December 17th, 2010

• Zoļika dzejnieks
• 12/17/10 03:59 pm
• Mani sirdspuksti ventilatora ritmā
  Un nosprosto šķidrs akmens sirdi
  Mēs esam sarūsējis sniegs
  Kāda sētnieka leduskapī
  
  Aizgāja vilciens pēdējais
  Bet atnāca tikai tuk....
  
  - Pietiek dirst, bļe – No zāles atskanēja sauciens. Dzejnieka rokas notrīcēja, viņš pacēla acis no asarām notraipītās papīra lapiņas un meklēja šo vārdu autoru. Zāles stūrī sēdēja ādas jakā ģērbies jaunietis, kura skatiens vēstīja nemākslotu vienaldzību pret dzejnieka vārdiem.
  - Tinies prom no skatuves, ļoļik, beidz gvelzt huiņu. – Jaunietim piebalsoja blakus sēdošais līdzīga paskata dzejas cienītājs. Zālē iestājās kapa klusums, dzejas vakara apmeklētāji ik pa brīdim it kā netīšām skatījās jauniešu virzienā, bet neviens neuzdrošinājās neko iebilst. Dzejnieks klusi nopūtās, saņēma drosmi un turpināja.
  
  Bet atnāca tikai tukšums
  Vientuļi soliņi un cilvēki arī
  Aizmirsti, snaudoši, bez....
  
  - Tu nesaprati, tirliņ, beidz ņuņņāt, un tinies prom kāmēr neesi dabūjis iekšās – Vārdu autors bija piecēlies kājās un draudīgi skatījās dzejnieka virzienā.
  - Bet, bet, šis ir dzejas pasākums, un es esmu pieteikts – Jaunais dzejnieks klusi atbildēja un nervozi sāka knibināties ap savu šalli.
  - Huiņa, tā tava dzeja, apsēdies vietā, kamēr es tev neesmu jebaļņiku pārkrāsojis – Šoreiz runātājs bija otrs jaunietis, viņa seja un pārējā ķermeņa valoda liecināja, ka viņš ir gatavs izteiktos draudus realizēt. Dzejnieks nebija kāvies, pareizāk sakot, nebija ticis piekauts kopš pamatskolas, tādēļ neuzdrošinājās ādas jakās tērptajiem jauniešiem ibilst. Viņš apsēdās pirmajā rindā un nodūris galvu izlikās, ka lasa pats savu dzeju.
  
  - Un tagad uz skatuves kāps jaunais dzejnieks Arnis, ar pseidonību Arno – skaļi un demonstratīvi paziņoja sēdošais jaunietis, vienlaicīgi pieceļotis kājās. Arno, naidīgi nopētīdams visus sēdošos dzejas cienītājus, nesteidzīgi devās skatuves virzienā. Pienākdams pie skatuves, viņš ar vienu lēcienu uzleca uz tās. Zāli pāršalca sačukstēšanās skaņas.
  - Klusumu bļe, es lasīšu dzeju – Un klusums iestājās.
  Arno divreiz nokrekšķējās un sāka.
  
  Kad dūre sadauza pacana seju
  Un asinis satek piedurknē
  Es lieliem krūšu muskuļiem eju
  Un turu visu rajonu padusē
  
  Visi skuķi grib tieši mani
  Jo es esmu stiprs
  Neviens man neiebilst
  Jo citādāk dabūs pa purnu
  
  Vienreiz es sadevu pa purnu
  Uzreiz 10 lohiem
  Pēc tam mēs ar rajona džekiem
  Normāli piedzērāmies kazinčikā, bļe
  
  Uz mirkli iestājās neveikls klusums, ko pārtrauca Arno drauga aplausi. Drīz vien Arno drauga aplausiem piebiedrojās pārējie pasākuma apmeklētāji, jo viņiem tika piedraudēts ar fizisku izrēķināšanos. Arno nokāpa no skatuves, lēnām nogāja garām pasākuma apmeklētājiem un kopā ar savu draugu izgāja laukā pa durvīm.
  
  - Un ko mēs tālāk daram, Arno.
  - Tagad vajag, lai manu dzeju nopublicē Karogā. – Arno vienaldzīgi atbildēja miegdams aci, kurā vējš tiko bija iepūtis cigaretes dūmus.
  - Bet ja viņi negribēs to darīt ?
  - Ko, negribēs, dabūs pa jebaļņiku, ja negribēs.
  - Bļin, vakar pārdzēru jēgu, ņehuja neatceros nafig mums šī huiņa vispār vajadzīga.
  - A vot vajadzīga, Larisa teica, ka es esmu pārāk prasts un viņa gribētu, lai es būtu juteklīgāks, un tamlīdzīgas sieviešu huiņas. Juteklīgāks, bļe, kas var būt juteklīgāks par jauno dzejnieku – Andro pie sevis nosmējās un ar knipi aizsita prom izpīpēto benčiku.
• 6 commentsLeave a comment