēdīgi slavenā Imanta Parādnieka rīkojums policistiem aizturēt (saprotams, ka tas tika fiksi izpildīts) Patriotus Uldi Freimani un Edgaru Dambīti, jo viņi turēja rokās plakātus, kas kaut ko ne pārāk glaimojošu vēstīja par ebrejiem. Tāpat bija vairāki gadījumi, kad tika aizturēti un nelaisti pie Brīvības pieminekļa Ukraiņu Patrioti, kas nesa “ekstrēmistisku” simboliku (organizācijas “Labējais sektors” un citu Sorosam netīkamu Ukraiņu Patriotu apvienību regālijas), reiz kādam ukrainim pat tika atsavināts nepareizais karogs, viņš diemžēl uzskatīja par pārāk ķēpīgu lietu tādēļ ar Latvijas mentiem tiesāties. Arī pret sevi es izjutu nepārprotami vērstu nepatiku, kad 2016. un vēlāk arī 2017.gadā bēdīgi slavenais vislatvelis-deģenerāts, kurš bija uzņēmies godpilno misiju vadīt Saeimas Ārlietu komisiju, Rihards Kols ar savas toreizējās palīdzes Ilzes Bernātes starpniecību ultimatīvi pieprasīja man noņemt no rokas apsēju ar oficiāli reģistrēto biedrības “Latvietis” simboliku – auseklīti kopā ar Ugunskrustu. Faktiski es biju vienīgais šīs biedrības dalībnieks, kas publiskos pasākumos šo apsēju ar simboliku nēsāju. Pēdējo reizi incidents notika tieši šīs organizācijas faktiskā vadītāja Leonarda Inkina acu priekšā. Uz manu vēlāk uzdoto jautājumu, vai viņam mani šinī gadījumā nebija jāaizstāv, Leonards tikai paraustīja plecus un atteica: “Ko es varēju darīt, neesmu taču pasākuma organizators”. Toreiz es vēl nezināju, ka pats Leonards grib ieņemt Saeimā analogu amatu kā Bernāte, tāpēc nesāks jau lekt acīs saviem potenciālajiem darba devējiem. Es izlēmu necīnīties kā Dons Kihots viens pret pārspēku, jo izredžu uzvarēt praktiski nebija nekādu, apsēju noņēmu, bet stingri nolēmu vairs 16.marta pasākumos nepiedalīties, kamēr to organizēšanu uzņemsies vislatveļu banda. Galu gala neliešu un nodevēju vislatviešu pretīgos purnus man gana riebjas skatīties jau televīzijā, kāda vajadzība man ar viņiem vēl tikties uz ielas klātienē? Savus piedzīvojumus 16.martā es katrreiz sīki aprakstīju savā blogā: http://klab.lv/users/aivars_666/, kā arī nosūtīju avīzei “DDD”, kur tie lielākoties arī tika publicēti. Es arī informēju tautiešus, ka un kāpēc turpmāk mani 16.marta gājienos Rīgā vairs sastapt nevarēs, kamēr nekas būtiski nemainīsies to organizēšanas procesā.
Turpmākajos gados teju katrreiz, tuvojoties zīmīgajam datumam, aicināju cilvēkus un organizācijas, ko uzskatīju par patriotiskām (biedrību “Latvietis” es drīzumā pametu, redzot, kā mainījies pēc gaidītā amata saņemšanas Saeimā ir manis jau minētais tās faktiskais vadītājs) pieteikt savu, alternatīvu gājienu Rīgā, 16.martā, bet par atbildi saņēmu apmēram šādu verdiktu: “Ja tev, vecīt, ir kādas problēmas ar Raivi un viņa kompāniju, tad pats arī piesaki, bet mūs viss apmierina, mēs varam soļot arī kopā ar viņiem”. Man nekas neatlika, kā secināt, ka jāgaida, kad vislatveļu banda sāks aiztikt arī pārējos, ka tas tā būs, šaubu nebija ne mazāko. Un, lūk, šogad, 2023.gada 16.martā, tas arī notika – gājiena organizatori aizliedza LNF biedriem un atbalstītājiem demonstrēt plakātus ar prasību pēc dekolonizācijas un, kas pats absurdākais, pasākuma laikā izdalīt oficiāli reģistrētu, legāli iznākošu avīzi “DDD”. Līdz šim visos 16.marta pasākumos avīzes tika dalītas bez jebkādiem traucējumiem, un nevienam neienāca prātā likt tam šķēršļus.
Kāds no visa notiekošā izriet secinājums? Pirmkārt, jāpārtrauc jebkura sadarbība ar kādu no vislatvjatkām, vienalga, vai tā būtu Saeimā vai ārpus tās. Otrkārt, beidzot jāatrodas kaut vai dažiem tiešām Patriotiskiem Latviešiem, kas pieteiks savu, alternatīvu gājienu Limbažu zvirbuļiem, kurā tad varēs dalīt tās avīzes, kuras paši gribēs un demonstrēt tos plakātus, ko uzskatīs par vajadzīgu…utt. Treškārt, jāsūdz tiesā pasākuma organizatorus par to, ka viņi rupji ierobežoja pasākuma dalībnieku elementārās cilvēktiesības, ko viņiem garantē Satversme!
Paliek tikai jautājums – vai ir kāds vai kādi, kas varēs un gribēs to visu darīt ??? Godīgi sakot, esmu pamatīgi vīlies vairākos cilvēkus, ko līdz šim uzskatīju par tiešām Īstiem Patriotiem… Par Leonardu Inkinu jau izteicos, arī partijas “NS-Taisnīgums” vadonis Viktors Birze, pēc tam, kad sāka nodarboties ar spirtoto dzērienu ražošanu, arvien vairāk sāk politiski līdzināties Raivim Dzintaram, viņa partijas valdē prevalē cilvēki, kas noliedz dekolonizācijas nepieciešamību. Pēdējā cerība ir A.Garda un Nacionālā Fronte, ja neko nedarīs arī viņi, tad…
PAR LATVISKU LATVIEŠU LATVIJU BEZ OKUPANTIEM UN KANGARIEM
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!

