| |
[May. 21st, 2023|01:44 am] |
|
"1973. gadā cenzūra no Mirdzas Ramanes radiolugas "Vienā stundā" scenārija svītroja tekstu: "Mēs, latvieši, esam pārāk paļāvīga tauta. Mēs izpildām to, ko nevajadzētu pildīt, jo tā, protams, ir vieglāk dzīvot."" |
|
|
| |
[May. 12th, 2023|09:17 am] |
Ak, jaunie no taisnīgās pasaules steidziet pieteikties par pārstāvjiem "vecās netaisnīgās pasaules pārstāvis" atbrīvojis vakanci
Why honor Voltaire in this solemn session? To do him justice! Two years ago, his statue, which stood opposite that of Montesquieu in the garden located at the corner of the Quai Voltaire – former Quai des Théatins where Voltaire spent his last two decades – suddenly vanished. And all the questions asked were met with silence before very recently embarrassed explanations were put forward, the need for grooming, the fragility of the statue... In truth, the rumor ran from the start, Voltaire was the representative of the old world unfair. He had glorified the powerful and the colonizers, despised the weak, insulted the Prophet*. It therefore had no place in the public space.
Pourquoi honorer Voltaire en cette séance solennelle ? Pour lui rendre justice ! Il y a deux ans, sa statue, qui se dressait face à celle de Montesquieu dans le jardinet situé à l’angle du quai Voltaire – ancien quai des Théatins où Voltaire vécut ses deux dernières décennies –, s’est soudain volatilisée. Et toutes les questions posées se sont heurtées au silence avant que soient avancées très récemment des explications embarrassées, nécessité d’un toilettage, fragilité de la statue… À la vérité, la rumeur a couru dès le début, Voltaire était le représentant du vieux monde injuste. Il avait glorifié les puissants et les colonisateurs, méprisé les faibles, insulté le Prophète. Il n’avait donc pas sa place dans l’espace public.
https://www.academie-francaise.fr/le-siecle-de-voltaire
*insulté le Prophète ir interesanta pretruna ar pārējo sarakstu, kurš tad par to satraucas, arī, kas vispār ir domāts ar varenajiem, tie šķiet nebija gluži viņa laika varenie, jo to dēļ viņš tika divas reizes apcietināts. |
|
|
| |
[May. 10th, 2023|01:26 pm] |
|
Ja, skatoties filmu Gredzenu pavēlnieks, iedomājas, ka tas ir laulību gredzens, tā kļūst par pavisam citu filmu. Pamēģiniet. |
|
|
| |
[May. 1st, 2023|09:19 am] |
| [ | Fonā |
| | Macklemore& Ryan Lewis - Thrift shop | ] |
Priecīgu pirmo maiju visiem. Vakar pirmo reizi mūžā gatavoju cepelīnus, bija tīri aizraujoši turklāt, kamēr rīvē kartupeļus var paspēt noklausīties divus podkāstus. Garša bija laba (lasi: norijām visus) un ārā arī nejuka, vienīgais sanāca tādi nedaudz spuraini. Mamma komentēja, ka varbūt bija jāapviļā miltos, receptēs, kurās skatījos, gan nekā tāda nebija. Padomi aicināti.
-------------------------------------------
"Mokas kafija nosaukumu ieguvusi no Mokas ostas Jemenā, kas bija galvenais Vidējos Austrumos, lielākoties Etiopijā, izaudzētās kafijas tirdzniecības centrs. Šī kafija augšanas vietas klimatisko apstākļu rezultātā un arī tādēļ, ka nebija ilgi vesta pa jūru, bet galvenokārt transportēta ar kamieļu karavānām, bija daudz aromātiskāka par to kafiju, ko audzēja Javā vai Antiļu salās, kur klimats daudz mitrāks."
/Vilnis Zariņš
Par zālēm
"Ikreiz, kad kāds iedzer žulti dzenošas zāles, sākumā tas vemj žulti, bet vēlāk - flegmu, turklāt pēc tam vēl arī melno žulti un pašās beigās - tīras asinis. Tāpat notiek arī cilvēkiem, kas iedzer flegmu dzenošas zāles: sākumā tie vemj flegmu, vēlāk - dzelteno žulti, pēc tam - melno žulti, bet pašās beigās - tīras asinis. Šajā brīdī tie arī nomirst."
