11:18 am [22/06/2018]


[info]komentators
Autostāvvieta netālu no mājas ir izcila. Ne tikai es tur dabūju cenas, kas ir apmēram 5-10x mazākas nekā jebkur citur, bet tur ir arī sirsnīgi cilvēki. Viena tante jau man ir sākusi dot atlaides (lol), un vēl viņiem tur ir stilīgi tusiņi vīkendu vakaros. Man vakar šķita nedaudz dīvaini, ka ceturtdienas vakarā tur tāda rosība tajā mazajā būdiņā, bet noliku mašīnu ap 18:00 un gāju prom.

Apmēram 22:30 eju pakaļ mašīnai. Čalis (ap 50) krēslā guļ. Pēc tā cik viņš sparīgi komunicēja ar saviem čomiem pirms 4 stundām, skaidrs ka ne jau no noguruma miegs uznācis. Es nekad neesmu sapratis kā parastā krēslā sēžot var gulēt. Bet viņš to dara lieliski, pilnīgi šķiet, ka ir izkopis iemaņas. Paņemu savu lapiņu (uz kuras rakstīts laiks, ka datstāju mašīnu), dodu viņam un saku "emm, sveiki". Acis atveras, bet prāts vēl čuč. Tuvākās pāris minūtes tiek pavadītas pievēršot uzmanību kaut kam pa kreisi. Es pacietīgi turu izstiepis savu lapiņu, bet vienā brīdī apnīk, un nolaižu roku. Kaut kas izmainās un pēkšņi ieslēdzas nākamais process, tiek paņemtas dažas lapiņas un noliktas viņam priekšā (viņiem tur ir tāda lapiņa uz kuras ir pierakstīts tas pats laiks, kas man, bet tā vietā lai paņemtu to, viņš vienkārši paņem čupiņu ar randomām lapiņām un noliek sev priekšā). Tiek paņemta beidzot arī mana lapiņa.

Tā, tagad jāieslēdz gaisam. Klik, klik. Nav. Klik, klik, klik. Nav arī tagad. Tiek pakratīts vads, tādā veidā pārliecinoties par tā eksistenci. Klik, klik. Arī šoreiz nav. Vads tiek pakratīts aktīvāk un kā filmā parādās kontaktdakšas uzgalis. Vads nav iesprausts. Tuvākās pāris minūtes tiek veltītas, lai mēģinātu vadu iespraust kontaktā, kas man liek aizdomāties par to kā šmigā vispār grūti lietas iespraust. Jūtu onkulim līdzi. Tikmēr vējš ar spēcīgu pūtienu nahujarizē visas lapiņas no galda. Aizeju pakaļ vienai lapiņai, kas nokrīt manā pusē un turpinu gaidīt, kad spraudiens būs trāpījis mērķī. Tas izdodas. Klik, klik, klik. Gaismas nav. Es mēģinu teikt, ka stāvu no sešiem un ka varbūt es varu vieknārši samaksāt. Es tieku ignorēts. Čalis pievēršas otrai pusei un mēģina tur atkal kādu kontaktu iespraust. Atkal paiet pāris minūtes un tas viņam izdodas. Man šķiet, ka ir pagājusi jau mūžība. Beidzot gaisma tiek ieslēgta un čalis ir gatavs pievērsties lapiņām, kuras viņam vairs nestāv uz galda. Es izpalīdzīgi sniedzu savu pacelto lapiņu un saku, ka tā nav mana. Saku, ka stāvu no sešiem.
-No sešiem rītā?
-Nē, vakarā
-(kaut kas tiek pierakstīts uz svešās lapiņas) Tad būs 4 eiro
(tas izklausās apmēarm 3x par dārgu, viņš droši vien domā, ka es te diennakti stāvu)
-Es 4 stundas stāvu
-4 stundas? (uz svešās lapiņas iepriekš rakstītais tiek nosvītrots un pierakstīts kaut kas jauns) Nu tad pusotrs eiro

Par laimi viņam izdodamā nauda tieši priekšā stāvēja un izrāde varēja beigties. Pēc viņa sejas neizskatījās, ka viņš arī beigās būtu pamodies.