19.03.2023. Aivars Gedroics
19. Mar 2023 @ 18:25
» Vatņiki
VAI MUTES AIZBĀŠANA VATŅIKIEM IR PANACEJA ???
Plašsaziņas līdzekļi paziņojuši iepriecinošu vēsti – saskaņā ar nez kādām tur t.s. “socioloģiskajām aptaujām” (uzreiz nāk prātā izteiciens – ir mazi meli, lieli meli, milzīgi meli un statistika) visā Latvijā tikai apmēram 4% iedzīvotāju izteikti atbalstot Krievijas agresiju pret Ukrainu. No tā varot secināt, ka mums neesot jāuztraucas par t.s. “5.kolonnas” klātbūtni – tā esot maza un nenozīmīga un kritiskā brīdī neko īpaši sliktu mums, Latviešiem, nodarīt nevarēšot.
Lai nu paliek uz aptaujas veicēju sirdsapziņas tās publiskoto datu patiesīgums – pieņemsim, ka tur nekas nav nedaskaitīts un pielabots, lai dabūtu tādu rezultātu, kādu aptaujas pasūtītājiem vajag, nevis tādu, kāds tas ir patiesībā. Pieņemsim, ka nekas tamlīdzīgs nav darīts, un aptaujas rezultāti ir publiskoti tieši tādi, kādi arī tie tika iegūti. Un vai tas liecina, ka Latvijā tāpēc “viss ir ok”? Manuprāt, atbilde ir – nē, nē un vēlreiz nē !!!
Nav noslēpums, ka pēc 2022.gada 24.februāra visiem zināmajiem notikumiem mūsu valsts drošības iestādes no varturiem saņēma rīkojumu – jūs visu laiku kasījāties klāt latviešu naciķiem, okupantu vatņikus saudzējāt, bet nu situācija ir mainījusies, tagad vajag rīkoties otrādi. Un tik tiešām – ja sākumā internets Latvijā bija pilns ar Putina “ierobežota apjoma militārās akcijas” slavinājumiem, pakāpeniski, maz pamazām šādu ierakstu skaits sāka dilt. Okupanti un viņu draugi no degradējušos letiņu vidus patiesībā nemaz tik drosmīgi nav (to pierāda kaut vai viņu pasīvā rīcība t.s. Pārdaugavas okupekļa demontēšanas laikā), tāpēc gadījumā, ja viņiem piezvana kāds no VDK, ai, nē, piedodiet, VDD, un pasaka – ziniet ko, cienījamais kungs (kundze), ja jūs turpināsiet savā profilā retvītot Putinu un Lavrovu, tad tas jums var draudēt ar krimināllietas ierosināšanu pēc … panta un cietumsodu līdz… gadiem; tad viņi uzreiz “visu saprot” un visas nevēlamās publikācijas izdzēš, vai vismaz jaunas tādas vairs neliek. Tas, protams, nenozīmē, ka viņš, šis nožēlojamais cilvēciņš, ir mainījis savas domas, viņš bija un paliek arvien Putina draugs un Latviešu tautas ienaidnieks, tikai viņš saprot, ka “patrons” patlaban ir aizņemts Ukrainā un apspiestajiem tautiešiem palīgā nenāks gadījumā, ja tos vietējie varneši bāzīs kurķī, tāpēc uzskata par tālredzīgāku un gudrāku ieņemt mēmās zivs pozīciju, kad viņam kāds uzdod “kutelīgus” jautājumus, vai arī izvēlēties atbildes “man grūti pateikt” vai “vainīgas abas puses”, “abiem ir jāsamierinās un jāpiekāpjas”. Nezinu, cik šāds salīdzinājums ir korekts, bet viņu uzvedība daļēji atgādina Latviešu uzvedību PSRS laikā – tādu kā G.Astra, kas atklāti lēca acīs varai, bija absolūtais mazākums, bezmaz uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi, vairums vai nu aktīvi kolaborēja, vai arī izvēlējās pozīciju – es neko nezinu un nesaprotu, paļaujos uz varas nesējiem, kā tie izlems, tā arī būs labi. Un izrādās, ka okupācijas varas iestādēm īpaši neko vairāk arī nevajadzēja, tu varēji iekšēji nejūsmot par t.s. “padomju varu” un pat savā dziļākajā būtībā to ienīst, tas nekas; galvenais, ka šīs savas domas tu paturēji pie sevis, nevienam nepaudi ne mutiski, ne rakstiski… tad drošībniekiem likās, ka viss ir labi, Neatkarīgu Latviju neviens nevēlas, padomju vara Latvijā būs līdz pat Pastardienai. Bet tad sākās Atmoda, 1987.-88.gads, un paskat, cik cilvēku – desmiti un simti tūkstošu tautiešu izgāja ielās, prasot atjaunot Brīvo Latviju, kas, izrādās, vienmēr bijusi viņu sirdīs, tikai rūpīgi slēpta, nepausta uz āru, lai sevi un savu ģimeni paglābtu no represijām…
Lūk, līdzīga situācija šobrīd ir ar vatņikiem Latvijā – pret viņiem ir ierosinātas krimināllietas, daži ir pat jau notiesāti – lielākoties gan ar simboliskiem sodiem, bet viņiem bail arī no tādiem – tāpēc viņi vairumā ir nolēmuši “nolaisties pagrīdē”, cerot gan, ka ne uz ilgu laiku, jo, kad Vovans tiks galā ar riebīgajiem hoholiem, viņš nāks uz šejieni, un tad gan mēs izvilksim savus paslēptos stroķus un tiem gansiem-pidarasiem velnu parādīsim. Un tā tas arī būs, es nemaz nešaubos! Visdrausmīgākais, ka pietiekami daudz tādu ļautiņu ir bruņotajās struktūrās – armijā, policijā, robežsardzē, zemessardzē, apsardzes firmās… pēc obligātā militārā dienesta ieviešanas viņu kļūs vēl ievērojami vairāk. Domāju, ka kritiskā brīdī atklātos – Putina draugu Latvijā ir nevis 4%, bet vismaz 40%, savukārt, Daugavpilī to varētu būt 80-90% robežās, un nav nekādas nozīmes tam, vai šo pilsētu vada pēdējā laikā tik daudz (lielākoties, protams, pamatoti) kritizētais Elksniņš, vai arī pie varas atgrieztos sorosiešiem tīkamais, “patriotiskais” Dirsplēsis vai kāds pēdējā “klons”.
Kas tad būtu jādara, kur ir izeja no pašreizējās situācijas? Riskējot kļūt nepopulārs nacionālpatriotu aprindās, es ieteiktu savādāku rīcības modeli – atļaut Latvijas iedzīvotājiem brīvi paust savus uzskatus Ukrainas jautājumā. Protams, man, kā jebkuram Normālam Latvietim, būtu ārkārtīgi pretīgi jebkurā valodā lasīt Hutina rīkļurāvēju bandas paveikto zvērību apjūsmošanu un attaisnošanu, bet, no otras puses, mēs beidzot uzzinātu to personu, kas jūsmo par genocīdu pret ukraiņiem, un, līdz ar to, acīmredzami gribētu to pašu īstenot arī pret Latviešiem, reālos apmērus un patieso skaitu. Patlaban mēs rīkojamies kā dakteris, kurs dod slimniekam pretsāpju un karstumu mazinošos preparātus, bet neko nedara, lai likvidētu šo parādību cēloni – iekaisuma procesu viņa ķermenī. Slimniekam maldīgi šķiet, ka viņam it kā kļūst labāk, bet patiesībā slimība turpina progresēt, tikai viņš to nejūt, līdz pēkšņi sākas sepse, viņš zaudē samaņu un aiziet pie tēviem… Lūk, tā var notikt arī ar mūsu tautas organismu – aizbāzuši mutes vatņikiem, mēs vieglprātīgi domājam, ka viņu it kā nav vai ir ļoti maz, bet patiesība ir krietni drūmāka - viņu ir daudz, Latgales novadā pat ļoti daudz…
Mans ieteikums būtu sākotnēji ļaut viņiem visiem droši, atklāti izpausties, nesodīt viņus (pagaidām), bet rūpīgi izpētīt, apzināt, kas viņi tādi ir, kur dzīvo, kur strādā, ar ko ikdienā uztur sakarus, vai viņi tikai vārdos apjūsmo Putina veikto genocīdu, vai varbūt jau ir savākuši ieročus, lai palīdzētu to īstenot arī praktiski. Un tad vienā brīdī, līdzīgi kā tas notika 1934.gada 15.maija rītā, pēc iepriekš sagatavota plāna viņus visus negaidīti arestēt un sākt lustrēt. Tos, kas nebūs darījuši neko vairāk kā vien jūsmojuši par Hutina bandas “varoņdarbiem”, varētu neturēt aiz restēm, bet, neatkarīgi no viņu tautības un pilsonības, nosūtīt pāri Zilupei pie viņu drauga un domubiedra, kurš, cita starpā, ir apsolījies uzņemties šefību par visiem bijušās PSRS pilsoņiem un viņu pēctečiem. Savukārt, tos, kas būs jau apliecinājuši sevi kā reālus potenciālos diversantus un slepkavniekus, uz ilgāku laiku jāievieto patiešām stingra režīma ieslodzījuma vietās, kur jāliek viņiem strādāt, kaut vai, piemēram, šūt drēbes ukraiņu karavīriem, bet pēc soda izciešanas arī no Latvijas izraidīt. Lūk, tā būtu reāla rīcība, strutaina augoņa izoperēšana, nevis tā radīto seku mazināšana un labticīgā pacienta maldināšana, ka viņš tiekot rūpīgi un efektīvi ārstēts. Bet vienlaikus es arī godīgi apzinos, ka no pašreizējiem varturiem neko tādu nesagaidīsim, pat iepriekšējās Saeimas pieņemto likumu par valsts valodas pārbaudi Krievijas pilsoņiem viņi, visticamāk, mēģinās izvarot tādejādi, ka neviens KF pilsonis reāli Latviju nepametīs. Neviena Saeimā esošā partija taču nav pat ieminējusies, ka Latviju būtu nepieciešams dekolonizēt, arī atsevišķi deputāti par to nerunā, sakot ar Gloriju Grevcovu un beidzot ar Edvīnu Šnori. Tā kā, Latvieši, ja jūs tiešām vēlaties atbrīvot mūsu zemi no naidīgiem elementiem, kas nevar sagaidīt izdevīgu brīdi, kad varēs šaut mums gan krūtīs, gan mugurā, jums jāiziet ar šādu prasību ielās! Un, protams, pašiem nav jākautrējas ziņot drošības iestādēm par katru jūsu apkārtnē esošo personu, kas vairāk vai mazāk aktīvi apjūsmo putinistu aktivitātes un berzē rokas, ka skoro naši vernutsa (“drīz mūsējie atgriezīsies”). Paralēli arī paši varat veidot šādus sarakstus, kā to, starp citu, mūsu ienaidnieki dara ar Latviešu Patriotiem, nemaz to īpaši neslēpjot. Tad jau redzēsim, kuru veidotie saraksti būs vairāk noderīgi nākotnē !!!
