February 27th, 2014

• 2/27/14 10:50 pm
• Es dažkārt aizmirstu dzīvot
• 4 commentsLeave a comment

• Mani pirmie svārki
• 2/27/14 11:19 pm
• Šodien nopirku savus pirmos svārkus, humanā pa 6 euro. Jau biju paspējis aizmirst cik ļoti ērts ir šis drēbes gabals. Nekas neberzējas prec cisku iekšpusi,vējam viegli plīvojot pārvietojos pretīm saulrietam. Šī nebūt nav mana pirmā saskarsme ar svārkiem. Jau pirms vairākiem gadiem esmu devies ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem tuvējā parkā ar svārkiem spēlēt frisbiju. Tā bija pirmā reize kad es sapratu kādēļ sievišķi skrienot ar gariem svārkiem pietur tos ar rokām. Viens neveikls solis un svārki sairst pa vīlēm. Ja Latvijā būtu kāda kustība, kas pastāvētu par vīriešu tiesībām staigāt apkārt ar svārkiem, tad es droši vien tajā iestātos un būtu ļoti aktīvs šīs idejas postulētājs.
  
  Sēžot vienam pašam istabā un klusībā cīnoties par dzimumu līdztiesību nēsāt vienādas drēbes, pēkšņi sagribējās iedzert vienu alu. No svārkiem šķirties negribējās, tādēļ devos uz tuvējo nočņiku tērpies sarkanos svārkos ar puķēm un plīvuriem. Izejot uz ielas pēkšņi pār mani nāca apgaismība, ka šādā izskatā es varētu izraisīt aborigēnos agresīvas un homofobiskas tieksmes. Paldies lidojošajam makaronu monstram neviens agresīvs indivīds man ceļā negadījās, un alus iepirkums norisinājās bez starpgadījumiem.
  
  Sajūta dīvaina. Gluži tā pat kā sensenos laikos sēžot pie ugunskura un baidoties no vilkiem, lūšiem, lāčiem un tamlīdzīgiem lopiem, cilvēki nelabprāt pameta savas kopienas drošību, gluži tā pat mēs pašlaik riskējam ar zilām sejām, pametot savus pāris kvadrātmetrus lielās dzīvojamās plātības. Šeit datora gaismā ir drošība un tā.
  
  Kaut kur lasīju, ka starp katoļu baznīcēnu tērpiem drūmajos viduslaikos un mūsdienās esot tikai viena izmaiņa. Kabatiņa - telefona glabāšanai. Ja kāds optimizētu svārkus ar kabatām, padarītu tos vīrīšķīgākās krāsās, un padarītu pieejamus Latvijas tirgū, tad es būtu viens no pirmajiem klientiem un zīmola reklamētājiem. Jā.
• 27 commentsLeave a comment