| |
[Nov. 23rd, 2013|07:03 pm] |
Ar mani ir tā, ka sakarā ar veikala sabrukšanu man nav nekā emocionāla, ko teikt, un neko īpašu vairs arī nejūtu. Sākumā gan bija zināmas emocijas, bet nepavisam ne tādas, par kādām radio runāja psihoterapeiti un sociālantropologi, kad stāstīja, kā cilvēki tādās situācijās jūtas. Bet nevar arī teikt, ka tas viss mani atstājis vienaldzīgu. Šobrīd to visu uztveru galvenokārt ar prātu. Nupat runāju pa telefonu ar draudzeni, viņai gan tā nav. Viņa mājās iedegusi svecīti. Es arī to varbūt izdarītu, ja būtu svecīte pie rokas. Bet sausais atlikums jau tāpat ir viens un tas pats.
P.S. Te mana ierakstā nekas nav rakstīts ar ironiju vai, pasarg LCD, nosodījumu. |
|
|