January 8th, 2015

• Līdzjušana informācijas sabiedrībā
• 1/8/15 10:54 am
• Jo radījums ir līdzīgāks mums, jo dziļāku līdzjūtību mums izraisa šī radījuma ciešanas. Ikviens tak kādreiz ir vardarbīgi nogalinājis slieku, sadistiski un neizjūtot nekādus sirdsapziņas pārmetumus maucot to uz uzasināta durkļa, un it kā ar to vēl nepietiktu, pēc tam to slīcinājis un cerējis, ka sliekas agoniju pagarinās zivs kodieni. Slieka ir kaut kas svešs, nelīdzīgs mums, tās agoniju kustības mums ne ar ko neasociējas. Līdzīgi ir ar zivīm, kukaiņiem, gliemežiem un daudziem citiem mums nelīdzīgiem radījumiem. Kaut cik līdzjūtību mēs sākam izjust abiniekiem, jo tie ekstremitāšu skaita un orgānu izvietojuma ziņā pamazām sāk līdzināties mums. Evolūcijas zarā nonākot līdz zīdītājiem līdzjūtības līmenis ir palielinājies daudzkārtīgi. Atšķirībā no zemākiem radījumiem zīdītāji mokās izdveš mums saprotamas skaņas, rada pazīstamas mīmikas un asociējās mums ar kaut ko cilvēcisku. Vēl lielāku līdzjūtību izraisa situācijas, kurās attiecīgais zīdītājs mums ir personiski pazīstams, esam tam devuši vārdu un dzīvojuši ar to vienā teritorijā.
  
  Gluži tā pat ir ar cilvēkiem. Būsim godīgi, nu nepiš taču nevienam tie 130 bojā gājušie Turkmenistānas vilciena katastrofas upuri. Mūs krietni vairāk uztrauc vecmāmiņa, kura ir lauzusi gūžas kaulu. Turkmenistānas upuri mūs sāk uztraukt tajā brīdī kad mediji parāda katastrofas kadrus, sadragātos ķermeņus un raudošos radiniekus. Šajā brīdī iedarbojas smadzeņu empātijas apgabali un mēs spējam just līdzi šiem cilvēkiem. Bet te atkal ir svarīgas prioritātes un līdzjūtības intensitāte. Vecmāmiņai tomēr mēs jūtam līdzi vairāk, protams, ja viņa visu mūžu nav bijusi riebīga kuce, īdējusi par savām kaitēm un manipulējusi ar apkārtējiem.
  
  Katru dienu Latvijā mirst kaudze ar cilvēkiem, kuriem teorētiski valsts varētu finansiāli palīdzēt un ārstēt viņu kaites. Ik pa brīdim kaut kur medijos parādās agresīvs raksts par to, ka valsts atsakās vai neprot glābt viena vai otra cilvēka dzīvību. Žurnaļugas pat nekaunīgi atļaujas par to vainot Nacionālā veselības dienesta direktoru, jo viņa paraksts ir uz attiekuma. Viņš redz esot necilvēks un viņam nerūpot cilvēku dzīvība. Valsts, diemžēl, vai arī paldies dievam nevar piešķirt finansējumu balstoties uz emocionālu argumentāciju. Pastāv zināma kārtība atbistoši kurai tiek piešķirti valsts apmaksātie medicīnas pakalpojumi. Šīs sistēmas mērķis ir kvantitāte. Vai pareizi ir glābt viena cilvēka dzīvību par 200 000 Eur vai 20 cilvēku dzīvību katram piešķirot 10 000 Eur. Domājams, ka uz šo jautājumu viennnozīmīgi nevar atbildēt neviens, bet ja mēs domājam valstiski, tad otrais variants ir noteikti korektāks. Es negribētu būt Māra Taubes vietā, kuram ir jāparaksta šādi dokumenti. Bet nu viņš ir pametis amatu, redzēsim kas būs nākamais suiciālais cilvēks, kas nāks šajā amatā.
  
  Visa šī garā prelūdija bija paredzēta tikai tāpēc, lai es pēc iespējas precīzāk varētu aprakstīt savu nepatiku pret pēdējā laika mediju bezatbildību. Ik pa brīdim nez no kurienes tiek izrauts kāds cietējs, nez kāpēc visbiežāk bērns. Nav noslēpums, ka pret neproporcionāli lielām galvām un acāboliem mēs izjūtam krietni lielākas simpātijas un līdzjūtību. Tālāk mēs tiekam detalizēti iepazīstināti ar šī saslimušā cilvēka kaiti, dzīves gājumu un radinieku emocijām. Tas tiek darīts, lai mēs sāktu izjust līdzjūtību pret šo cilvēku. Nākamais solis ir nolamāt valsti, kura ir tik riebība, ka atsakās glābt šī cilvēka dzīvību. Kam seko labdarības naudas vākšanas pasākumi. Nauda tiek saziedota, cilvēks iespējams izārstēts, visi laimīgi.
  
  Man nav nekas pret labdarību, un tas ir vienkārši super, ka cilvēki ziedo naudu citu ārstēšanai, man visā šajā situācijā ļoti nepatīk 2 lietas. Nekompetenta un emocionāla valsts zākāšana, kas mēdz nonākt līdz destruktīviem uzbraucieniem konkrētiem cilvēkiem. Otrkārt. Nekorekti ir tas, ka mediji ir tie, kuri zināmā mērā izvēlas kas dzīvos un kas mirs. Medijiem diemžēl ir tendence uz populismu un manipulācijām un man nešķiet, ka mediji ir tas labākais nevalstiskā finansējuma pārdalītājs. Vai kāds ir dzirdējis medijos par 35 gadīga zinātņu doktora dzīvības glābšanu, vai 40 gadīgas skolotājas. Šo cilvēku ieguldījums sabiedrībā jau pašlaik ir krietni lielāks par bērnu, šādu cilvēku dzīvības glābšanai teorētiski būtu jābūt prioritātei.
  
  Cik esmu sapratis, tad mūsu valstī ir ārkārtīgi švakas labdarības tradīcijas, kuras pēdējā laikā attīstoties mūsu eiropizācijai sāk nedaudz advancēties. Labdarībai būtu jābūt normālai parādībai, kurā pēc noklusējuma piedalās bagātākie sabiedrības pāstāvji. Un tad nu labdarības organizācijas ir tās, kuras izvēlās kādā veidā finansējumu sadalīt un pēc kādiem principiem. Pašreizējā situācija, kurā dabū tas, kurš izvazātāks pa medijiem un skaļāk bļauj ir nepieņemama.
• 7 commentsLeave a comment