/Hipokratiskie raksti |
|
|
| |
[Apr. 30th, 2023|01:09 am] |
žēlsirdību mēs redzam
katrā bērnā ar lieko svaru
savos vienpadsmit gados
viņa sver vairāk par mani
kā vienspārnota dūja
nesdama uz spārna
vienīgo patiesību
par dzīves jēgu
tā ir vecāku vaina
tu saki
varēja taču neļaut
tik daudz
ēst |
|
|
| |
[Apr. 27th, 2023|12:09 am] |
Par nozīmīguma izcelšanu, protams, var domāt, bet tas gluži nav tas pats, kas bļaut es esmu Venēra un vicināt gludi skūtu kāju jūras malā.
(Domājot par šo atcerējos, kā shelly sen atpakaļ, kad zāle bija zaļāka un mēs vēl nebijām kļuvuši tik garlaicīgi un korekti, daiļrunīgi aprakstīja Vanish reklāmu, ja nemaldos tur bija kaut kas par dauni rozā džemperī). |
|
|
| |
[Apr. 25th, 2023|10:59 pm] |
| [ | Fonā |
| | Jim Croce - Time in a Bottle | ] |
Vienus cilvēkus nelaimes vajā. Citi ir nelaimīgi vienmēr. Tā ir būtiska atšķirība.
Les malheurs tombent sur les gens de bien! — Les méchants, répondit Jesrad, sont toujours malheureux. /Zadig ou la Destinée de Voltaire
(vēl tas krišanas moments, tas laikam kā kad lietus kristu lielām lāsēm, visu kārtīgi vēl neapsedzot. Par krietno un ļauno kā palīdzošu nošķīrumu šajā gadījumā es nebūtu tik droša)
Bet ja ne tik sūri nopietni, tad rīta brokastbrīžos esmu pasākusi skatīties atsvaidzinošu un jestru video sēriju, kas mazāk kā 10 minūtēs apskata vienu jēdzienu un iemet to pagātnē. Vientulība? Haha, labāk paskaties kā uz to raudzījās cilvēki, kas aizgāja dzīvot tuksnesī. Iepirkšanās? Haha, labāk paskaties kā to uztvēra tie, kuri nepirka neko, visas savas mantas pagatavoja vai mantoja. Uzmākšanās, haha, labāk paskaties kā dzīvoja cilvēki, pirms izdomāja, ka ir kaut kas tik dīvains kā labas manieres. Līdz vienā brīdī sāc domāt, nē, nu bet tiešām, haha. No čīksting, pīksting. |
|
|
| |
[Apr. 12th, 2023|03:09 pm] |
Mīļā ciba, ko man darīt, ja man gribas cilvēkiem prasīt vai viņi ēd un guļ kārtīgi, turklāt raizīgā vecmāmiņas balsī?
Poll #21598
Open to: All, results viewable to: AllVai tu ēd un guli kārtīgi? |
|
|
| |
[Apr. 4th, 2023|11:19 pm] |
Konstatēju, ka man tīri labi patīk, ko raksta Patrīcija M. Keiša. Svaigākais raksts par izglītību un tikumiem (sveiciens Aristotelam), kā arī neliela pašrefleksija par aroganci (sveiciens 1. ğimnāzijas beidzējiem).
Vienīgā kritiskā piezīme par tekstu no manas puses ir par izvirzīto bezmaz galveno cilvēka dzīves uzdevumu - saprasties. Iespējams, tur iezagusies paviršība formulējumā, kā arī nepietiekami apdomāti iespējamie attīstības scenāriji. No pārējā konteksta drīzāk izrietētu nevis saprasties, bet saprast. Nenoliedzami labāk ir saprast un tad nepiekrist nevis nepiekrist, tāpēc ka otra teiktais nav saprasts vai ir pārprasts.
Runājot par saprašanos, pirms pāris dienām noklausījos Dave Rubin, Yoram Hazony, Sohrab Ahmari, and Douglas Murray diskusiju Is Alliance Possible?