PAR MŪSU TAUTAS INTERESĒM UN TĀS PASTĀVĒŠANU JĀCĪNĀS IR MUMS PAŠIEM !!!
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
18.02.2023. Aivars Gedroics
18. Feb 2023 @ 16:49
» Ukrainas bēgļi
KAS DARĀMS AR UKRAIŅU BĒGĻIEM ???
Nu jau teju gada garumā Latvijā ir ieradušies tūkstošiem cilvēku no Ukrainas, pārsvarā gan sievietes, pensionāri un mazgadīgi bērni, kas mūk no putiniskās Krievijas izsauktās karadarbības Ukrainā. Atšķirībā no t.s. “3.pasaules valstu” migrantiem, šie cilvēki vairumā nav laimes meklētāji, bet tiešām mēģina glābties no kara darbības un tās izraisītajām sekām, turklāt, ir labi zināms, ka moskaļu okupanti mēdz nežēlīgi izrēķināties arī ar civiliedzīvotājiem. No šī viedokļa vērtējot, viņu vēlme emigrēt ir atbalstāma un saprotama; jāatzīmē gan, ka daļa šo ļaužu tomēr nesteidzas uz ārvalstīm, bet meklē mierīgāku vietu turpat Ukrainā, jo tā, ar Baltijas valstīm salīdzinot, ir ļoti liela zeme, un tikai 20% teritorijas tās teritorijas pagaidām ir moskavītu rokās. Lai nu tā paliek katra cilvēka paša sirdsapziņas lieta, ko izvēlēties – bēgt vai palikt; un, ja bēgt, tad cik tālu un kādā virzienā. Nezinot katru konkrētā cilvēka likteni un viņa iepriekšējos dzīves apstākļus, neņemšos viņu ne slavēt, ne nosodīt. Viens gan mums nepārprotami ir jāatzīst – ar Ukrainu mums ir kopīgs ienaidnieks, ja vēl ne esošais, tad noteikti potenciālais. Tas liek uz patvēruma meklētājiem no Ukrainas raudzīties pavisam savādāk, nekā tādiem pašiem ļautiņiem no, piemēram, Sīrijas, lai gan kā vienā, tā otrā ļaužu grupā var atrasties cilvēki, kuriem primārais nav glābties no kara darbības, bet gan iekārtoties uz dzīvi viņu “sapņu zemē” – Eiropas Savienībā.
Aktuāls kļūst cits jautājums – ko darīt ar šiem cilvēkiem, kas te ieklīduši un kuriem pagaidām varbūt tiešām nav iespējas atgriezties savā iepriekšējā mītnes vietā? Latvijā, kā zināms, lauvas tiesu rūpju par viņiem uzņēmusies organizācija “Gribu palīdzēt bēgļiem”, kuru pārstāv sorosiskā deģenerāte Rūta Dimanta un citi tamlīdzīgi cilvēkveidīgie atkritumi… Tā ir sevišķi zemisku neliešu banda, kuru mērķis ir iznīcināt Latviešu tautu, pārtautojot un asimilējot to savā Tēvzemē, un kas gan labāk var viņiem palīdzēt šai lietā kā pēc iespējas lielāka skaita dažādu rasu un tautu imigrantu iepludināšana Latvijā uz neatgriezenisku palikšanu? Lūk, tādēļ viņi ar asarām acīs cenšas piespiest mūsu varturus pieņemt Latvijā jebkuru “daudzcietušo” ieklīdeni, kas izsaka vēlmi pie mums apmesties, un, pasarg’ Dievs, nepieļaut viņu aizbraukšanu prom no Latvijas. Savukārt, tos, kas pret šādu genocīdu cīnās, viņi visiem spēkiem cenšas dabūt aiz restēm, tikai viņu nelaime ir tā, ka viņu sūdainās ķepas priekš tā nereti izrādās par īsām… 2015.gadā viņi bija sacēluši traci par maniem imigrantu bandītiem nelabvēlīgajiem ierakstiem tviterī, un pierunāja Latvijas radio žurnaļugas uzkūdīt pret mani toreizējo ģenproku Kalnmeijeru, kas, neiedziļinoties lietas būtībā, sāka mani apvainot kriminālā nodarījumā; savukārt, 2021.gadā mēģināja saskatīt kaut kādu “sociālo naidu” manā publikācijā “Invalīdi-kropļi”, un bija pat ar kāda viņiem pakalpīga prokurora palīdzību panākuši kriminālprocesa uzsākšanu, kuru gan, cik saprotu, nācās vien izbeigt. Šos faktus es minu tāpēc, lai tautieši saprastu, par ko cīnās šie radījumi, un neuzticētos Rūtiņas smaidīgajam ģīmim, kad viņa aicina ziedot naudu un mantas ukraiņu bēgļiem! Atcerieties, ka šie paši darboņi aktīvi aizstāvēja (un turpina aizstāvēt vēl joprojām) Tuvo Austrumu valstu imigrantus, kurus uz ES caur Baltiju mēģināja (un joprojām mēģina) nosūtīt Baltkrievijas diktators Lukašenko! Tā kā nav nekādas garantijas, vai jūsu ziedojums tiešām tiks ukraiņiem, vai arī tiem, kas “briesmīgi salst” uz Baltkrievijas un ES valstu robežām !!!
Un tātad, kas notiek ar Ukrainas bēgļiem Latvijā? Apmēram tas pats, kas ar latviešu trimdiniekiem ASV, par kuriem kāds publicists (neatceros precīzi viņa vārdu un uzvārdu) bija izteicies: “Ienaidnieki grib mūs iznīcināt, draugi mūs grib pēc iespējas ātrāk asimilēt, bet neviens nepalīdzēs mums tajā, kas mums visvairāk nepieciešams – palikt par tiem, kas mēs esam – Latviešiem!”. Arī ar ukraiņiem ir tāpat. Lai arī ne pārāk bieži, tomēr ik palaikam dzird, ka nodedzināta kāda ukrainim piederoša mašīna, mājai izdauzīti logi, norauts Ukrainas karogs…utt… Skaidrs, ka ne jau Latvieši dara šīs nelietības, to paveic t.s. ‘5.kolonna”, PSRS atstātais militāro un civilo okupantu kopums, arī viens otrs “patvēruma meklētājs” no PaRašas, kuri patiešām līdz sirds dziļumiem neieredz ukraiņus, tikai vēl nejūtas tik vareni, lai sāktu viņus masveidā iznīcināt fiziski, tāpēc spiesti aprobežoties ar sīkām riebeklībām. Un, savukārt, otri ļaundari ir tādi kā R.Dimanta un viņas banda, kuriem par katru cenu vajag Latviešu nāciju atšķaidīt vienalga, ar ko; ja nevar ar aziātiem vai nēģeriem, nu, tad derēs arī ukraiņi. Vairums ukraiņu bēgļu nebūt nealkst uz mūžu apmesties Latvijā, viņi cer un arī cenšas pie pirmās izdevības atgriezties dzimtajā Ukrainā! Taču tas nu nekādi nesaskan ar sorosītu bandas plāniem ar ukraiņu palīdzību asimilēt un iznīcināt Latviešus. Un tāpēc viņi uzstāj, ka ukraiņu bēgļus pēc iespējas ātrāk vajagot “integrēt” vietējā sabiedrībā, iemācīt viņiem Latviešu valodu, sameklēt viņiem darbu (lai gan ari Latviešu vidū ir tūkstošiem bezdarbnieku); vārdu sakot, darīt visu, lai pēc iespējas palielinātu viņu vēlmi palikt Latvijā un samazinātu vēlmi atgriezties Ukrainā, jo mums taču esot “katastrofāla demogrāfiskā situācija” un “šausmīgs darba roku trūkums”. Bet patiesais viņu mērķis, kā jau minēju, ir cits, ar vienu moskaļu upuru palīdzību iznīcināt citus no moskaļiem jau agrāk cietušos un potenciāli apdraudētos ļaudis.
Bet ko darīt mums, Patriotiem, kas nevēlē ļaunu ne Latviešiem, ne ukraiņiem, kas grib, lai abas šīs tautas saglabātos un laimīgi dzīvotu savā etniskajā Dzimtenē? Īsi un skaidri – jāpalīdz ukraiņiem saglabāt savu identitāti, tāpat kā savulaik Latviešiem Amerikā un citur trimdā. Un tas nozīmē, ka nav jāstumj viņu bērni uz Latviešu skolām, bet jāiesaka viņiem turpināt attālināti mācīties Ukrainas skolās, kā tas, starp citu, tika darīts t.s. “kovida laikos” gan Latvijā, gan arī Ukrainā, jo, paldies Dievam, mūsdienu interneta tehnoloģijām ir vienalga, vai sarunu biedri viens no otra atrodas 10 vai 1000 km attālumā. Ja ukrainis grib apgūt Latviešu valodu, tas, protams, ir apsveicami, bet uztiept ar varu to viņiem nevajadzētu. Būsim godīgi, vairums latviešu, it īpaši vecākās paaudzes, joprojām ar t.s. krievvalodīgajiem sarunājas moskaliski, nebūs liels grēks, ja tā parunās arī ar ukraiņiem, savukārt, jaunākajai paaudzei, domāju, nebūs lielu problēmu sarunās ar bēgļu vienaudžiem lietot angļu valodu, ko ukraiņu jaunieši arī tīri ciešami prot. Bet, par sarunu saturu domājot, protams, ka vajag ar dziļu līdzjūtību izturēties pret viņu nelaimi, teikt, ka esam gatavi viņiem palīdzēt visos iespējamos veidos (un reāli to arī darīt!), ka ar nepacietību gaidām, kad mūsu kopīgais ienaidnieks saņems savu pelnīto sodu, bet tajā pašā laikā vajag arī atgādināt, ka viens no šī kara mērķiem ir arī izkliedēt un izsijāt pa pasauli ukraiņu tautu, līdzīgi kā tas ir noticis ar, piemēram, armēņiem, kuru skaits trimdā jūtami pārsniedz viņu skaitu Tēvzemē! Lūk, to nedrīkst pieļaut, tāpēc pie pirmās iespējas būtu jācenšas ukraiņu bēgļiem atgriezties savā Tēvzemē, neasimilēties un nepalikt svešā zemē! Un mūsu pienākums nav vis integrēt ukraiņus Latvijā, bet palīdzēt viņiem saglabāt savu ukrainiskumu un nezaudēt ilgas pēc savas tautas un senču dzimtenes! Ticu un ceru, ka, atšķirībā no Latviešiem, ukraiņiem trimda nevilksies teju 50 gadu garumā!

