16. Decembris 2009

• 16.12.09 16:00
• Hm...tikko krustmeita atgādināja, ka pa visam drīz Ziemassvētki un rītā māsai, viņas mammai, dzimumdiena...bet man ne kapeika spie dvēseles, lai kaut kā apsveiktu un pateiktos, ka viņi man ir.
  Pieņēmu ļoti smagu un grūtu lēmumu...braukšu prom no savas dzimtenes, uz laiku, protams, bet tas ir ļoti smags lēmums. Vēl tik daudz neskaidru lietu, neatrisinātu jautājumu. Pazudīšu no Latvijas darba tirgus uz kādiem 4 mēnešiem, arī no sava vīrieša fiziskas tuvības un vispār, domāju, ka pārējie būs savā ziņā laimīgi atpūsties no manis un es no viņiem. Ko es darīšu (?), būšu aukle svašiem bērniem. Vai man to ļoti gribās un vai es pēc tā alkstu (?)...nē, protams, ka nē, bet te, Latvijā, nevienam nav vajadzīga mana izglītība tagad, kad tik ļoti man būtu vajadzīgs kaut neliels atbalsts. Sanāk, tā raudulīgi, bet man ir baigi skumji par savu aizbraukšanu. Vispirms, jau tāpēc, ka gan es pati, gan mans vīrietis vēl nemaz neticam, ka es būtu spējīga pamest savu ģimeni, viņu un aizbraukt viena peļņā uz pavisma man svešu zemi pie svešiem ļaudīm. Viņš zina, ka esmu maza zaķpastala, kas baidās iziet svešā laukā. Nu neticēju es, ka būšu spiesta to darīt. Nē, es nenosodu tos, kas jau to izdarījuši, bet man kaut kā vienmēr ir licies, ka jācīnās tepat. Bet tikai tagad saprotu, ka tur, citur, būs tā lielākā cīņa. Milzīga cīņa ar sevi, savām bailēm un izmisumu. Ar skumjām un nepiepildītu kaisli.
  Bet ir mazs saules stariņš man iespējams izdosies pierunāt māsu doties man līdz, tas būtu nenormāls atbalsts, kaut vai no attāluma. Lai arī viņa ir jaunāka, bet simtām reižu drosmīgāka. Un tā mans ceļojus nezināmajā sākas. vai es esmu laimīga (?) NĒ...man ir nenormāli bail, no visa, bet visvairāk no tā, kā mainīsies manas un viņa attiecības. Bet jābūt stiprai un pieaugušai, lai arī dvēselē mazs bērns ar lelli rokās raud.
• 0 rakstair doma