Marijs ar 6 pēdējām minūtēm par Trampu un dzīves jēgu [bezmaz kā RL interviju triks ar pēdējo jautājumu] bija tik pārliecinošs, ka pārējā diskusija aizslīdēja fonā. Viņš, kā rakstīja viens no komentētājiem, spēja sarunai pievienot dziļumu. Citāti no Eliota, Rilkes un, šķiet, John Fletcher Moulton, kura vārdu gan viņš nenosauca (outside the realm of the law we are in the realm of manners). Domāju, iespēju būt dziļiem mums nereti pasniedz tieši tradīcija, jo citādi tas ir dziļums iekš kā? "Man nesen bija viens tāds gadījums" nav nekāds īpašais dziļums.
Var jau būt, ka norezonēja, jo es atpazīstu māju sajūtu, par kuru viņš tur runā un atziņu, ka nav iespējams sākt otrādi, jo es sāku otrādi un tas bija tieši tik skumji.
Tāpēc man tagad vajag kādu laiku, lai saņemtos atvērt durvis un atkal ietu pastaigāties. Ir piekrāvusies milzīga kaudze lietu, kuras es vienkārši neesmu gatava uzklausīt, tieši šī sākumstāvokļa dēļ, pat ja es spēju tās saprast un atpazīt.
Šovakar biju uz Brandu Dailē. Man liekas, viņš/a arī bija beidzis 1. ģimnāziju. Ko es par to domāju, nezinu, varbūt vēl atnāks. |
|
|
| |
[Mar. 31st, 2023|12:27 am] |
| [ | Fonā |
| | Simon And Garfunkel - The Sound of Silence | ] |
Iesākumā bija vārds, bet pirms tam? Instinktīvi gribas atbildēt klusums, bet šī atbilde neiztur kritiku. Lai būtu klusums, pirms tam būtu jābūt izskanējušai runai un tikai tad varēja parādīties klusums. Līdzīgi kā mēmais kino uzrādīja savu klusumu tikai pēc skaņu filmu parādīšanās, pirms tam neviens to tā nesauca.
https://photogenie.be/the-silence-before-god-on-ingmar-bergmans-winter-light/
"No šodienas Rēzeknē var uztvert Latvijas Radio programmu Klasika. Es pazīstu cilvēkus, kuriem draugi zvana uz Rēzekni un apsveic kā svētkos, jo viņiem tas ir ļoti svarīgi, tas būtiski maina viņu dzīvi. Man, par to domājot, sākotnējie sentimenti ātri pāriet bailēs un rodas kārtējā nevēlēšanās darīt jebko tādu, kas varētu izrādīties kādam nozīmīgs, — tas ir, bail ir par to, ka publiskums padara jebkuru pilnīgi personisku rīcību bīstamu. Ka paplašinātās atbildības līmenis nesakrīt ar to, par ko es iedomājos uzņemamies atbildību. Piemēram, mans tēvs bija matemātikas skolotājs un viņam bija zilas acis. Kāda skolniece, kurai labi padevās matemātika, bija viņā iemīlējusies. Reiz viņa, kontroldarbā rēķinādama priekšā citiem klasesbiedriem, pati kļūdījās un dabūja trijnieku. Skolotājs ņēmās viņu izprašņāt, kā tad labajai skolniecei šoreiz tā gadījies. Jūtīgā meitene, pārdzīvodama neveiksmi un dievinātā skolotāja pārmetumus, sāka raudāt, bet kad skolotājs pajautāja, kāpēc viņa raud, kaunējās atzīties un atbildēja, ka sāp vēders. Noraizējies skolotājs uzdeva diviem zēniem pavadīt meiteni pie ārsta, kur viņu ievietoja slimnīcā un, neuzklausot nekādas atrunas, izgrieza aklo zarnu. Morāle ir ļoti atbilstoša žurnālu izdošanas praksei: nestaigāt apkārt ar zilām acīm, nemācīt matemātiku un neraizēties par skolnieku veselību, jo tas var novest pie aklās zarnas izgriešanas pilnīgi veselam cilvēkam."
/Inese Zandere, 2001. gads |
|
|
| |
[Mar. 21st, 2023|12:34 am] |
| [ | Fonā |
| | Vladislavs Nastavševs - Parādās mēness | ] |
Pasaules dzejas dienā jāizvēlas dzejolis, jāpārraksta tas ar roku uz kartītes un jāuzdāvina kādam citam. Pasaules organizatori nešaubās, ka dzeju var iespiest praktiskā un noderīgā kopības radīšanas rāmī kopā ar šokolādes cepumu.
Cilvēki, kuriem es gribētu uzdāvināt ar roku rakstītu dzeju, atrodas pārāk tālu un mūsu mīla bieži vien ir bijusi un turpina būt smagnēja.