PAR LATVIEŠU UN UKRAIŅU PATRIOTU INTERESĒM CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!

02.01.2023. Aivars Gedroics
2. Jan 2023 @ 18:04
» Apgabaltiesa un CSDD
ADMINISTRATĪVAJAI APGABALTIESAI
Baldones ielā 1a, Rīgā, LV 1007
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
e-pasts: aivars_666@inbox.lv, tālr. 28229894,


IESNIEGUMS

Lūdzu administratīvo lietu A420293421 izskatīt mutvārdu procesā, pie tam nevis videokonferences režīmā, bet mani pašu uzaicinot uz šīs lietas izskatīšanu personīgi. Es vēlos šim procesam piedot pēc iespējas lielāku publicitāti, uzaicinot uz to savus draugus, domubiedrus, kā arī lielā skaitā plašsaziņas līdzekļu pārstāvjus. Attieksme pret mani no CSDD vadības ir bijusi sevišķa nekrietna, ciniska un nekaunīga, viņi atklāti melo tiesai, sagrozot faktus pretēji reāli esošajiem.

Tāpat vēlos, lai uz tiesu kā lieciniece tiktu uzaicināta Marija Kravceviča, kas 2021.gada 29.jūlijā strādāja Daugavpils CSDD un nepamatoti iekasēja no manis 40 euro soda naudu, lai viņai pajautātu, vai tiešām man šo summu tika piedāvāts apmaksāt “brīvprātīgi”, kā to melīgi apgalvo CSDD darbinieki, vai arī man tika paziņots, ka soda naudas neapmaksāšanas gadījumā manis uzrādītajam transporta līdzeklim tehniskā apskate netiks veikta, kā tas bija patiesībā.

Paziņoju arī, ka joprojām uzturu spēkā visas citas savas prasības, kas iesniegtas šai administratīvajā lietā.


24.09.2022. Aivars Gedroics
24. Sep 2022 @ 22:08
» Okupeklis
OKUPEKLIS AIZIET, OKUPANTI PALIEK ?
2022.gada augusta beigās notika kas tāds, ko es, atzīšos, nebiju vairs cerējis piedzīvot sava mūža laikā – ar pašreizējo varturu svētību tika nogāzts t.s. “kauna stabs”, respektīvi, piemineklis Latvijas otrreizējai okupācijai no PSRS puses, kas 1985.gadā tika uzcelts Pārdaugavā, Rīgā, pēc 10-12 gadiem vairākkārt neveiksmīgi spridzināts, pēcāk remontēts, atjaunots un no pie varas esošajiem nodevējiem rūpīgi lolots un kopts, plānots pat restaurēt. Vēl pirms gada jebkura runas par šī monstra fizisku likvidēšanu tika uztvertas tāpat, ja kāds izteiktu ideju par Saules vai Mēness uzspridzināšanu – par garīgi slima cilvēka nesaprātīgiem murgiem. Kā pamatargumenti t.s. okupekļa neaizskaramībai parasti tika minēti divi: 1) nepieciešamība rūpīgi ievērot “svēto” Latvijas-Krievijas 1994.gada līgumu par okupācijas armijas izvešanu, kas uzliekot Latvijai pienākumus cienīt padomju kareivju piemiņas vietas; 2) bailes no t.s. krievvalodīgo kopienas protestiem, kas varot pāraugt asiņainā vardarbībā ar neprognozējamām sekām, kam piemērs esot līdzīgs gadījums ar t.s. “Aļošu” Tallinnā, ko gan toreiz nenojauca pavisam, bet pārcēla uz Brāļu kapiem. T.s. “gaišie spēki” gan vāri mēģināja iebilst, piem., Edvīnelis Šnorīte centās pārliecināt publiku, ka uz t.s. Pārdaugavas monstru 1994.g. līguma nosacījumi neattiecoties, jo <… >, un tāpēc to tomēr vajadzētu novākt, bet bija redzams, ka viņš arī pats šādai iespējai īstenoties dzīvē netic, runā tikai sava tēla spodrināšanas vārdā.
Un te pēkšņi krasa politikas maiņa. Līdzīgi kā 1988.gadā, kad, atceroties vēl tikai pērn vardarbīgi apspiestās “Helsinki-86” rīkotās protesta akcijas pie Brīvības pieminekļa, pēkšņi Radošo savienību plēnumā atskan žīdu poļitruka, čekas aģenta un kompartijas bazūnes Mavrika Vulfsona teiktais: “…bet Latvija tak 1940.gadā neiestājās PSRS labprātīgi, tā tika okupēta”. Un pēkšņi viss, kas pirms gada bija slikti, nu kļuva labi. Arī LKP CK ideoseks Gorbunovs, kas pirms nepilna gada bija draudējis ar “nopietnām sekām” tiem, kas dosies godināt “buržuāzisko Latviju”, nu pats to dara, un stulbais aptaurēto letiņu pūlis viņu uzņem ar gavilēm. Lūk, līdzīgi notiek arī 2022.gadā. Šoreiz kā katalizators kalpo pārliecinātās sorosietes, līdz ECT tiesnesei uzkalpojušās darbones Inetas Ziemeles publicētais raksts, kurā pausts, ka kara apstākļos, kad Krievija iebrukusi Ukrainā, ar to noslēgtos līgumus varot vairs tik stingri neievērot. (skat. https://nra.lv/latvija/377442-ziemele-par-uzvaras-parka-pieminekli-tas-apzime-agresoru.htm). Un pēkšņi arī visi pārējie sorosieši sarosās un sāk korī bļaut: “Jā, pareizi, nost no draņķi!”. Sevišķi aktīvs kļūst kāds nacionālo un seksuālo minoritāšu pārcentīgs aizstāvis Ralfs Eilands, kurš pat organizē ļaužu pulcēšanos uz protesta akcijām, pieprasot aizvākt okupekli (vai “brašie Patrioti” no “VL-TB/LNNK” kaut reizi līdz tam mēģināja ko tādu organizēt? Kur nu, ļipa drebēja, un nedrīkstēja tak arī valdību šūpot!). Organizē pat naudas vākšanu ķēma demontēšanai, un visai īsā laikā tiek iegūta gana iespaidīga summiņa. Triecientempā tiek iesniegts Saeimā un sekmīgi tālāk virzīts likumprojekts “Par padomju un nacisma (labi zinot, ka pēdējo Latvijā nav, bet politkorektums stāv pāri visam, turklāt tas kalpo kā brīdinājums, nedod Dievs, nākotnē neuzbūvēt kādu piemiņas akmeni leģionāriem ārpus kapiem…utt.) režīmu slavinošo objektu demontāžu”. Okupanti gan vēl paspēj 9. un 10.maijā uz atvadām sarīkot grandiozas orģijas monstra pakājē, bet uzreiz pēc tam objekts tiek ierobežots un pieeja tam liegta.
Interesanti pavērot mūsu tautiešu reakciju uz šīm pārvērtībām. Lai arī varbūt šādi ļautiņi nebūtu īpašas pieminēšanas vērti, es tomēr atļaušos pievērst uzmanību diviem gana aktīviem pensionāriem – Gunāram Laukam no Rīgas un Jānim Dibrančam no Garkalnes, kas izmantoja katru iespēju ar “(Ne)Brīvā mikrofona” un “Latvijas Avīzes” lasītāju rubrikas starpniecību pat vairākas reizes aģitēt nekādā ziņā neaiztikt monstru, bet tikai pielikt tam klāt paskaidrojošu uzrakstu, jo “nav vajadzīgi satricinājumi jau tā nestabilajā laikā”. Nebūtu jābrīnās, ka senilam šiziķim varētu likties, ka okupekļa nemirstība garantēs mūžīgu dzīvi arī pašam, bet uzmanības vērts ir fakts, ka tādiem gļēviem deģenerātiem vienmēr tiek dota zaļā gaisma uzskatu paušanā, pat, ja tie jau nonāk pretrunā ar valdošās sorosiešu kliķes viedokli. Taču, ja kāds mēģina atgādināt, ka Varoņi Pērkonkrustieši jau pirms teju 30 gadiem mēģināja šo kauna traipu novākt, par to samaksājot ar savu dzīvību vai brīvību, tad šādu viedokli nekur nedrukā un radio ēterā nekavējoties tas tiek atslēgts. Bet pievērsīsimies nu plašāk pazīstamām personām. Mūziķis Ainārs Mielavs, kurš pats vēl nesenā pagātnē rīkoja 9.maijā koncertus pie monstra, nu spiests atzīt, ka situācija valstī esot mainījusies un okupeklis būs jāvāc vien nost. Toties cita dziedātāja Olga Rajecka, kas līdz šim bija izcēlusies ar relatīvi nacionāliem uzskatiem un bija viena no retajām plaši pazīstamajam personām, kas nebaidījās it pa laikam publiski izteikties, ka piemineklis okupantiem ir jāvāc nost, pēkšņi bailēs nomīž un intervijā “Privātajai dzīvei” sāk aģitēt nogaidīt, jo šis nu galīgi neesot īstais laiks monstra demontāžai. Interesanti sanāk, ka viņas nožēlojamā drebēšana (skat. https://www.mammamuntetiem.lv/gimene-un-attiecibas/intervijas/55191/olga-rajecka-kara-ir-atlauts-dziedat-raudat-mirt-un-dzimt?fbclid=IwAR3dYvR7-6D0-bz9JO6wljWpcIRM_U5aRhI5KLQd6GA1JHv59NzHmyYPYF4) iegūst publicitāti gandrīz vienlaikus ar I.Ziemeles aicinājumu izbeigt reiz drebēt. Nu tagad Oldzīte laikam dusmās kož pirkstos un lamā pati sevi par to, ka nesekoja principam: “dažreiz ir labāk paklusēt, lai ļaudis domā, ka varbūt esi muļķis vai gļēvulis, nekā atvērt muti un izgaisināt visas šaubas par to”. Lai nu kā tur būtu, bet šai dāmītei nekad vairs neatmazgāties, šis kauna traips viņai paliks uz mūžu, tāpat kā, starp citu, Maestro Raimonda Paula nodevīgais balsojums par Abrenes novada uzdāvināšanu Krievijai.
