July 23rd, 2013

• Pokemoni nesirmo jo nav
• 7/23/13 10:04 am
• Jau kopš skolas gadiem man tika mācīts, ka nākotnē nāksies cīnīties par vietu zem saules, par izglītību, par darbu, par attiecībām par mīlestību. Diemžēl man neviens tā arī nepateica, ka pati smagākā cīņa būs pašam ar sevi. Atceros pamatskolas laikus, kad viss bija ārkārtīgi interesanti. Interesanti bija iet peldēties, apkruķāties pie stieņa, spēlēt paju, iet pa mežu, gulēt pļavā, spēlēt žilitonu, lasīt veco zinātnisko fantastiku un vienkārši domāt galvā stāstus par sevi ar superspējām vai meitenēm. Jau toreiz ar aizdomām skatījos uz tēvu, kurš pēc darba dienas to vien darīja kā mētājās pie televizora. Toreiz man bija skaidrs, ka viņš neattīstās, bet tikai dīkdieņo. Nepagāja ne 20 gadi kā redzu sevi līdzīgā situācijā.
  
  Viss šķiet garlaicīgi, neinteresanti, kādreizējie hobiji pamazām aizmirstas, jaunu radīšanai trūkst motivācijas, neko jaunu negribas, vārdu sakot, iestājusies dīkdienība. Tomēr, lai iegūtu kaut cik normālu pašsajūtu kaut ko darīt ir nepieciešams, ar kaut ko aizbāzt caurumu sevī. Pretējā gadījumā pokemondepresijai ir tendence vērsties plašumā dzenot arvien dziļākā vienaldzībā pret sevi un apkārtējiem.
  
  
  
  Interesanti skatīties uz cilvēkiem sev apkārt, kā viņi cenšas dzīvoties un neiegrimt dīkdienībā. Daži izmisīgi meklē attiecības, meklējot tajās kādreizējo mīlestību burvību, citi jau partnerus atraduši, radījuši pēcnācējus un tagad nododas bērnu audzināšanai un dzīves kvalitātes uzlabošanai. Ir tādi kas pļēguro apkārt, cenšoties aizmirst savu nožēlojamo stāvokli, tikai dažkārt pēc trīsdiennieka uz īsu brīdi atskārstot savu iekšējo sāpi. Ir tādi kas vardarbīgi spiež uz kādu konkrētu aktivitāti, tas var būt darbs, izglītošanās, sports, komunikācija ar citiem, vai kāda cita aktivitāte, kas pietiekami piepilda brīvo laiku un neatstāj brīdi eksistencionāli muļķīgām pārdomām. Ir vēl daži indivīdi, kuri dzīvo bērnišķīgās nākotnes vīzijās un turpina par tām fantazēt. Redz kad es izaugšu, tad būšu varens un cēls, pašlaik gan labprātāk iekapāšu kādu alu un uzzelēšu ļuļķi.
  
  Eh, fufelis, šīs visas lietas ir pašsaprotamas, visi sasniedzot zināmu vecumu ir ar tām saskārušies, un, protams, visiem ir zināms, ka sevis motivēšana ir varen sarežģīta padarīšana. Labi, iešu labāk uzpīpēt, varbūt tad radīsies motivācija produktīvam darbam. Vils Smits savulaik paspīdēja ar krutu "Inspiration quote", kurā apgalvoja, ka galvenais ir skriet un lasīt. Klusībā un ar daļējām sekmēm esmu šādas aktivitātes atsācis, vienīgā problēma, visu laiku gribas dzert kā lopam.
• 6 commentsLeave a comment