Bet ir taču ciba, vai ne.
Kad Frosts skatās uz mājas dēļiem, saka Brodskis, viņš saprot, ka koks nepavisam nebija domājis, ka paredzēts kaut kam tādam.
Deep conviction or preference can seldom
Find direct terms in which to express itself.
Today on this shingle shelf
I understand this pensive reluctance so well,
This not discommendable obstinacy,
These contrivances of an inexpressive critical feeling,
These stones with their resolve that Creation shall not be
Injured by iconoclasts and quacks. Nothing has stirred
Since I lay down this morning an eternity ago
But one bird. The widest open door is the least liable to intrusion,
Ubiquitous as the sunlight, unfrequented as the sun.
The inward gates of a bird are always open.
It does not know how to shut them.
That is the secret of its song,
But whether any man’s are ajar is doubtful.
I look at these stones and know little about them,
But I know their gates are open too,
Always open, far longer open, than any bird’s can be,
That every one of them has had its gates wide open far longer
Than all birds put together, let alone humanity,
Though through them no man can see,
No man nor anything more recently born than themselves
And that is everything else on the Earth.
I too lying here have dismissed all else.
Bread from stones is my sole and desperate dearth,
From stones, which are to the Earth as to the sunlight
Is the naked sun which is for no man’s sight.
I would scorn to cry to any easier audience
Or, having cried, to lack patience to await the response.
I am no more indifferent or ill-disposed to life than death is;
I would fain accept it all completely as the soil does;
Already I feel all that can perish perishing in me
As so much has perished and all will yet perish in these stones.
I must begin with these stones as the world began.
/On a Raised Beach, Hugh MacDiarmid (To James H. Whyte) |
|
|
| |
[Mar. 13th, 2023|11:02 pm] |
1755. gada 1. novembrī zemestrīcē Lisabonā gāja bojā aptuveni 30 000 cilvēku un dabas katastrofa pilsētu iznīcināja gandrīz pilnībā. Zemestrīces upuru šausminoši lielais skaits un tas, ka tā notika svarīgu katoļu svētku laikā (visu svēto dienā), ierosināja Voltēru uzrakstīt poēmu "Par Lisabonas katastrofu" (Poème sur le désastre de Lisbonne), kurā viņš vērsās pret Leibnica filozofijas optimismu.
Poēmu var uzskatīt par "Kandida" (1759) ievadu. Katrs dzejā izvirzītais jautājums vismaz netieši parādās arī prozā.
Nature is silent, we appeal to her in vain;
We need a God who speaks to mankind.
La nature est muette, on l'interroge en vain;
On a besoin d'un Dieu qui parle au genre humain.
https://athena.unige.ch/athena/voltaire/voltaire-poeme-sur-le-desastre-de-lisbonne.html |
|
|
| |
[Mar. 11th, 2023|08:52 pm] |
| [ | Fonā |
| | The Sisters of Mercy - More | ] |
"taču nemaz nav tik viegli citiem nodarīt daudz ļauna, arī pašiem nepieredzot daudz ļauna. [..] pašreizējos apstākļos jums, abām pusēm, jāpadomā par to un jāatceras, cik bieži jūs abas jau bijāt lolojušas cerības, ka pietrūkst pavisam maz, lai viss notiktu pēc jūsu prāta, un ka šis "pavisam maz" ikreiz kļūst par cēloni neskaitāmām lielām ciešanām. Un tam nav beigu: tas, kas šķiet esam vecā ļaunuma gals, allaž savijas ar jauna sākumu, un šajā riņķojumā draud bojāeja..."
