Es esmu
11:06 am [26/05/2020]


[info]dombrava
Vakar domāju par to, cik grūti pilsētas cilvēkam izkļūt no patērētāja līmeņa. Veikalā jau dabū visu gatavu. Vai maz vajadzīgas dzimtas zināšanas par bitēm, augiem, stādīšanu un zemkopību? Ko es varu zemei dot? Audzēt stādiņus uz lodžijas vai nodarboties ar urbāno partizānismu, stādot augus degradētās vietās?

Cik vispār liela jēga ir manam darbam? Kāda ir mijiedarbība ar pasauli?
Atcerējos šo ierakstu, kas atgādina, cik maz ko jēdzīgu daru.

http://klab.lv/users/dombrava/115393.html?mode=reply

Atcerējos talku kādās lauku mājās oktobra beigās. Tik daudz ko darījām vējā un lietū, tik daudz ko ievēroju dabā. Laiks šķita jēdzīgāk pavadīts, nekā sēžot pilsētas dzīvoklī, jo atruna, ka briesmīgi laikapstākļi.

Luck
10:30 am [26/05/2020]


[info]pavisam
https://i.ibb.co/ns0QsN7/IMG-5546.jpg

08:15 am [26/05/2020]


[info]heda
Kārtējā zviedru integrācijas veiksmes strāsta epizode - 17 gadīgā Wilma ir mirusi un sadalīta gabalos, viņas slepkava aizpikseļots, lai nevairotu aizspriedumus labticīgajā tautā.

https://w.cdn-expressen.se/images/b3/94/b3942b655d594529b7479daef5049e4d/16x9/original.jpg

Music \\ Fever Ray - When I Grow Up
08:42 am [26/05/2020]


[info]honeybee
Pamosties ar mūziku galvā un tad visu rītu spēlēt spēlīti "uzmini melodiju"

I'm very happy w myself now though

When I grow up
I want to live near the sea
Crab claws and bottles of rum
That's what I'll have
Staring at a seashell
Waiting for it to embrace me

06:16 am [26/05/2020]


[info]jojo
šodien uz darbu.

07:09 am [26/05/2020]


[info]hedera
Starp pielūdzējiem jāietur vismaz 2m distance.

Nopriecājos, cik labs un derīgs noteikums.
Bet drīkst minēt, kas īstenībā tur bija rakstīts. :)

autentiski
00:54 am [26/05/2020]


[info]eos
20 lietas, ko es iemācītu savam dēlam

1. kā uztaisīt garšīgu maizi. izcept maizi.
2. kā iemācīties lidot
3. Kā sarunāties
4. Kā strādāt ar nazi
5. Kā lietot visjaunāko tehniku. Kā saprast, kā uzbūvēts radio, telefons, Tv. dabaszinātnes pamati.
6. Kas ir sports, kāda ir tā nozīme mūsdienu kultūrā
7. Kā izbaudīt laiku vienatnē
8. Pļaut zāli, sienu, sēt labību
9. Kā lietot visus mērinstrumentus, instrumentus mājās. Sākot ar īlenu un beidzot ar miniatūro pāļdzini

10. Kā uzcelt māju (koka)

11. Kā sadzīvot ar dabu pie mājas (cūkas!)
12. Cik daudz laika veltīt sev, cik karjerai, cik ģimenei, cik draugiem. kāda jēga tādam dalījumam?

13. Vai ģenialitāte un talants ved uz laimi. Obligātā literatūra - par Vertera ciešanām un citiem zēniem, kas centās pieaugt.

14. Vai zēni var draudzēties ar meitenēm, kas notiek pēc pubertātes, kāpēc sekss ir svarīgs

15. Vai pastāv vīriešu draudzība. Kā atšķirt draugu no čoma?

16. Vai ir obligāti jādara tipiskās veču lietas, lai iekļautos?

17. Stepes Vilks un Stika Pērlīšu spēle. Grāmatas vīrietim briedumā un sirmumā.

18. Aizstāvot sevi, Tu aizstāvi citus.

19. Kāpēc ir ok raudāt

20. Vai mīlestība ir vairāk par tēviju, seksu, bērniem un pašapziņu?

01:07 am [26/05/2020]


[info]meljkje
Vairāk vai mazāk katru darba dienu rītu mums ir filmas mēģinājumi/sapulces, un tikai un vienīgi pateicoties tam es esmu nevis galīgi sagājusi sviestā, bet naktīs guļu un no rītiem mostos - gribu šo atcerēties un būt par to pateicīga.
Ar labu nakti.

