| Labrīt! |
Sep. 3rd, 2014|09:21 am |
Man ļoti patīk rīti. Īpaši tādi, kā šis — saulains un mazliet dzestrs vēlas vasaras vai agra rudens rīts. No rīta ir skaisti — un priekšā ir visa diena, ko varu piepildīt ar visu, ko vien vēlos. (Aiz stūra jau dzirdu skeptiķi sevī — un tad mēs to dienu metodiski un sistemātiski sačakarējam, darot lietas, ko negribam darīt un ko mums nemaz nevajag darīt, nedarot lietas, ko mums gribas un vajag darīt, tiekoties ar cilvēkiem, kurus negribam redzēt, un netiekoties ar tiem, kurus gribam, vai atļaujoties sačakarēt kāda cita cilvēka dienu. Par laimi, ar mani tā vairs nav, cerams.)
Citās ziņās, vakar biju uz JRT "Stum, stum". Izrāde patika un likās tāda gaiša un principā optimistiska, arī šorīt saglabājusies patīkama pēcgarša, tāpēc gribu to šeit pieminēt. Pirms dažādu izrāžu un kinofilmu apmeklēšanas parasti es rūpīgi nepētu visādas recenzijas, atsauksmes utt., vienīgi ātri apskatos to, ko var ieraudzīt uzreiz, lai noteiktu kategoriju: "ir vērts aiziet" vai "nu i nafig". Pēc izrādes, ja ir vērts, gan apskatos plašāku informāciju, kaut vai tāpēc, lai uzzinātu autoru, režisoru, aktieru un citu iesaistīto personu uzvārdus. Bet šajā sakarā es gribēju teikt, ka tiešām neapskaužu kritiķus, kuriem jāraksta par šādu izrādi. (Jāapbrīno, kā iespējams runāt par to, par ko principā nav iespējams runāt — Undīne Adamaite.) Labākajā gadījumā sanāk īss satura vai atsevišķu epizožu pārstāstījums, vēl labākajā — kādas epizodes vai aspekta emocionāls recenzenta skatījums, sliktākajā — pseidointelektuāli spriedelējumi, kam nav nekā kopīga ar izrādi.
|
|