/Platons, Astotā vēstule |
|
|
| |
[Feb. 26th, 2023|07:44 pm] |
Ķīniešu literatūra ir ļoti sena, tā sākas ar 12. gs. p.m.ē., bet klasiskās literatūras uzplaukums izveidojas Tana dinastijas laikā (618-907). Šajā laikā katrs izglītots cilvēks rakstīja dzejoļus un lietpratīgi orientējās literatūrā. Kad izdeva Tana dinastijas antoloģiju, tajā tika ievietoti vairāk nekā piecdesmit tūkstoši dzejoļu, ko bija sarakstījuši vairāk nekā divtūkstoš dzejnieku. Ķīnas klasiskās dzejas zelta laikmets dalās četros posmos. No tiem pats spilgtākais ir otrais no 713. līdz 766. gadam. Ievērojamākie šī perioda dzejnieki ir Li Tai-pe un Du Fu. Dzejniekam Li Tai-pe ir vairāki vārdi, īstais viņa vārds ir Li Bo. Ar šo vārdu tas pazīstams ķīniešu literatūrā. Viņam ir arī otrs vārds - Tai-bo, kas nozīmē rīta zvaigzne. Daudzās Rietumeiropas valodās dzejnieka vārds pārveidots par Li Tai-pe, piemēram, vācu. Arī latviešu, jo pirmie dzejnieka dzejoļi atdzejoti no vācu valodas. Nozīmīgākais Li Tai-pe atdzejotājs ir Rainis. Padegam ir 1933. gada tušas zīmējums "Mans draugs Li Tai Po" https://cdn.diena.lv/media/2012/03/1/large/d017cb2de9c2.jpg
[otrais dzejolis ir veltījums krii, kura neceļ ne ausu par kādu sev pienākošos dzejas krājumu]
-------------------------------------------------------------------------------
Jelanā izsūtītais raksta par saulespuķi
Man kauns: lūk, saulespuķe
Spēj aizsargāt sevi
Es nespēju to
Un klīstu še trimdā
Varbūt kādreiz,
Varbūt kādreiz atgriešanās būs.
Tad savā dārzā
Kopšu tikai puķes.
Pie vīna kausa
Un saku es tev:
- No vīna atteikties nevar. -
Pat vēsma, kas traucas un plūst,
Smejas par skaidro prātu.
Raugi kā koki,
Mūsu sensenie draugi,
Atverot ziedus,
Liecas pār rasotu zāli.
Krūmājā vālodze kliedz
Savu vienmuļo dziesmu.
Zeltotā pokālā
Zelta mēnessvaigs veras.
Tiem, kas vēl vakar
Bērna smiekliem smējās,
Šodien jau
Deniņi sirmo.
Dzeloņplūmes aug
Senajos tempļos.
Lielajā terasē
Brieži draiskojas augu dienu.
Kur augstmaņi tagad?
Tik laikam nav gala.
Ir mirstīgi visi
Vai tiešām tev noraidīt vīnu?
Atceries, draugs:
Sentēvi kapos jau guļ.
/ Li Tai-pe, no krājuma Bambusniedru ieleja |
|
|
| |
[Feb. 20th, 2023|10:20 pm] |
| [ | Fonā |
| | Massive Attack, Azekel - Ritual Spirit | ] |
"Lielu ietekmi uz Rīgas iedzīvotājiem atstāja garīgās izrādes, tā dēvētās mistērijas, kas Rīgā notika, kopš 1206. gada. Izrādes parasti norisa rātslaukumā vai kapsētā, sākotnēji latīņu valodā ar tulka palīdzību, bet vēlāk - lībiešu vai latviešu valodā. Parasti no rīta lietoja vācu, pusdienās - latviešu, bet vakaros - lībiešu valodu. Sākumā tās veidoja Rīgas Domskolas audzēkņi. Skatuve bija organizēta trīs stāvos: debesis, zeme un elle. Lugas saturu noteica priekšskars: jautrai - sarkans, sēru - balts, svinīgai dzeltens un laimei - melns. Piedalījās pāvests, ķeizari, eņģeļi (parasti mūķenes) un velni. Izrādes dalībniekus pirms izrādes svētīja bīskaps. Elle nedrīkstēja dziedāt. Bieži elles pārstāvjus apmētāja ar vecām olām vai dubļu pikām. Mistērijas Rīgā parasti tika uzvestas Pelnu dienā, kā arī citās dienās; tās norisa līdz pat XVI gs. vidum."
/ Heinrihs Strods, Latvijas katoļu baznīcas vēsture 1075.-1995., 79. lpp. |
|
|
| |
[Feb. 13th, 2023|08:01 pm] |
| [ | Fonā |
| | Ben Caplan - 40 Days & 40 Nights | ] |
Ceļš kalnā. Grūti man būt tādam nepacietīgam un ne pārāk prātīgam. Kaut kas še tomēr jāliek, citādi šajā strēķī pārvērtīšos par mežoni, kas uz visu rādīs ar pirkstu un dvesīs neartikulētas skaņas. Īsts ne vairs literārs aborigēns.
Februāra sākumā biju ceļojumā kopā ar ripp uz viņas nolūkotu koncertu Roterdamā. Pie reizes apciemojām arī bagdarama, kura tieši tajās dienas bija pārcēlusies uz šo pilsētu uzsākt jaunu dzīves posmu. Pēc tam pāris dienas uzkavējos Amsterdamā un apmeklēju Rijksmuseum, par to arī attiecīgi veiktas dažas piezīmes.
Viņi bija aizvākuši visu Vermēru. Cēla mērķa vārdā - lai piepildītu viņam veltītu lielo izstādi nākamajā nedēļā. Man tas nekādi nepalīdzēja, jo man nebija liekas nedēļas. Taču muzejā bija citi skaisti objekti. Piemēram, vēlās gotikas koka skulptūras uz kurām lūkoties un novērtēt kokgriezēju prasmi. Sv. Ursulai bija atrisuši mati kā virvju gali un ja jūs vēl būtu redzējuši to, kas vērpjas otrā pusē. (https://www.rijksmuseum.nl/en/collection/BK-1975-70)
Par noņemto krāsu - daudzas krāsotās koka skulptūras krita par upuri 19.gs. antipātijām pret krāsainību un tika notīrītas. Mūsu Jūliuss Dērings jau ar tiepās ar balto krāsu virsū baznīcu interjeriem.
Patika, ka atsevišķa ekspozīcija bija veltīta Deshima salai. Japānas noslēgtība un tas, ka ilgu laiku viņi ir komunicējuši tikai ar holandiešiem, nepalika bez sekām. https://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/1/1c/Het_eiland_Deshima-Rijksmuseum_NG-NM-9346.jpeg
Osmaņu impērija un Jean Baptiste Vanmour fiksācijas no sultāna Ahmeda III apciemošanas 1727. gadā.
https://www.rijksmuseum.nl/en/rijksstudio/2952880--oliwia-tado/collections/intro-history-greece?ii=0&p=0
Muzejā ļoti daudzās vietās pie nosaukumiem saliktas atsauces uz verdzību. Bērni, neaizmirstiet faktorus, kāpēc tie turīgie holandieši tik turīgi. Valdnieks Viljams II jau pārdesmit gadus saņēmis petīcijas no iedzīvotājiem, ka verdzību vajagot pārtraukt, taču tās neņēma vērā utt. Domāju, vai man šie īpaši izceltie papildus uzraksti traucē. Varbūt sākumā, bet tā kā teksti pārsvarā bija interesanti, nospriedu, ka lai. Tad jau drīzāk objektīvai uztverei traucēja tas, ka māksliniecēm sievietēm veltītas atsevišķas telpas.
Lasot Akvīnas Tomu radusies jauna, paralēla skatīšanās pieredze, visādas tur patiesības, laika, gudrības un labdarības personifikācijas gleznās vairs nešķiet vienkārši vēstījumi par konkrētiem senajiem mītiem un dievībām, kurām tikai jānosauc vārdi, lai justos kompetenti.
Sed contra est quod dicit Ἀναξαγόρας: "Sākumā viss bija kopā, tad atnāca prāts (νοῦς) un ieviesa kārtību."
Respondeo dicendum quod arī vizuālā māksla mēģina runāt par substancēm, idejām utt.
Ar ripp klaiņojot atradām veikaliņu kurā daudz labu grāmatu. Nopirku Šeimusa Hīnija Oksfordā nolasītās lekcijas par dzeju. Latviski viņš nav tulkots gandrīz nemaz. Kur ir kaut kāda lūgumu kastīte, kurā var ielikt šos netulkotos... Nobela prēmija taču varētu būt arguments. Jau pirmajā nodaļā pamanot atsauces uz lacrimae rerum un "The Rhubarbarians", sapratu, ka man vajag.
https://jaunagaita.net/jg196/JG196_Dzeja.htm#Šeimuss_Hīnijs
https://books.google.lv/books?id=URcBUdvlKAUC&pg=PT93&lpg=PT93&dq=Those+glottals#v=onepage&q&f=false
Bet vispār ceļojumā bija tik daudz negadījumu, ka beigās domāju, laikam iesprūdīšu Amsterdamā un būšu spiesta strādāt sarkano lukturu rajonā, lai tiktu uz mājām, heh. Nobeidzies telefons, nobloķēta bankas karte, ēkas ārdurvis katru vakaru no jauna izrādās slēgtas par spīti visiem solījumiem... šitik jautri man sen nebija gājis.
-----------------------------------------
VERMĒRS
I
Dievs mīl sievietes pie loga
ar vēstuli vai telefona ekrānu
ar piena krūzi vai vīna glāzi
šuvējas un mašīnrakstītājas
lietvedes un biroja darbinieces
viņas var flirtēt vai atvairīt kavalierus
smieties vai iemigt
pašas kā bērni vai gaidīt bērnu
galvenais lai istabā pa kreisi ir logs kas nesatumst
aiz kura nelīst nesnieg un nemirst
kas ikdienu krusto ar svētdienu
II
tīra un noslēpumaina svētdienas gaisma kad klusēt
un skatīties kanāla atspīdumos vērot viļņu kustību tā it kā skatītos sevī
kāpēc nomira četri bērni pēc dzemdībām
mēs to nezinām viņus glabāja zārkos vai sedziņās
gleznā viņa gaida bērnu muzejā pietiek laika
viņa ilgi lasa vēstuli
viņa raud un smejas
viņš neatklāj savu seju
mēs to nezinām
kāpēc rakstnieks nomira
pētot viņa gleznoto Delftas ainavu
/Ruta Štelmahere |
|
|
| |
[Jan. 22nd, 2023|07:32 pm] |
| [ | Fonā |
| | Son Lux — "Easy" with Woodkid | ] |
Ienācu pateikt, ka man viss labi un priecīgi. Dzeru no laimīgiem avotiem. Lai nāktu atpakaļ, vēl ejams šis tas (kā mani vakar apgaismoja, tas varot prasīt 6 gadus(!), ak vai, bet es kaut ko izdomāšu, tik traki nebūs).
----------------------------------------
Londonas Universitātes literatūras profesora Džona Mulana vēsturisks atskats uz anonimitāti britu literatūras aprindās Anonymity: "Džons Mulans atsaucas uz 1633.gadu, kad nespējot atrast anonīmo autoru, kurš pamfletā paudis ļaužu tiesības sacelties pret karali, pakārts, četrās daļās sagriezts un noslīcināts tika viņa izdevējs.”
Pomerānijas kristianizācijas misijā Bernardu, viņa askētiskā dzīves veida dēļ pomerānieši atteicās uzklausīt, uzskatot, ka viņš ir ieradies pie viņiem “nevis aiz mīlestības uz Kristu, bet gan sava trūkuma dzīts”. Bernards savā vēstulē ieteica Oto no Bambergas doties pie pagāniem “ar lepnu pavadoņu un kalpu svītu un bagātīgiem pārtikas un apģērbu krājumiem. Tie, kuru neapvaldītie kakli nicina pazemības jūgu, lieks tos bagātību spožuma priekšā”.
V KO TEICA PĒRKONS
Turpmākās rindas rosināja kādas Antarktīdas ekspedīcijas (neatceros, kura tā bija, laikam Šakltona) atstāsts, kurā teikts, ka vissmagāko pārbaudījumu brīžos pētniekiem licies, ka grupas sastāvā ir par vienu locekli vairāk, nekā patiesībā saskaitīts. |
|
|
| |
[Jan. 2nd, 2023|08:55 pm] |
| [ | Fonā |
| | Aurora - Believer (Imagine Dragons Cover) | ] |
Šovakar biju aizčāpojusi paklausīties Liānu Langu biedrības namā.
Tur bija visādi sirsnīgi trimdas onkulīši un tantiņas un vietējie valodas aizstāvji. Cilvēkiem bija neskaitāmi jautājumi, es arī šo to pajautāju un kopumā vakars tika pavadīts lietderīgi.