20 lietas, ko es iemācīšu savai meitai
00:16 am [26/05/2020]


[info]eos
1. Gatavot ēst. Kā saprast, kas ir cept, vārīt, sautēt, sālīt, ievārīt, marinēt.

2. Kā tikt galā ar stihiskām emocijām

3. Kā izlikt enerģiju veidos, kas ir pieņemami apkārtējiem

4. Kā pašmācīties.

5. Kā sijāt informāciju. Kas ir red flags informācijā. Kā atpazīt propagandu.

6. Kā sajust melus.

7. Kāda ir enerģija zemei, ugunij, mālam, gaisam. Kā saprast, no kuras puses vējš pūš.

8. Šūt kleitas un svārkus. Kā izmantot piegrieztnes.

9. Mīlestību uz dzīvniekiem. Kāds labums no katra dzīvnieka.

10. Kā teikt vienmēr to, kas uz mēles.

11. Etiķete dažādās vietās. Piemēram, viesībās, restorānos, pludmalē, ciemos pie vecmāmiņas.

12. Kā iegūt draugus.

13. Kā lasīt pa diagonāli.

14. Kā satikt mistisko/pārdabisko/aizraujošo tepat sētā.

15. Uzzīmēt savu pasauli, tad sākt pārnest realitāti no bildes uz mājām

16. Kā radīt mājas

17. Kā likt justies droši citiem bērniem

18. Kas ir tas, kas otram cilvēkam liek celties no gultas. Kā pajautāt, kas otram visvairāk patīk.

19. Priecāties par sīkumiem

20. Ticēt sev.

par jaunu lai teiktu atā, orientēšanās
22:02 pm [25/05/2020]


[info]starro
Didzīts pirms pāris nedēļām ierosināja izaicinājumu - noskriet viņu orientēšanās. Lai atbraucot pie viņa uz Amatas mežiem, redzēs kurš te dusējis uz senas pagātnes godiem, kurš - regulāri kopis sevis praksē un treniņos. Domāju, jāierāda tam, lai baigi nesadomājas te tagad, kurš te tagad takuzinis viedajais. Cēsu puses orientieristi izveidojoši pieejamu formātu lokdauna laikā - lejuplādē karti un izskrien savu distanci nedēļas laikā, taču laiku uzņem sev pats, ja gribi un vispār viss uz godīgumu un godprātu. Uz Amatciema mežiem neaizdevos, taču paskatoties čelendžam piedāvāto Amatasskolas apvidu uzreiz bija spalvas gaisā - īstā vieta kur frišināt sen zudušo apetīti uz šo nodarbi, kura šķita ka nespēj man vairs piedāvāt nekādus jaunus gandarījumus.

Didzs teicās ņemt garo, 8 km distanci. Nu nu. It kā jau - kas tas - 8 km var notipināt katrs jebkurš, kam nav ieģipsēta potīte un svaigi operēta aklā zarna. Taču intuīcija man čukstēja, ka te būs kā ar airēšanu Amatas augštecē - jātne ap kritušiem kokiem un vispār pārvietošanās uz priekšu vismaz 2x lēnāka, taču 4x energoietilpīga. Jutu, ka arī vidējā 5 km trase varētu būtu gana jaudīga piektdienas vakaram pēc piepildītas darba nedēļas. Galvenais - bija tikt laukā no meža vēl līdz tumsai.

