| kultūras lāse |
Oct. 9th, 2010|10:52 pm |
Aizgāju uz kinoteātri un noskatījos filmu "Amaya". Es nezinu, vai par to rakstītu, ja tā nebūtu vienīgā filma, ko vispār esmu pēdējā laikā noskatījies. Dažas esmu mēģinājis skatīties mājās, bet līdz beigām neesmu ticis nevienai. Turpinājums var saturēt "spoilerus".
Kopumā iespaids par filmu ir pozitīvs – drīzāk patika, nekā nepatika. Šī bija filma, ko man bija interesanti skatīties līdz galam. Emocionāli man šķita ļoti mierīga filma. To es uztvēru kā cilvēku dzīves fragmentu, nelielu ieskatu cilvēku dzīvē. Vēl es īsti nesapratu, ko autors ar filmu gribējis pateikt, kādu vēstījumu nodot skatītājam. Iespējams, tādas ieceres vispār nebija, katrs tur varēja saskatīt kaut ko savu. Mani uzrunāja galvenā varoņa Pola teiktais – uztvēru to aptuveni tā: katru reizi, kad līst lietus, viņa dzīvē kaut kas mainās. Neapšaubāmi, tā tas ir. Es pasperu soli, un manā dzīvē kaut kas mainās. Ievelku elpu un mainās. Iespējams, šīs filmas galvenā doma ir par pārmaiņām.
Un vēl bija jauks Honkongas gaisa tramvajs, gribētos ar to kādreiz pavizināties. Un vispār ceļot, kā to dara Pols – bez jebkādām materiālām raizēm, lai to sev nodrošinātu.
|
|