Nācu mājās un domāju cik tomēr nogurdinoši bieži pēdējā laikā es redzu atkārtojamies šo shēmu. Cilvēks iedegas par kādu ideju (nav svarīgi kādu) un uzreiz uzrodas pretstāvji. Cilvēki šausminās, dusmojas, kaunina, izsmej, izsaka draudus, lamā. Un šī pretstāvēšana pilnīgi neko nepasaka par idejas patiesumu vai nepatiesumu. Ar tādu pašu sparu uzbrūk Antoņinai Ņenaševai vai Liānai Langai, Alisei Zariņai vai Vijai Beinertei, tādam vai šādam cibiņam, Dzintaram vai Kariņam vai Briškenam. Un viņos visos var ieraudzīt kādas varonības iezīmes, kas neizbēgami uzrādās atrodoties aci pret aci ar izsmieklu un pūļa neapmierinātību. Vestermanis pēc Staļina nāves pacēla ebreju slepkavošanas jautājumu un par akadēmiķa karjeru varēja aizmirst. Jebkuram, kurš paceļ galvu un saka - par šo ir jārunā, šis ir jāmaina, šim es nepiekrītu, vai šo mēs nemainīsim nekad, nākas rēķināties ar sekām.
Tas, ko var darīt, ir neņemt galvā šīs vētras, kas skalojas ap kārtējo notikumu vai personu. Ielūkoties savā sirdī, uzklausīt argumentus, ja tādi izskan, uzdot jautājumus, censties godprātīgi iedziļināties un izspriest, kas tu pats esi šajā pasaulē. Neviens cits tavā vietā to nedarīs. Un tad maksāt par savu izvēli.
Var, protams, arī neko tamlīdzīgu nedarīt, dzīvot savu mazo dzīvīti, no sirds darīt savu darbu un nevienam netraucēt. Pat neiestājoties pret netaisnību, kura pasaulē ir bijusi un būs vienmēr, var izdarīt daudz ko labu. Ārstēt cilvēkus, paēdināt izsalkušos, glābt slīcējus, auklēt bērnus, labot mašīnas, tulkot grāmatas, vadīt ekskursijas. Ir simtiem darbošanās veidu, kuri padara līdzcilvēku dzīves vieglākas un patīkamākas, ja tos dara no sirds un gandrīz nevienam necelsies ne mēle, ne roka par to darīt pāri, gluži pretēji.
Ko es ar šīm banalitātēm gribu teikt. Neko daudz. Tikai to, ka esmu atradusi sirdsmieru un sapratusi, ka man neviens nevar palīdzēt.
"Viss naids, ko būsi ceļā redzējis, pārvērtīs tavu dvēseli." |
|
|
| |
[Jan. 1st, 2023|09:48 pm] |
Olīvu dārzs
viņi gulēja vēstures sirdī
tūkstošgadu nakti
nogulēja rokas un kājas
olīvkoku lapu čukstus
pa stiegraino stumbru
lodāja ēnas
viņi nogulēja sarkanu mēnesi
zaļas bailes
kalps bija viens visuma miglā
zem olīvēm sasalušām
viņi nogulēja
tūkstošgadu ziemu
asinis sviedrus
un pirmo sniegu
viņi nāca ar lāpām
kalps bija viens Visuma miglā
ar baskāji rītausmu
pie kājām
/Ruta Štelmahere |
|
|
| |
[Dec. 27th, 2022|11:31 pm] |
| [ | Fonā |
| | Noir Désir - L'enfant roi | ] |
Man interesantākais visā šajā veltījumu un vēstuļu rakstīšanā kultūras ministram liekas tas, ka pirms četrām dienām kādā interneta žurnālā parādījās šī žurnāla redaktora īsa apcere, kurā tika piesaukts "gadījums ar Nauru Puntuli".
Domāju, varbūt pamanīs un izlabos. Tas nenotika. Šajās dienās šis vārds manās acīs ieguvis mītisku nozīmi un iepaticies. Naurs. Kaut kas no indiešiem, kaut kas no zauriem.
-----------------
"Pirkt zinības ir daudz lielāks risks nekā iegādāties pārtiku, jo no bodnieka vai tirgoņa nopirktos ēdienus un dzērienus var nest projām atsevišķos traukos un, pirms ēdot vai dzerot uzņem savā miesā, nolikt mājās un, pieaicinot lietpratēju, prasīt padomu, kas no tā ir ieteicams ēšanai vai dzeršanai un kas nav un cik daudz un kad; tādējādi šajā pirkumā risks nav liels. Turpretī zinības nevar aiznest atsevišķā traukā, bet, kad esi par tām samaksājis, tās jāuzņem pašā dvēselē un ar apgūto - vienalga, vai tas tev nācis par labu vai par ļaunu, - jādodas prom."
/Protagors |
|
|
11 (32.4%)
