|
|
|
September 22nd, 2003
06:54 pm - Kāds mirklis no pagātnes daiļrades.
Teika par Daugavas nosaukumu.
Sen, sen atpakaļ, dzīvoja 7 māsas. Visas bija daiļas jo daiļas. Katru rītu viņas devās mazgāties, turpat vietējā upītē. Gāja laiks un māsas kļuva vēl daiļākas. Katrai māsai bija vārds. Un katram vārdam sava nedēļas diena. Dignai-pirmdiena; Aigai-otrdiena; Uvai-trešdiena; Gitai-ceturtdiena; Aismai-piektdiena; Veritai-sestdiena; un jaunākai māsai Antai- svētdiena.
Tā viņas dzīvoja laimīgas un priecīgas. Reiz mazgājoties māsas ievēroja, ka upes līmenis paliek aizvien lielāks un lielāks. Upe sāka pārplūst. Upei izplešoties tika apdraudēta arī viņu māja. Pēc kārtējās mazgāšanās, kad visas māsas bija aizgājušas, Aisma upē pamanīja tīstokli. Tajā tīstoklī bija vēsts. ”Šī upe ir bez nosaukuma un tāpēc izplešas. Ja nosaukums netiks izdomāts 10 dienu laikā no ziņojuma izlasīšanas, tad plūdus vairs nebūs iespējams apturēt. Bet ir viens nosacījums, nosaukumam jābūt pieņemamam visiem, kas to lemj.” Tikko izlasījušas visas māsas, tūlīt sāka domāt. Katrai radās savs variants un nekādi nevarēja par vienu novienoties. Tai laikā upe izpletās platumā. Māsas domāja septiņas dienas. Septītās dienas vakarā nonāca pie kopīga slēdziena. Viņas paņēma papīru un uz tā uzrakstīja savus vārdus, tā kā nedēļā tika sakārtotas dienas.
Digna
Aiga
Uva
Gita
Aisma
Verita
Anta
No uzrakstītā stabiņa lasot pirmos burtus, māsas izlasīja vārdu ”Daugava”. Šis vārds skanēja vareni un visām māsām šis vārds bija pieņemams. Vārds tika dots upītei. Cik plata, tai brīdī bija upīte, tāda tā ir vēl šodien. Bet māsas vēl joprojām mazgājas upītē Daugava un ir skaistas daiļas.
(1998. gads)
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |