May 3rd, 2013

• Nedaudz no pagātnes
• 5/3/13 11:39 am
• Kaimiņš blakus barakā mira lēni, skaļi un pārliecinoši. Jau aptuveni gadu veselais saprāts viņu bija pametis. Savu ikdienu viņš pavadīja ēdot, dzerot krutku un neartikulēti bļaujot. Reizi mēnesī pēc pensijas saņemšanas viņu apciemoja blakus mājas iemītnieces, lai piedzirdītu un izkrāptu naudu. Pēc tam mana ome katru dienu viņam vārīja putraimus un cigoriņu kafiju. Viņa bija labs cilvēks un vienīgā rūpējās par to lai Krējmanis nenomirtu. Es neko daudz par Krējmani pirms viņa vecuma marasma iestāšanās neatceros. Atmiņā palicis tikai atgadījums kad viņa sieva savulaik esot pūtusi mūsu dzīvoklī pa durvju spraugu dihlofosu, lai mūs noindētu. Viņa bija pārliecināta, ka ome salaiž ar Krējmani. Ome ar Krējmani nesalaida, viņai labāk patika dārza kaimiņš Ādolfs. Vēlāk izrādījas, ka Ādolfs omu krāpj ar 10 gadus jaunāku dārza kaimiņieni. Ar dihlofosu saistās arī cits stāsts. Kāds no pieklīdušajiem kaķiem esot bijis pilns ar blusām. Ome izdomāja šim palīdzēt; ielika kaķīti maisā ar galvu ārā un maisā iepūta dihlofosu. Lieki piebilst, ka visas blusas nomira, un kaķītis arī.
  
  Kad Krējmanis nomira viņa barakā nebija iespējams ieiet, jo nežēlīgi smirdēja pēc eksprementiem. Man ļoti interesēja tas dzīvoklis, tādēļ es aizspiedis degunu ieskrēju tajā, paķēru kādu interesantu lietu no galda, un skrēju laukā saukdams, ka smird. Kad Krējmaņa dzīvoklī tika noplēsta grīda, tika secināts, ka zem grīdas dēļiem atrodas biezs ekskrementu slānis. Pēc tam tajā dzīvoklī iemitinājās jaunie kaimiņi, ar kuriem mēs sākumā draudzējamies, bet pēc tam vairs nedraudzējāmies, jo jaunais kaimiņš bija zemessargs un piedzēries mēdza šaudīties ar bisi pa mūsu garāžu. Reiz pat viņš esot tēmējis uz omu, bet pēc tam pārdomājis un aizgājis saplēst garāžas lampu.
  
  Pats smieklīgākais ir tas, ka visi šie notikumi ir patiesi. Es tikai nespēju salīmēt kopā toreizējo dzīvi ar pašreizējo, tas viss izklausās pārāk nereāli lai būtu noticis patiesībā.
• 4 commentsLeave a comment