January 20th, 2011

• Briesmoņi vairs nav galvā
• 1/20/11 12:11 pm
• Gadiem ritot mēs briesmoņiem sākam interesēt arvien mazāk, tie pamet mūsu laicīgo problēmu apsēstās galvas, un dodas iekarot jaunus medību laukus. To vietā ienāk jauni, daudz racionālāki radījumi.
  Es kādreiz ļoti baidījos no pūķa, kurš tumšajā mežā lēni elpoja šalcošu lapu ritmā. Tikai ļoti ieskatoties varēja pamanīt viņa lielā vēdera kustības kaut kur meža dziļumos. Pūķis jau tajos laikos bija ļoti slinks, viņa vēders bija pilns ar nepaklausīgiem bērniem, kuri tajā raudāja skuju asaras neviena nedzirdēti. Mani viņš dažkārt mēdza pabiedēt, bet ēst nevēlējās, iespējams viņš toreiz naivi ticēja, ka no manis sanāks kaut kas prātīgs. Aiz muguras man vienmēr sekoja aizmugures briesmonis, sausajā atejā mitinājās atejas briesmonis, zem gultas - pagultes briesmonis, ezerā - bubulis. Viņu bija daudz, bet mēs bijām iemācījušies labi sadzīvot. Tagad viņi visi mani ir pametuši, iespējams aizgājuši dzīvot pie daudz jaunākiem un interesantākiem cilvēkiem, kuri vēl joprojām ir bērni.
  
  Tagad briesmoņi dzīvo man blakus, man nevajag fantāziju, lai viņus redzētu, dažkārt es pat spēju viņus sataustīt tikai nedaudz izstiepjot roku. Es redzu nabadzības briesmoni klauvējot pie māju durvīm, tērpušos nodriskātā humpalu ietērpā. Es redzu atiecību briesmoni, kurš lauž sirdis, neļauj naktīs gulēt, es dažkārt jūtu kā viņš nelūgts ielaužas manā ķermenī un liek elpai kļūt neritmiskai. Es redzu slimības briesmoni, kurš jau ir iemitinājies praktiski visos, lēnām, bet neatgriežami iznīcinot mūs no iekšpuses. Es redzu savus priekšniekus, kuri arī ir briesmoņi, ticiet vai nē. Viņi ir paši reālākie no visiem, īsti mūsdienu laicīgie briesmoņi. Es redzu nāvi, viņa pat nav briesmonis, viņa ir tā pat kā vējš, ūdens, dubļi, vienkārša dabas parādība, es pat īsti nezinu kādēļ esmu iecēlis viņu briesmoņa statusā. Viņu ir tik daudz, un rodas arvien jauni, pamanāmi, arvien vairāk izjūtami un sataustāmi.
  