Kas ir bijis par iemeslu šādām pārvērtībām? Par M.Vulfsonu un viņa 1988.gada runu šoreiz daudz neizteikšos, piebildīšu vienīgi, ka laikam jau indulgenci tai viņš saņēma no Maskavas. Savukārt, indulgenci Ziemeles aktivitātēm, visticamāk, bija devusi Brisele. Jo neviens cits kā ES un zināmā mērā arī NATO struktūras ik pa laikam mūs pamācīja netracināt Krieviju, citādi tas radīšot nevajadzīgas kā politiskas, tā ekonomiskas problēmas gan visai Eiropai, gan Amerikai. Nu laikam pēc PaRašas nekaunīgā 2022.gada 24.februāra iebrukuma Ukrainā šīs struktūras sāka beidzot saprast, ka ar līšanu pakaļā Hutinam ir pārcentušās un deva atļauju uztaisīt viņam tādu nelielu riebeklību, sak, še tev, vecīt, vismaz tāds simbolisks spļāviens ģīmī par tavu pārmērīgo bezkaunību. Jāatzīmē, ka okupekļu novākšana ir uzņēmusi apgriezienus visā Austrumeiropā, ne jau tikai Latvijā. Tiesa, kaimiņvalstīs lielākoties vāc nost obeliskus no kapiem, citās publiskās vietās tie tur sen jau ir likvidēti. Mēs gan līdz tam arvien vēl neesam izauguši, minētajā likumā ielikta speciāla atruna, ka uz apbedījumu vietām tas neattiecoties. Tas nozīmē, ka Daugavpils centrā Dubrovina parkā joprojām turpinās degt Mūžīgā uguns par godu dažiem PSRS okupantu armijas ģenerāļiem, kuri tā kā guļot, tā kā varbūt arī neguļot zem stabiem, kas uzstādīti 1984.gadā par godu Daugavpils padomju okupācijas 40.gadskārtai. Bet sorosietis Artūrs Plešs skubina D-pils mēru Elksniņu ātrāk gāzt nost divus citus stabus, no kuriem viens atrodas pilsētas nomalē, bet otrs paslēpts starp parka kokiem, un traucē minimāli, ja salīdzina ar Dubrovina parka monstru. Kārtēja divkosība un “miglas pūšana acīs”, kas tik raksturīga ir mūsu nožēlojamajiem varturiem. Jā, piekrītu, ka miris karavīrs vairs nav bīstams un nīst viņu nav jēgas, neiebilstu arī principā pret kritušo piemiņas godināšanu, taču to jādara atbilstošā veidā. Pirmās brīvvalsts laikā kareivju piemiņas vietās tika uzstādīti īsi un lakoniski uzraksti: “Lielajā pasaules karā kritušajiem krievu armijas karavīriem”. Lūk, līdzīgi varētu rakstīt arī mēs: “2.pasaules karā kritušajiem padomju armijas karavīriem”. Bet nav pieļaujami nekādi padomju simbolikas elementi un pateicības vārdi “varonīgajiem atbrīvotājiem no fašistiem”. Diemžēl nekādas pārmaiņas šai jomā netiek pat plānotas, arī mūsu “radikālnacionāļi” ir pret jebkura veida kapu pārbūvi.
Runājot par okupekļa vietas tālāku pārveidošanu, neviens pat neieminas, ka tajā noteikti būtu jāuzstāda piemiņas akmens bojā gājušajiem Varoņiem – Valdim Raupam un Aivaram Vīksniņam. Par viņiem vispār neviens varturis nerunā. Tāpat arī neieminas par nepieciešamību juridiski reabilitēt pretlikumīgi notiesātos Pērkonkrustiešus un izmaksāt viņiem kompensāciju par ieslodzījuma nepamatoti pavadīto laiku. Kur nu – esot pat administratīvi (labi, ka vēl ne krimināli) sodīts kāds puisis, kurš šovasar atskaldīja gabalu no okupekļa, jo darījis to pirms varturu noteiktā termiņa. Lūk, tas uzskatāmi parāda, ka nekādas nopietnas, reālas pārmaiņas Latvijā nenotiek un nav nemaz paredzētas, Pārdaugavas monstra demontāža bija tikpat formāls pasākums kā savulaik Ļeņina pieminekļa aizvākšana no Rīgas centra.
Pats galvenais faktors tomēr ir šāds – okupeklis ir prom, bet okupanti paliek tepat. Pretēji prognozētajam, nekāda īpaša pretdarbība no viņiem monstra demontāžas laikā nesekoja – nebija ne degošu automašīnu, ne izsistu veikalu vitrīnu, ne ievainoto un kritušo ļaužu uz ielām. Acīmredzot tie draņķi saprata, ka drošības iestādes ar viņiem šoreiz neauklēsies, savukārt, Putins ir pārāk aizņemts Ukrainā, lai ar savu karaspēku dotos šiem palīgā “cīņā pret fašistiem”. Tomēr naivi būtu cerēt, ka turpmāk viņi vairs savas orģijas nerīkos, jo nebūs vairs, kur to darīt. Varēs iet gan uz tukšo laukumu, gan atrast citu pieminekli, kur izvērsties – piemēram, Raiņa bisti vai piemiņas vietu 1905.gada cīnītājiem. Kā paruna saka: “Būtu tikai cūkas, gan dubļi šīm atradīsies”. Un, pat ja viņi arī nekādus pasākumus vairs nerīkotu (utopija !!!), viņu klātbūtne pati par sevi ir ārkārtīgi nomācoša un apgrūtinoša latviešiem. Savulaik 90.gadu sākumā Krievijā bija populāra dziesma par Ļeņinu: «дедушка умер, а дело живет, лучше бы было бы наоборот» (“vectētiņš miris, bet viņa lieta dzīvo, labāk būtu bijis otrādi”). Lūk, es pēc analoģijas arī varētu teikt – okupeklis ir prom, bet okupanti te paliek, labāk būtu bijis otrādi. Vai ir kāda partija no 19 vēlēšanām pieteiktajiem sarakstiem, kura kaut vai ar pušplēstu vārdu ieminētos par Latvijas dekolonizāciju – atbrīvošanu no okupantiem? Nē, runa ir tikai par viņu arvien ciešāku piesaisti Latvijai, latviskojot skolas, kur šie mācās, un uzspiežot viņu integrēšanu pamatnācijā. Tai pašā laikā Putins nepārtraukti aicina visus apbižotos krievus doties uz Roģinu, solot viņiem patvērumu un pilsonību, bet mēs vadāmies pēc idiota D.Lemešonoka savulaik teiktā: “Neatdosim mūsu krievus Putinam, mums pašiem viņi vajadzīgi!”. Līdz ar to rodas jautājums – vai Patriotiem ir, par ko balsot? Mana atbilde ir – kā parasti, arvien vēl nav! Tāpēc loģiski būtu vēlēšanas ignorēt, tomēr es gan ieteiktu rīkoties citādi. Kā rāda socioloģiskās aptaujas, ir daži pretīgi sorosiski veidojumi – t.s. Progresīvie, viltusKonservatīvie (cionistu un pederastu draugi), Sorosa jaunais projekts t.s. “Apvienotā saraksta” izskatā, kuri varētu balansēt uz 5% robežas. Mums būtu jāpalīdz viņiem šo robežu nepārvarēt, palielinot vēlēšanās piedalījušos ļaužu skaitu. Tāpēc iesaku uz iecirkni tomēr atnākt un iemest urnā TUKŠU APLOKSNI, vai vēl labāk – biļetena izmēriem atbilstošu papīra lapu, uz kuras uzrakstīts pēdējā laikā ļoti modernais, no Ukrainas jūrniekiem patapinātais sauklis: “DEPUTĀTU KANDIDĀTI, POŠĻI NAH… !!!”. Tādejādi mēs nebūsim atbalstījuši nevienu no Latviešiem naidīgajiem 19 sarakstiem un vienlaikus arī pauduši attieksmi pret viņiem un viņu piekopto politiku. Un vienlaikus, protams, mums jādarbojas, jārīkojas, lai kādreiz tomēr parādītos tāds saraksts, par kuru Latviešiem ir vērts balsot !!!
Ukrainas karš atdzīvina Nacionālisma ideju visā pasaulē, arī Latvijā tā var un tai vajag valdīt, ja vien mūsu tautieši darbosies aktīvi un paši gribēs, lai tā notiktu !!!
LATVIJU LATVIEŠIEM !!! NĀCIJA PĀRI VISAM !!! CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!

