May 17th, 2010

• 5/17/10 02:27 am
• Straume arvien retāk mēdz mūs izskalot krastā un ļauj apskatīt savas asiņojošās brūces. Ūdenī nesāp, ūdenī vienalga, viens pagrieziens, dziļāk, seklāk, tikai uz priekšu kopā, sadevušies rokās un asiņojot. Atkrēpojot vakardienas gļotas, smaidot ar puvušiem zobiem, depresantu notrulinātās smadzenes pat neapzinās krasta esamību. Un paskat, nākamais vilnis jau mūs paķer un ievelk sen pazīstamajā takā. Krasts ir tikai nobīde no normas, par to nav vērts domāt, brūces neeksistē, asiņo tikai nīkuļi.
• 2 commentsLeave a comment