  Nesen guļot gultā es pamanīju, ka pēdas karājas pāri gultas malai, mirkli padomāju, ievilku tās siltajā gultā un kārtīgi ietinu segā.
  - Tu tomēr mani atceries, manas pēdējās cerības jau bija sākušas izplienēt, tu mani atceries, tas ir neticami - atskanēja balss no gultas apakšas.
  - Kas, vai es jau guļu ? Kas Tu esi un kādēļ runā ar mani? - Nedaudz apstulbis vaicāju balsij.
  - Vai tad Tu patiešām mani vairs neatceries, kā gan mani var neatcerēties, Tu no manis baidījies visu bērnību, mēs kopā pavadījām tik daudz vakaru, es taču esmu pagultes briesmonis.
  - Pagultes briesmonis ?
  - Jā pagultes briesmonis, es vienmēr esmu atradies zem tavām gultām, lai kur Tu arī negulētu, es pirmo reizi parādījos pasaulē vēl tavā šūpulī, līdz ar brīdi kad Tu sāki baidīties no nezināmā, mēs bijām nešķirami daudzus gadus, vai Tu patiešām mani neatceries?
  - Es atceros, atceros gan, bet man šķita, ka esmu Tevi izdomājis, un ka Tu dzīvoji tikai manā galvā, es domāju, ka neesi īsts.
  - Es esmu tieši tik īsts kā viss pārējais, kas mīt Tavā galvā, bet...- Viņš mirkli dziļdomīgi paklusēja, un tad turpināja - Gadiem ejot Tu sāki mani pamazām aizmirst, Tu aizmirsi, ka kājas ir jāpierauj sev tuvāk, jo es varu tās jebkurā brīdī nokost, tu aizmirsi, ka jāguļ ir klusu, lai es Tevi nesadzirdētu, Tu aizmirsi, ka gultā ir jāiekāpj ar 2 kājām uzreiz, lai es neieķertos tajā kājā, kas uz zemes. Tas Tev kļuva mazsvarīgi. Zem tavām gultām es sāku justies vientuļi. Bļāviens, kā Tu mani sāpināji, atceries to stulbo piepūšamo gultu, zem kuras man pat īsti nebija kur dzīvot, man nācās kļūt plakanam, vai tos 2 matračus uz grīdas, Tu domā man nesāpēja. Un it kā ar to būtu pa maz, ko Tu tajās gultās darīji? Tā vietā lai baidītos no manis, Tu lasīji grāmatas, skatījies filmas un mīlējies ar meitenēm. Ja Tu zināt cik vientuļš es jutos, ja Tu to zinātu... Bet nē, es Tevi nepametu, es ticēju, ka kādu dienu Tu mani atcerēsies, un mēs atkal varēsim būt draugi, un Tu no manis baidīsies. Es beidzot esmu šo dienu sagaidījis, es cerēju, ka šī diena pienāks, es jau sen varēju pārvākties pie citiem bērniem, kā To izdarīja tavs skapja un atejas briesmonis, viņi bija neuzticīgi, nepagāja pat viens nebaidīšanās gads, kā viņi aizmuka pie kaimiņu bērniem.
  - Man patiešām Tevs žēl - uzrunāju pagultes briesmoni cik vien līdzjūtīgi prazdams, - Bet kā Tu varēji būt tik naivs, Tu taču redzēji, ka pieagu, kādēļ turēties pie pagātnes, ja varēji dzīvot priekš sevis, es protams apbrīnoju Tavu izturību un lojalitāti, bet teikšu godīgi, es vairs neesmu Tevis vērts.
  - Bet Tu taču tikko par mani atcerējies, viss taču tagad būs labi, vai ne ?
  - Nekad vairs, nekas nebūs labi, Tevis vairs nav, esmu Tevi nogalinājis un nevēlos vairs Tevi atdzīvināt, un vispār, liec man mieru, man rīt agri jāceļas un jāiet uz darbu - Teicu aizkaitinātā balsī
  Vēl kādu laiku es dzirdēju klusu elpošanu, līdz arī tā pazuda, un iestājās klusumus, dzirdēju tikai dzīvokļu biedru seksa trokšņus un pudeļu graboņu virtuvē.
  
  Nākamajā rītā pamodos, neizgulējies ar ziliem lokiem zem acīm, ka tikai nebūs nieres nodzertas. Stulbais modinātājs kā parasti bija zvanījis pārāk klusu un tagad es kavēju darbu, kavēt darbu šajos krīzes apstākļos nav prātīgi. Ātri saģērbos, neizmazgājis zobus, pat nepadzēris kafiju, skrēju vergot. Ejot pāri gājēju pārejai kaut kā neapzināti centos kāpt tikai uz baltajām strīpām, jo uzkāpjot uz melnajām zebras strīpām var salauzt kāju, vai vēl sliktāk, paslīdēt un iekrist sērskābes bedrē. Bļāvies, ko es ellē ratā daru. Es vairāk baidos no dzērājšoferiem, kuri var mani notriekt šķērsojot ceļu nevis no sērskābbedres. Es daudz vairāk gribu baidīties no citplanētiešu implanta redzot izsitumus uz rokas, nevis no seksuāli transmisīvām kaitēm. Es tumšā mežā labprātāk baidītos no pūķa, nevis no krimināliem kretīniem. Atskatoties pāri plecam es gribu ieraudzīt aizmugures dēmonu, nevis cilvēku ar nazi. Peldoties - no bubuļa, nevis kājas krampja. Atejā - no dēmona, nevis dibenpapīra trūkuma. Guļot - no pagultes briesmoņa, nevis rītdienas.
• 12 commentsLeave a comment