12.09.2022. Aivars Gedroics
12. Sep 2022 @ 15:29
» Kas vēl nav redzējis...
https://www.youtube.com/watch?v=TdqLHM389eI&feature=share&fbclid=IwAR0kGC52P7DRwsV62G8BhgzG6spTaIMA38YxcsVQgf57ezklM5ZwpEObVYs
19. Aug 2022 @ 17:34
» OMD
OMD – LATVIEŠU GLĀBIŅŠ VAI DRAUDS ???
Nu jau vairāku gadu garumā publiskajos plašsaziņas līdzekļos tiek sludināts, ka diez ko pareizi vis neesot, ka citās Baltijas valstīs un vairumā ES valstu dienests armijā esot visiem, kam ir atbilstoša veselība, obligāts, bet mums tas joprojām ir brīvprātīgs. Algota armija esot mazskaitlīga, kritiskā brīdī tā varot nespēt pildīt savus pienākumus, turklāt, nez vai varot paļauties uz tādiem karotājiem, kas pilda dienestu naudas dēļ…utt., utjp. Nekur tālāk par vispārēju pļāpāšanu gan šis jautājums nevirzījās, bet te, laikam jau Ukrainas notikumu kontekstā, pēkšņi parādījās nožēlojamā kosmopolīta-sorosieša, kurš gan viņam vien zināmu iemeslu dēļ pēdējos gados ar Dievu uz pusēm mēģina tēlot nacionālistu, pašreizējā Aizsardzības ministra Arta Pabrika skaļi paustā ideja jau no 2023.gada 1.janvāra sākt atkal pāriet no algota dienesta uz obligāto.
Praktiski visi saziņas līdzekļi uzņēma šo aicinājumu ar gavilēm (un kā gan citādi – teju visi tie pūš Sorosa stabulē, līdz ar to jebkura sorosieša paustā ideja tiks uzņemta ar sajūsmu), viens otrs jau aizmurgojās par tiktāl, ka ņēmās salīdzināt Latviju ar Izraēlu (ar ko gan mēs sliktāki?) un piedāvāt šo ideju attiecināt arī uz sievietēm. Par to man nekāda brīnuma nav, nedaudz gan pārsteidza praktiski visu Saeimas frakciju nekritiska pievienošanās šai idejai. Pseidonacionālais viltuspatriotelis Edvīnelis Šnorīte (nez kāpēc pēdējā laikā sācis audzēt Hitleram līdzīgas ūsiņas) uzreiz kvēli piebalso – jā, jā, viņš sen jau esot teicis, ka tā vajagot, tikai OMD varot Latviju paglābt no neatkarības zaudēšanas un varbūt pat preventīvi novērst moskaļu iebrukumu. Šī radījuma demagoģija man sen jau zināma. Atceros, ka pirms gadiem trim par viņa palīgu kļuvušais manis kādreiz ļoti cienītais Leonardiņš Inkinelis kādā no savām pārraidēm kanālā “Youtube” ar nosaukumu “Būt latvietim” murgoja, cik gan laba lieta esot obligātais militārais dienests (OMD) – tas visus mīkstčauļus pataisot par īstiem vīriem, un daudzi sveštautieši pēc tā iziešanas kļūstot Latvijai lojāli (nevienu gan praktisku šāda gadījuma piemēru viņš, protams, nenosauca)… Man kļuva pretīgi no kādreiz par prātīgu uzskatītā vīra dzirdēt tādus šiziskus apgalvojumus, es atslēdzos no pārraides un turpmāk vairs to neskatos un neklausos (aizliegts tur dzirdēto komentēt man tika jau vairākus mēnešus pirms tam). Tas, kā ir degradējies L.Inkins pēc tam, kad sāka pielaizīties E.Šnorem, ir speciālas, atsevišķas publikācijas vērts, pie tā šoreiz pārāk ilgi nekavēšos... Interesanti ir kas cits – uzreiz pēc intervijas ar Edvīneli parādīts tiek it kā pretējās puses pārstāvis Janka Urbanovčiks. Un ko domā – arī šis tips ar visām četrām ir par OMD ieviešanu. Argumenti it kā papildina Šnorītes teikto – armija cilvēkus disciplinējot, padarot fiziski izturīgus, vīrišķīgus…un, protams, arī saliedējot Latvijas iedzīvotājus vienotā politiskā nācijā! Tātad, viņi abi kopā pateica faktiski to, ko Leonardelis jau bija propagandējis dažus gadus iepriekš. Te nu mēs redzam kārtējo pierādījumu tam, ka nekādu būtisku atšķirību starp dažādām Saeimas frakcijām nav, viņi visi pūš vienā stabulē, un draudzēties (sadarboties) ar kādu naciķi ir tas pats, kas, pidara Streipa vārdiem runājot, likties gultā ar zociķi. Varu tikai lieku reizi papriecāties, ka manis vēlēto deputātu jau kopš 1998.gada “4.maija Saeimā” nav.
Lai nu paliek tie mūsu draņķa varturi, lai muld, kas viņiem ienāk viņu gudrajā prātiņā un cer, ka mūsu dumjā tauta atkal uzķersies uz viņu tukšpļāpīgo demagoģiju un atkal no jauna iebalsos viņus Trekno cūku zemē pie pilnas siles. Jautājums ir cits – kā vērtēt ideju par OMD no Latvju Patriotu viedokļa? Te nu būtu jāatceras notikumi no vēstures. Kas bija tie, kuri guva uzvaras smagākajās cīņās Latvijas teritorijā un ārpus tās? Pamatā tie bija brīvprātīgie – gan Latvju Strēlnieku rindās 1.Pasaules karā, gan vēlāk Brīvības cīņās (padsmitnieku – skolnieku rota vien ir ko vērts!), gan 2.Pasaules kara laikā policijas bataljonu un vēlāk Latvju Leģiona sastāvā. Par Nacionāliem Partizāniem vispār nav, ko runāt – tos nebija, kam iesaukt! Negribu, protams, teikt, ka visi obligāta kārtā iesauktie masveidā taisīja biksēs, skrēja slēpties zem tilta kā Šveiks vai pie pirmās izdevības padevās ienaidniekam. Nē, tur bija visādi cilvēki, arī varonīgi, bet tomēr – pamatā cīņu smagumu uz sevi iznesa brīvprātīgie, būdami vajadzības gadījumā gan avangardā, gan arjergardā. Izskaidrojums vienkāršs – viņiem bija cīņas motīvs, kas lika pašiem pieteikties karot, apzināti riskējot ar savu veselību un dzīvību. Savukārt, obligātā kārtā iesauktajiem, kā pagātnē dzirdēju stāstām vienu 2.pasaules kara veterānu, kurš 1944.gadā tika iesaukts PSRS karaspēkā, bija – glābt savu ādu, arī uz līdzbiedru rēķina, ja savādāk nevarēja. Un tas vismaz daļēji izskaidro, kāpēc savulaik 10-kārtīgais PSRS armijas pārspēks tomēr veselu pusgadu nevarēja salauzt Kurzemes cietoksni – tā aizstāvjiem bija krietni lielāka motivācija karot.
Tas pats bija vērojams Ukrainā jau 2014.gadā. Tā sauktā regulāra ukraiņu armija, praktiski tikai no OMD zaldātiem sastāvoša, padevās faktiski bez cīņas, retie puiši, kas tomēr mēģināja pretoties, arī bija spiesti atkāpties, secinot, ka viņu ir pārāk maz, turklāt kārtīgi karot viņi savā OMD nemaz nebija iemācīti. Un tikai brīvprātīgo bataljoni no “Labējā sektora”, arī pulka “Azov”, kas būtībā bija dabūjuši ieročus nelegālā ceļā un trenējušies karadarbībai pašmācībā, bieži par to pat neinformējot Ukrainas varturus, bija pie, kas par savu dzīvību cenu, ar kurām viņi kaujā absolūti nerēķinājās, apturēja moskaļu iebrukumu, neļaujot viņiem pilnībā sagrābt visu Donbasu (Krimā šo karotāju nebija, tāpēc to Putins norija kā sviestmaizi). Viņu cīņas spara iedvesmoti, drosmīgāki kļuva arī oficiālie armijas karavīri, sāka jau pāriet pretuzbrukumus un būtu arī uzvarējuši, ja nesaņēmuši dunča dūrienu mugurā – žīda Porosjonka parakstīto t.s. “Minskas vienošanos”, ko šobrīd uzskata par labāku vispār nepieminēt un noklusēt kā nebijušu.
Arī patlaban cīņā pret nu jau daudz lielāka mēroga moskaļu agresiju galveno smagumu iznes brīvprātīgie. Mums tas liekas neticami, ka kara komisariāti pat nejaudā pieņemt visus karot gribošos, atklāti sakot, ka valstij nepietikšot ieroču, ko viņiem izsniegt (t.sk., arī tiem, kas atbrauc karot no ārzemēm). Karot piesakās arī sievietes, bet pensionāri mājās gatavo desmitiem pudeļu ne jau ar pašbrūvēto dziru, bet gan degmaisījuma pudelēm, t.s. Molotova kokteiļiem, ko gatavojas mest virsū moskaļu transportlīdzekļiem ar nu jau visiem labi zināmo “Z” un “V” simboliku, ja tie parādītos viņu pilsētas ielās. Un, jā, viņu vidū netrūkst arī tādu, kas ģimenē runā krieviski, jo viņi saprot – priekš Putina viņi visi ir FAŠĪSTI, jo dzīvo Ukrainā (līdzīgi kā savulaik PSRS armijā uztvēra jauniesauktos no Baltijas republikām, nešķirojot, vai tiem bija uzvārds Bērziņš vai Ivanovs), bet fašistus, ka zināms, jāsit nost visus bez vecuma un dzimuma atšķirības, kā to rāda jau piekoptā drausmīgā prakse, ko mēs redzam Bučā, Irpeņā un citās no moskaļu bandītiem atbrīvotās teritorijās. Lūk, Ukrainā varbūt tiešām izveidosies nācija uz politisko ideju pamata, lai gan nodevēju un gļēvuļu arī tur ir pa pilnam, tos vienkārši nav pieņemts skaļi pieminēt.
Kas šobrīd notiek Latvijā? Mēs redzam, ar kādu naidu vairums mūsu vietējo krievvalodīgo izturas pret tiem, kas evakuējušies no karadarbības zonas uz Latviju. Sākot ar rupju izsmiešanu un apsaukāšanu par to, ka viņi runājot cilvēku valodā ar savu pretīgo hoholu akcentu un beidzot ar piekaušanu uz ielas, automašīnu sišanu, dedzināšanu un citāda veida īpašuma bojāšanu. Vēl vairāk – nereti trūkties dabū arī latvieši, kas uzdrošinās publiski parādīties uz ielas ar ukraiņu simboliku. Tādu gadījumu jau ir pietiekami daudz, sodi gan par to pārsvarā tiek uzlikti simboliski. Īstais šī naida iemesls gan, protams, nav nepareizās krāsas vai kroplā valoda, bet gan šo ļaužu izteiktais antikrieviskums un antiputinisms, ko ar demagoģiju un Krievijas masu mēdiju melu pārstāstu palīdzību, protams, neizskaudīsi, jo šie ļaudis gana daudz jau paši ir pieredzējuši dzīvē, lai uz pasaciņām neuzķertos. Nereti dzi9rd – viņi nāk pie ārsta, lai šos dakterējam, bet vainas taču ieguva, cīnoties pret “mūsējiem”, t.i., Krievijas armiju. Šādi pārsvarā pukst vecāka gadagājuma ļaudis, bet viņu bērni un mazbērni mazāk runā, vairāk dara – tā, kā augstāk ir aprakstīts. Par to, kas tiek publicēts internetā, vispār nav jēgas runāt, ja nu īsumā, tad – Latvijā vienkārši nepietiktu cietumu, lai sasēdinātu visus tos, kas slavē Putina rīkļurāvējus un vēl drīzu nāvi ukraiņiem. Viņu vidū netrūkst arī latviešu skolu beidzēju un tādu, kas latviski prot runāt teju bez akcenta.
Un tagad padomāsim, tautieši, kas notiks, ja jauno paaudzi, kas nāk no šādām ģimenēm, sāksim piespiedu kārtā iesaukt armijā (vairums no viņiem diemžēl ir LR pilsoņi – gan iemantotie, gan naturalizētie)? Ja viņi izvēlēsies nosimulēt slimību vai arī aizbraukt uz citām ES valstelēm, kur pie pirmās izdevības pieņems citas valsts pilsonību, nesaglabājot Latvijas, tā vēl būs veiksme. Viņi vismaz nebūs bruņoti ar mūsu dotajiem ieročiem. Bet bēdīgāk būs, ja šie radījumi aizies gan armijā, apgūs to, ko tur māca, bet pēc tam vērsīs ieročus pret tiem, kas neizrāda pietāti viņu mīļajam Hutinam. Piemēri vēsturē ir gana sastopami. Varbūt nav korekti salīdzināt, bet atcerēsimies kaut vai mūsu pašu streļķus, kuri cara dotos ieročus beigās pavērsa pret pašu caru, kad saprata, ka vajadzīgi viņi ir tikai kā lielgabalu gaļa, bet nekādu brīvību un pat autonomiju cars viņiem dot pat nedomā, lai cik viņi dūšīgi karotu par Krievzemi. Beigās cars dabūja to, ko bija pelnījis, un Krievijas impērija sabruka, lai gan PSRS, kas izveidojās uz tās drupām, īpaši labāka jau arī nebija… Baidos, ka Latviju arī gaida līdzīgs liktenis. Uz kuru pusi šautu vairums krievvalodīgo Krievijas iebrukuma gadījumā, domāju, nav nevienam jāskaidro. Varētu būt pat vēl sliktāk – izveidotos bruņotas bandas, kas sarīkotu dumpi, pasludinātu te Daugavpils un Rēzeknes “neatkarīgās republikas” (pēc analoģijas ar Doņecku un Luhansku) un tad palūgtu “brāļu tautas” karaspēku doties viņiem palīgā, kamēr “zvērīgie nacisti” nav viņus visus nomušījuši. Domāju, ka tāds Urbanovičs to ļoti labi saprot un tieši to arī grib panākt, tāpēc plati, ciniski smaidot, izsaka atbalstu OMD. Ko domā tādi kā Šnorīte – paši ir muļķīši vai mūs par duraciņiem tur – lai katrs atbild pats. Mums gan ir skaidrs – pie šāda nacionālā sastāva, Latvijai esot pārkrievotai, nedekolonizētai, ieviest OMD būtu vienkārši pašnāvnieciski. Pēc maniem novērojumiem, vismaz 80% daugavpiliešu atbalstītu šādu Donbasam analogu scenāriju.
Pabriks un vēl daži varturi jau steidzas solīt, ka visus nelojālos varēšot atsijāt, neņemt armijā, bet nosūtīt uz alternatīvo dienestu – darba bataljonos utt. Lai šie darboņi sākuma attīra pašreizējo armiju, daudzos drošības dienestus, valsts un pašvaldību policiju. Pat mūsu žurnaļugas spiesti atzīt, ka spēka struktūrās Putina fanu ir kā sunim blusu. Un tikai nedaudzi no viņiem atklāti pauž savus uzskatus, parādot “aisberga redzamo daļu”, pārējie tur dūri kabatā, kuru, protams, nekavējoties izvilks, tiklīdz, pēc viņu domām, būs pienācis īstais brīdis. Un, ja mēs paši vēl viņiem iepriekš tajā dūrē būsim ielikuši ieroci – bail pat domāt, kas tad notiks tālāk…
Kāds būtu mans ieteikums? Rūpīgi izvērtēt visas spēka struktūras, caur smalku sietu izsijāt visus nelojālos Latvijai un draudzīgos Krievijai. Lai mūsu aizstāvju kļūst mazāk, bet tie toties ir uzticami. Armijai jāpaliek stingri profesionālai, jāattīsta Zemessardze, kur var pietiekties visu dzimumu un tautību cilvēki, kas tiešām var un grib aizstāvēt Latviju. Zemessardzei faktiski būtu jāsaplūst ar robežsardzi, jo robežas kā tādas Austrumu virzienā mums praktiski nav – tie žogi, kas pat ne visur ir uzbūvēti, ir tīrākās butaforijas. Uz vietām – pilsētās, ciematos – būtu jāatjauno Aizsargu organizācija, kas vienlaikus gan palīdzētu policijai, gan kontrolētu tās darbību (daudzi policisti drīzāk būtu pēc veca parauga dēvējami par mentiem). Un pats galvenais – jāizraida no Latvijas (tieši jāizraida, nevis jābaro cietumos kā kaujamas cūkas) visu tautību draņķus, kuri atklāti pauž atbalstu Hutinam un viņa piekoptajai agresijai pret kaimiņtautām. Ja pašreizējā likumdošana to neļauj, tad tā ir atbilstoši jāizmaina. Atcerēsimies, ka savulaik “DDD” žurnālistu L.Muzikantes un I.Liepas Saeimas deputātiem uzdotie loģiskie jautājumi, kad no Latvijas izraidīs pret mūsu valsti un pamatnāciju nelojālus žīdus, noveda pie krimināllietas ierosināšanas pret šāda jautājuma uzdevējām. Ļoti ceru, ka pašreizējos draudu apstākļos varturiem pietiks veselā saprāta ko tādu neatkārtot. Un, visbeidzot, atcerēsimies Ā.Hitlera rakstīto viņa mūža darbā “Mana cīņa”: “Tauta tikai tad celsies cīņā par savu valsti un nebaidīsies atdot par to savu dzīvību, ja tā redzēs, ka šī valsts ik dienu, ik stundu, ik minūti rūpējas, lai tās iedzīvotājiem dzīve kļūtu arvien labāka”. Vai mūsu varturi dara ko tādu? Par atbildi jau iztēlē dzirdu cinisku smieklu kori… Nu, ja tā, tad nekāds OMD neglābs Latviju un Latviešus no iznīcības, pat, ja mums arī pazudīs “5.kolonna”.
PAR NO NAIDĪGIEM NELIEŠIEM BRĪVU, LATVISKU LATVIJU CĪNAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
13.07.2022. Aivars Gedroics
13. Jul 2022 @ 18:41
» Cīņa ar VDEĀK
ADMINISTRATĪVAJAI APGABALTIESAI
Baldones ielā 1A, Zemgales priekšpilsētā, Rīgā, LV-1007