Pārgājiens
10:03 am [22/06/2018]


[info]likcepure
Mums iedeva vecu orientēšanās karti un teica - ejiet no Kandavas līdz Sabilei. Kilometru starp šīm pilsētām it kā nav daudz, bet gar šoseju negribas iet, un gar upi dažkārt fiziski nav iespējams iet. Tāpēc kādu brīdi gājām pa lauku ceļu. Piecreiz nomaldījāmies, apskatījām Musteni, pelēkas govis un jocīgu tiltu. Tiklāt viss idilliski. Pēkšņi zīme uz ceļa vēstīja, ka priekšā ir privātīpašums, kur dzīvo suns. Nešķēršot šo ceļa posmu nozīmētu iet krietnu gabalu atpakaļ un tad ložņāt caur kārtīgiem brikšņiem, tāpēc izlēmām būt drosmīgi un tomēr turpināt virzību uz priekšu. Kad jau bijām gandrīz tikuši garām mājai un bezmaz uzsākām atvieglotu nopūtu, no muguras sadzirdēju niknus rējienus. Pagriezos un noteicu: "Ak, Dievs". Tas, protams, ir amizanti, kā mēs, nakrištuoni, krīzes situācijās tomēr itin bieži kā pirmo piesaucam Dievu (ja vien nepiesaucam mammīti mīļo). Tas bija visslikākais iespējamais scenārijs. Tur bija milzīgs un nepiesiets kaukāzu aitu suns. J., kuram no suņiem ir daudzkārt vairāk bail (un varbūt tieši tāpēc), noreaģēja adekvātāk un, kāpjoties atpakaļ ar somu uz vēdera, mīļā balsī teica: "Sunīti, viss ir labi, esi mierīgs" vai ko tādu. Pēc kāda brīža no mājas iznāca mazs kvekšķis un abu suņu saimniece, kas neveiksmīgi mēģināja sasaukt savu kaukāzieti. Neizskatījās, ka viņš šo sievieti uztvertu pārāk nopietni. Tomēr ļoti uzvilcies arī nebija, drīzāk viegli neapmierinats par šo negaidīto traucējumu, un beigās mūs tomēr palaida tālāk neskartus. Sapratu, ka sen nebiju tik šausmīgi nobijusies. Biju jau vispār aizmirsusi, kas ir īstas bailes. Nevis tur no kaut kādas uzstāšanās vai tikšanās, vai kāda cilvēka dusmām, bet gan īstas bailes par savu nabaga dzīvībiņu.

Starp citu, vai kāds no jums netaisās svinēt Jāņus kādā jaukā vietā, kur tieši pietrūkst pāris līgotāju?

10:24 am [22/06/2018]


[info]slepkava
Šodien kāds strādā vai visi jau dzer?

08:53 am [22/06/2018]


[info]dienasgramata
kopš iegādājos ūdens filtru, Getsbijs dienā izdzer divas līdz trīs reizes vairāk ūdens

00:43 am [22/06/2018]


[info]slepkava
Man protams liels prieks par brīvdienu, bet ieradīsies kaut kāds frukts no Vatikāna un Latvijā tagad brīvdiena. Pareizticīgo augstākās amatpersonas ar vajadzētu ielūgt un kādu brīvdienu izsist. Es arī neiebilstu, jebkuras reliģijas pārstāvis ierastos lv un tiktu pasludināta brīvdiena var arī būt ar vienu sekotāju :) tad pieņemu, ka vārētu katru dienu tusēt :)

00:40 am [22/06/2018]


[info]martcore
lūk, jums šerloks reizēm liekas neadekvāts, bet kā jums jaunās "abc slepkavības" (pēc, manuprāt, viena no skaistākajiem un neparastākajiem detektīvromāniem pasaulē), kur erkilu puaro atveido džons malkovičs? atkārtoju - mazais simetriskais, taktiskais un zaļacaianais beļģis džons malkovičs?

morālā kompasa regulēšana
22:52 pm [21/06/2018]


[info]santa_be
Mūsu robežas un sarkanās līnījas visbiežāk ir pieskaņotas pašu vājībām.

arg - cro
21:20 pm [21/06/2018]


[info]martcore
uzbeku tiesnesis neslikti verbāli hujārī visus - mesi, modriču, aguero, rakitiču...the power of uzbekistan!

mājdzīvnieki
13:32 pm [21/06/2018]


[info]santa_be
Kādu pusotru gadu atpakaļ mūsu WC parādījās jauns mājdzīvnieks. Mazā sudrabkrāsas kukaiņa rosību varēja vērot sēžot uz troņa ar nolaistām biksēm. Tumšajā vēsajā tualetē tam neuzbruka ne grīdas tīrīšanas robots, ne abi kaķi. Kad dažas dienas atpakaļ ievēroju viņa neesamību uz mirkli pat saskumu, tik sarasts jau bija tā kopā tur būt. Šodien pa ceļam uz darbu iedomājos, ka vajadzētu tomēr uzmeklēt mikroskopisko līķi un apglabāt to rozmarīna podā. Dzīvība taču nekad beidzas, yo.

Vīrs nesen atklāja kā mēģinājis vannā glābt zirnekli, bet rezultātā tam salauzis vairākas kājas. Nabags esot kaut kā aizklibojis prom. Es ceru, ka zirnekļiem nav pārāk daudz jūtu.

saprāts
14:45 pm [21/06/2018]


[info]ingmars
Saprāts ir uzvarējis.