March 22nd, 2012

• Pavasaris
• 3/22/12 08:33 am
• Šorīt pavasaris, gaisā virmo mīla.
  Kaija uzsēdusies uz gaismas staba valdonīgi pēta apkārtni. Cita kaija riņķo viņai apkārt, ik pa brīdim ieķērcas. Tā kas sēž uz staba izliekas vienaldzīga un aizņemta ar citām domām. Pēc vairākiem ķērcieniem garām lidojošā kaija uzsēžas pirmajai uz muguras, sākas mēģinājumi kopoties un vienlaicīgi noturēt līdzsvaru, kas pēc pāris sekundēm beidzas ar kritienu, un katra kaija aizlido savā virzienā.
  
  Tā kā es nedaudz orientējos kaiju valodā, (mani savulaik kaijas izglāba no slīkšanas un vairākas nedēļas uzturēja pie dzīvības barojot ar atvemtām zivīm) īsumā atreferēšu sarunu, kas norisinājās kaiju starpā.
  
  Viņa: Es esmu paēdusi, varonīga un skaista, jo sēžu uz gaismas staba.
  Viņš: Sveicināta cienītā, vai varu Jums piedāvāt mīlu ?
  Viņa: Hmmm, nezinu gan, tu izskaties tāds paplucis.
  Viņš: Varbūt izmetam līkumu, ieēdam atkritumus un pēc tam mīla ?
  Viņa: Esmu paēdusi un man īsti nav laika.
  Viņš: Mīla ?
  Viņa: Nu labi, bet neliec man vilties.
  Viņš: Mīla, mīla, mīla.
  Viņa: Ar tevi mīla neērti.
  Viņš: Ar tevi mīla grūti.
  Viņa: Es lidot meklēt cita mīla.
  Viņš: Es lidot meklēt atkritumus.
• 16 commentsLeave a comment