August 11th, 2010

• 8/11/10 12:49 pm
• Mani ļoti priecē pēdējā laika veloceliņu izbūves aktivitātes. Beidzot var justies kā cilvēks pārvietojoties pa Rīgas ielām. Pensionāri vairs nebļaustas, autovadītāji vairs nepīpina, nebaidoties par savu veselību varu mierīgi (nu protams izņemot tos ceļa gabalus, kur celiņš nav izbūvēts) aizdoties līdz pat Juglai. Bet ir viens āķis. Kājāmgājēji saoduši, ka uzbūvēts jauns asfalts, pilnībā ignorējot tā sarkanīgo nokrāsu un ar trafaretēm izpūstos velosipēdu simbolus, droši slāj pa veloceliņiem jūtoties kā jaunu teritoriju iekarojuši. Mātes ar bērnu ratiņiem droši soļo pa veloceliņu vidu ar nikniem skatieniem pavadīdamas ikvienu garāmbraucošo riteņotāju. Cilvēki mīļie, tā jau lisopēdisti mūsu valstī ir pabērnu statusā, un kad viņiem tiek iedalīta kaut daļiņa prieka, kājāmgājējs cenšas to pašu mazumiņu atņemt.
  
  Braucot pa veloceliņu nolēmu rīkoties ļauni. Tagad, ja braucot, tuvojos kādam kājāmgājējam no muguras, strauji riepām kaucot nobremzēju un reaģējot uz iebiedētā cilvēka apjukumu cenšos izskatīties pēc iespējas niknāks. Vajadzības gadījumā paskaidroju, ka kājāmgājējs neatrodas savā teritorijā un ir laipni lūgts to pamest. Pretīmejošajiem cilvēkiem dažkārt mēdzu laipni paskaidrot, ka šis ir veloceliņš, bet kājāmgājējiem ir atvēlēta pārvietošanās teritorija nedaudz uz kreiso pusi. Ja arī ar pirmo reizi gājējam nepieleks, tad šādām situācijām atkārtojoties izveidosies beznosacījuma reflekss pietātes nepieciešamībai pret iesarkano asfaltu.
  
  Visticamāk kājāmgājējs nemaz nav ļauns uzurpators, vienkārši pie mums vēl neviens nav apradis, ka velisopēdistam arī var piederēt kāda daļa no brauktuves, un to daļu, kur nebrauc mašīnas gājējs automātiski uzskata par savējo. Tādēļ, nekas cits neatliek kā kājāmgājējus izglītot, kā nu kurš to māk.
• 13 commentsLeave a comment