AIVARA GEDROICA (081274-10215),
dzīv. Daugavpilī, Teātra ielā 34-35, LV 5401,
e-pasta adrese: aivars_666@inbox.lv,
tālr.: 28229894,

APELĀCIJAS SŪDZIBA
Ar Administratīvās rajona tiesas 2022.gada 30.jūnija lēmumu tiesneša Stanislava Linkeviča personā tika noraidīta mana prasība atcelt VDEĀK (Komisijas) 2021.gada 21.novembra lēmumu nenoteikt man invaliditāti.
Uzskatu, ka šis lēmums ir nepamatots, prettiesisks un pilnībā atceļams.
Pilnīgā uzturot visus argumentus, kas jau minēti manā sūdzībā 1.instances tiesai, gribu vēl papildināt dažus vērē ņemamus faktus.
Spriedumā ir minēts, ka “…tiesai ir jāpārliecinās, vai Komisija, izmantojot novērtējuma brīvību pieteicēja funkcionēšanas ierobežojuma pakāpes un darbspēju zaudējuma noteikšanā, nav balstījusies uz kļūdaini konstatētiem faktiskajiem apstākļiem vai tie nesatur pēc būtības acīmredzamas novērtējuma kļūdas” .
Uzskatu, ka tiesa par to nav pārliecinājusies. Tiesa nav ņēmusi vērā, ka neviens no t.s. “ekspertiem”, kas mani pēc būtības atzina tikpat kā pilnībā veselu, nav mani nemaz redzējuši, bet vadījušies tikai pēc tās ļoti skopās informācijas, kas viņiem tika piegādāta papīra formātā. Viņi nav mērījuši man asinsspiedienu, pulsu, klausījušies sirdsdarbību, plaušas, bronhus (cita starpā, es tiesas sēdes laikā teicu, ka mani jau vairāk kā 20 gadus moka hronisks bronhīts, kas tiesas spriedumā nekādā veidā netika atspoguļots)…utt., utjp., novērtējuši manu veselības stāvokli vizuāli. Vēršoties tiesā, es pievienoju lietas materiāliem kopijas no manas slimības vēstures uz veselām 37 lappusēm, ar kuru saturu detalizēti iepazīties, domāju, nebija ne iespējas, ne arī vēlēšanās ne t.s. “ekspertiem”, ne tiesnesim Linkevičam.
Līdz ar to, manuprāt, visām augstāk minētajām personām nevarēja rasties pietiekams priekšstats par mani kā cilvēku un manu veselības stāvokli kopumā kā tādu. Par “ekspertu” formālo un rupji nolaidīgo attieksmi pret savu pienākumu pildīšanu liecina arī fakts, ka uz dokumenta bija nepareizi norādīts tā pieņemšanas datums un pat mēnesis. Nav saprotams arī, kā mans iesniegums ar pavaddokumentiem, ko sākotnēji biju nosūtījis VDEĀK Jēkabpils filiālei, nonāca Rīgā, un kāpēc atbilde tika saņemta no turienes, nevis no manis izvēlētā adresāta.
Domāju, ka negatīvā attieksme pret manu personu un invaliditātes noteikšanas atteikšana ir saistīta ar manu sabiedriski-politisko darbību, t.sk., publikācijām internetvietnē klab.lv, kur, cita starpā, atrodama arī publikācija ar nosaukumu “INVALĪDI-KROPĻI”, kurā es izsaku savas pārdomas par, manuprāt, bieži vien nepamatoto invaliditātes noteikšanu psihisko slimību gadījumā (skat. http://klab.lv/users/aivars_666/121597.html). VDĒĀK Rīgas apvienotā nodaļa nodarbojas arī ar šādu gadījumu izskatīšanu un, ļoti iespējams, ir dusmīga uz mani, ka es savulaik uzdrošinājos rakstā apšaubīt viņu kompetenci un godīgumu.
Tāpat pieļauju, ka tiesnesis Staņislavs Linkevičs varētu būt radinieks Daugavpils pašvaldības policijas priekšniekam Aleksandram Linkevičam. Ar šo iestādi man gadu gaitā ir izveidojušās naidīgas attiecības, esmu vairākkārt vērsies tiesā ar prasību atcelt man tās nepamatoti uzliktos administratīvos sodus. Ja mans pieņēmums atbilst patiesībai, tad nav brīnums, ka S.Linkevičs nenostājās manā, bet gan t.s. “ekspertu grupas” pusē. Sprieduma norādīts, ka “…tiesas ieskatā pieteicēja vērtējumam par savu funkcionēšanas ierobežojumu pakāpi piemīt subjektīvisms.” Uzskatu, ka subjektīvisms šajā gadījumā piemīt t.s. “ekspertiem” un arī tiesnesim Linkevičam, kuri manu lietu izskatīja, vadoties no personīgās nepatikas pret mani kā sabiedriski-politiski aktīvu personu un apzināti neobjektīvi vērtēja manu veselība stāvokli man par sliktu, lai tādejādi sodītu mani par manām publiskajām aktivitātēm.
Pamatojoties uz visu iepriekš minēto, lūdzu apgabaltiesu :
1. Pilnībā atcelt S.Linkeviča 30.06.2022. spriedumu.
2. Apmierināt manu lūgumu noteikt man vismaz 3.grupas invaliditāti.
3. Lietu izskatīt MUTVARDU procesā, ja tas nepieciešams epidemioloģiskās drošības dēļ, lietojot videokonferenci.
4. Atbrīvot mani no tiesas nodevas 60 euro apmērā, par pamatu ņemot lietā jau esošos materiālus un manis papildus iesniegto izziņu no VSAA.
Pielikumā: VSAA izziņa uz 1 lpp.
11.07.2022. Aivars Gedroics
11. Jul 2022 @ 00:27
» Lai smerdeļi necer, ka es padošos
ADMINISTRATĪVAJAI APGABALTIESAI
Baldones ielā 1A, Zemgales priekšpilsētā, Rīgā, LV-1007

