| komunikācija |
Dec. 7th, 2009|12:44 am |
|
Braucu vakarā patukšā autobusā, stāvu kājās. Ir viena brīva sēdvieta, bet negribas sēdēt, ātri būs jākāpj laukā. Pēc pāris pieturām man pretī sēdošā sieviete diezgan skaidrā krievu valodā saka "Mužčina, idite saditesj, tam mesto svobodnoje". Tik dīvaini, ka viņai tas rūp, ka sākumā neaptveru, vai tas vispār teikts man un ko man tagad iesākt. Apskatos vēlreiz, jā, vieta joprojām brīva. Pasaku "spasibo" un turpinu stāvēt. Un pēc tam viņa vēl kaut ko garāku saka, bet nu jau neskaidri. Nesaprotu vairs ne vārda, bet viņa arī negaida atbildi, vairs neskatās uz mani. Seja aizsegta līdz acīm ar šalli, skaidrs, cūku gripa. Mana pietura drīz arī klāt, izkāpju un dodos tālāk. Tā arī neuzzināju, ko viņa gribēja. Varbūt viņu vīrs atstājis un nav vairs neviena, kam palīdzēt ar vērtīgiem padomiem, bet varbūt viņa vienkārši gribēja parunāt par epidemioloģisko situāciju. Un tā mēs pagājām viens otram garām, bet varēju taču pajautāt, pārjautāt un, galu galā, vismaz apsēsties. |
|