| Satiksmes dalībnieku pieklājības ABC (dokumentālas mācību filmas scenārijs) |
Aug. 26th, 2010|12:07 am |
Vakar te panesās izvērsās risinājās intelektuālas un ne tik intelektuālas diskusijas par velosipēdistu un citu satiksmes dalībnieku intīmajām attiecībām, kurās tika minēti un citēti visdažādākie argumenti, sākot no nepilnvērtīga dzimumakta tautas apzīmējumiem un urīna terapijas un beidzot ar Velosipēdistu Jaunās Atklāsmes Grāmatu (JAG), ko nezinātāji dēvē arī par Ceļu satiksmes noteikumiem (CSN). Principā šajā diskusijā man nebija daudz ko teikt, vienīgais, ko varētu pateikt - jā, braucu. Un līdz šim neviens nav neko daudz pret to iebildis.
Šodien situācija mainījās par 180 grādiem. Tam par pamatu kalpoja divi atgadījumi manā miermīlīgajā ripināšanā. Konkrēti, nobraukšanā no Vanšu tilta pa veloceliņu Pārdaugavas pusē un vēlāk - uzbraukšanā uz tilta tajā pašā vietā.
Nobraucu kā jau nobraucu. Labu gabaliņu pirms krustojuma ar ceļu, pa kuru nepārtrauktā straumē plūda automašīnas (kā nekā maksimumstunda) sapratu, ka bez apstāšanās nekādi neiztikt. Vienīgā alternatīva bija līdzīga krievu ruletei - avosj praskočim [varbūt izskriesim cauri vai kaut kā tā - tulk. piez.]. Šo alternatīvu izmantoja mazliet man priekšā braucošais velosipēdists (palika dzīvs). Bet stāsts nav par to. Tātad es veicu apstāšanās manevru, atzīšos, pārkāpjot JAG - pirms bremzēšanas nepacēlu roku augšā. Ilgi stāvēt man nenācās - pēc vienas vai divām garām pabraukušām automašīnām trešā apstājās. (Ļoti iespējams, arī pārkāpjot JAG - kavējot aizmugurē braucošos satiksmes dalībniekus, bet viņam vismaz bija Attaisnojums - Es Uz Velosipēda). Ko tad es - braucu vien tālāk.
Tā arī sērija beidzas, un visi ir laimīgi.
Otrā sērija. Atpakaļceļš, tā pati vieta, pustumsa, ko blāvi izgaismo stabu laternas. Tuvojos liktenīgajam krustojumam no otras puses. Mašīnu tuvumā nav. Te pēkšņi no tilta apakšas iznirst viena (tautas vāģis, varbūt opelis, par tiem dīvainajiem nosaukumiem nekad neesmu interesējies), šķiet, brauc ļoti ātri. Galvā iešaujas doma, ka, turpinot kustību iepriekšējā ātrumā, mēs varētu... vai varbūt nevarētu. Atkal uzsāku augšminēto apstāšanās manevru un atkal (ak, mana vecā galva!) aizmirstu pirms bremzēšanas pacelt roku augšā. Manevrs šoreiz izrādās pavisam lieks. Opelis (vai varbūt pežo, kā jau teicu, man viss viens) arī nolēmis apstāties, tikai mazliet neparastā veidā - līkumā pārlecot pāri apmalei un ar sānu ietriecoties laternas stabā. Laikam izlēmis, ka tā būs ātrāk. Paldies arī viņam. Ko tad es - braucu vien tālāk. Filmas beigas. Fināla kadrs - opeļa (vai varbūt tomēr pežo, piedodiet, ja jums tas ir svarīgi) vadītājs un pasažieris iegrimuši meditatīvās pārdomās pie staba. |
|