Kamēr atbraucu līdz startam bija jau 8 vakarā, saule riet 9:45. Nu cik jums vajag, notipinātu piecīti? Pusstundu? Nu labi būšu reālists, ierēķināšu stundu tam, nu tā ar rezervīti. Izdomāju, ka mēģināšu veikt distanci ar bezsaistes karti viedtālrunī. Godīgi, bez navigācijas tehnoloģiju atbalsta. Vispār ir samērā ērti, var zūmot - tas uz vecumu paliek derīgi. Jau pirmie soļi mežā rādīja, ka jāsāk nervozēt par to iekļaušanos stundiņā, taču pamazām iejutos, piešāvos, punkti lasījās labi, kartē arī ielasījos. Līdz pusdistancei. Tad sāka zust tā uzmanības un koncentrēšanās un precizitātes disciplīna, arī lēmumi sāka kļūt tādi nenoteiktāki, domu gājiens izplūdušāks, solis ļenganāks, sarunas ar pasauli skaļākas un nenormatīvākas. Likumsakarīgi - sākās bakstīšanās punkta rajonā. Tas jau pirmais signāls, ka jāsaņemas, nebūs labi. Un tad drīz pazaudējos. Izlaidu kontroli par virzienu un attālumu un vispār sapratni kas te tagad notiek. Vairs neko nevar atpazīt dabā. Bet nu pieredze saka, ka ļoti tālu nepareizi nevarētu būt. Tomēr uznāk izteikta vienatnes apzināšanas, tobrīd mežā nav neviena cita. Nu nav skaidrības uz kuru pusi tagad jādodas tālāk. Uznāk bailes, ka var beigties baterija telefonam, tad palieku pavisam bez kartes. Bet nu padomājot mērķtiecīgi tomēr atrodos un atrodu KP, lai gan apsvēru mest mieru - padoties, iet mājās, izstāties. Vispār esmu audzināts, ka izstāties no trases var tikai, ja salauž kāju, jācīnās līdz galam, pēc kļūdas jāturpina un jāskatās tikai uz priekšu, nu izstāšanās ir negods un kapitulācija un padošanās ir kauns un negods. Tā kā saule jau pamazām laižas aiz kokiem, atlikušajā nolemju izvēlēties drošos ceļa variantus, bet nu tie bebri un viesuļi un mežsaimniecības izdarījušas visu lai nevarētu tikt kā izdomāts. Pamazām tuvojos finišam, vēl tikai divi kontrolpunkti. Virzienu noturēt vairs neizdodas nemaz, atrodu savu mašīnu. Atvieglojums, ka zinu vismaz to kur tā ir, viss ir apnicis, apnicis tas mežs, tie purvi, tie izcirtumi, tās kritalas un jaunaudzes, tās dzeguzes, viss. Tomēr spītība liek nepadoties un tikt līdz iecerētajam, ko neviens tāpat nekā nevar nedz pārbaudīt, nedz kādam citam tas rūp. Bet nedodas tas priekšpēdējāis punkts. Eju atkal un atkal, it kā no drošas pozīcijas, bet nu nav. Sāk krēslot. Beidzot ir. Nejauši, kad jau aizgriezos uz promiešanu, ka pietiks te ākstīties māžoties ar saviem principiem.

Finišēju pēc stundas un 42 min. Pāris minūtes pirms astronomiskā saulrieta. 2x vēlāk kā biju cerējis optimistiskajā prognozē. Tomēr jutos gandarīts. Tagad tik jātiek pie Didzīša pajautāt kā viņam gājis.

Pa ceļam no Ģikšiem līdz Pērkoņiem 7x apturēju auto dēļ uz ceļa stāvošām stirnām. Viņas tā pa vienai, taču māju vai govju tuvumā. Viena iemuka mežā, bet kad sāku braukt, izskrēja atpakaļ uz ceļa un viegli iebuktējās auto sānos.
Vēl vienu stirnu satiku jau uz taciņas pa ceļam uz mežamājām.

Didzīts esot izstājies. Distances pusē, tālākajā galā. Nu tur viss slikti bijis - auksts, slapjš, neko nevar saprast un atrast un vēl viens zars bijis par asu priekš tālākas skriešanas.

Vai es vēl kādreiz skriešu klasisko orientēšanos? Varbūt. Jāstrādā pie attiecīgās mentalitātes tad, tā atrofējas, ja to netur formā, tā noteicošā nevis spriganums muskuļos un sirdspukstos.