AIVARA GEDROICA (081274-10215),
dzīv. Daugavpilī, Teātra ielā 34-35, LV 5401,
e-pasta adrese: aivars_666@inbox.lv,
tālr.: 28229894,


APELĀCIJAS SŪDZĪBA

Administratīvās rajona tiesas Rēzeknē tiesnese S.Pujāte ar savu 01.04.2022. spriedumu nolēma noraidīt manu, Aivara Gedroica, pieteikumu par VAS „Ceļu satiksmes drošības direkcija” faktisko rīcību, 29.07.2021. pirms transportlīdzekļa VW Passat Variant, ar valsts reģistrācijas numuru HN6602, tehniskās apskates veikšanas piespiedu kārtā iekasējot naudas sodu 40 euro, atzīšanu par prettiesisku, mantisko zaudējumu – iekasētā naudas soda 40 euro un maksas par naudas soda iekasēšanu 0,99 euro (ar pievienotās vērtības nodokli) – un nemantiskā kaitējuma – atvainošanās pieteicējam – atlīdzināšanu.
Uzskatu, ka šis lēmums bija nelikumīgs, nepamatots, prettiesisks un ir pilnībā atceļams.
Papildus visiem tiem argumentiem, kurus minēju sūdzībā 1.instances tiesai, un kurus joprojām uzturu spēkā un lūdzu ar tiem iepazīties apelācijas instances tiesu , izmantojot esošos lietas materiālus, gribu vēl papildināt sekojošo.
Lietas materiāli liecina, ka tiesnese Pujāte nav iedziļinājusies lietas būtībā, bet ir faktiski pārkopējusi to viedokli, ko paudušas Satiksmes Ministrijas pārstāves. Sprieduma motīvu daļā [8] punktā ir atsauce uz Ceļu Satiksmes likuma 43.p., kas nosaka, ka ne tikai automašīnas īpašniekam, bet arī valdītājam un turētājam ir aizliegts veikt transportlīdzekļa tehnisko apskati līdz uzliktā naudas soda nomaksai. Šī likuma norma faktiski ir pretrunā ar LAPK 299.1.p.2.d.2.p., kurš noteica, ka nenomaksāta administratīva soda gadījumā transportlīdzekļa tehnisko apskati nevar iziet tā īpašnieks, nepieminot ne valdītāju, ne turētāju. Faktiski no 01.07.2020. LAPK zaudēja savu spēku, bet Ceļu Satiksmes likuma 43.p. stājās spēkā. Pretēji tam, kas apgalvots sprieduma [10} daļā, es uzskatu, ka jebkuras izmaiņas likumdošanā, kas pasliktina cilvēka stāvokli, kuru tās skar, nevar būt ar atpakaļejošo spēku. Līdz ar to, mans viedoklis ir, ka aizliegt veikt transportlīdzekļa TA nenomaksāta soda gadījumā drīkstētu tikai tiem cilvēkiem, kuri ir administratīvi sodīti par pārkāpumiem ceļu satiksmē no 01.07.2020., bet tiem, kas saņēmuši sodu līdz šim datumam (tai skaitā, arī man), būtu jāpiemēro šobrīd vairs spēkā neesošais LAPK 299.1.p.2.d.2.p., kurš ierobežo tehniskās apskates veikšanu tikai tad, ja nenomaksāts sods ir transportlīdzekļa īpašniekam.
Apgalvojums sprieduma [9] punktā, ka es esot samaksājis sodu labprātīgi, ka man esot bijusi iespēja to nemaksāt, pēc savas būtības ir ļoti nekaunīgs un cinisks (atgādina Krievijas mēdiju melus, ka ukraiņi labprātīgi sevi spridzinot un paši metot sev bumbas uz galvas). CSDD darbiniece M.Kravceviča iekasēja no manis kopīgo maksu, kas ietvēra sevī arī naudas sodu, nemaz nebrīdinot, ka taisās to darīt, un tikai, kad es pajautāju, kāpēc summa ir tik liela, man paskaidroja, ka tā ietverot arī naudas sodu. Uz maniem iebildumiem, ka es neesmu lūdzis to iekasēt un nevēlos to maksāt, man tika strikti pateikts, ka naudas soda nesamaksāšanas gadījumā es TA iziet nevarēšot. Ja kāds šaubās par manu vārdu patiesumu, var uzaicināt minēto personu uz tiesas sēdi kā liecinieci un nopratināt viņu.
Tiesneses S.Pujātes neobjektīvo attieksmi pret mani, iespējams, var izskaidrot ar manu sūdzību par viņu un citiem tiesnešiem, ko savulaik iesniedzu Eiropas Cilvēktiesību tiesā saistībā ar cita man inkriminētā administratīvā pārkāpuma izskatīšanu divās tiesu instancēs, un kuras noraksts joprojām ir atrodams manā blogā: http://klab.lv/users/aivars_666/133030.html
Pamatojoties uz visu iepriekš minēto, lūdzu apgabaltiesu :
1. Pilnībā atcelt S.Pujātes 01.04.2022. spriedumu.
2. Pilnībā apmierināt visus manus lūgumus attiecībā uz Satiksmes Ministriju (SM), proti, atcelt SM 10.12.2021. lēmumu Nr. 03.1-02/4856, bet manu prasību, kas izteikta 08.11.2021. iesniegumā SM, pilnībā apmierināt.
3. Lietu izskatīt MUTVARDU procesā, ja tas nepieciešams epidemioloģiskās drošības dēļ, lietojot videokonferenci.
4. Atbrīvot mani no tiesas nodevas 60 euro apmērā, par pamatu ņemot lietā jau esošos materiālus un manis papildus iesniegto izziņu no VSAA.
5. Gadījumā, ja tomēr izlemtu manu prasību noraidīt, tad lūdzu mani atbrīvot no tiesas nodevas atmaksas saskaņā ar APL 126.p.5.d., proti, “Ņemot vērā to tiesību un interešu nozīmīgumu, kuras pieteicējs bija vēlējies aizsargāt, izņēmuma kārtā tiesa (tiesnesis) arī citos gadījumos ar motivētu lēmumu var atbrīvot pieteicēju no pienākuma samaksāt valsts nodevu, ja pieteikums tiek noraidīts.”

Pielikumā: VSAA izziņa uz 1 lpp.

02.04.2022. Aivars Gedroics
7. Apr 2022 @ 16:25
Top of Page Powered by Sviesta Ciba