March 5th, 2010

• 3/5/10 02:12 pm
• Jebkura dzīvojamā platība un tajā mītošā komūna laikam ejot tiek neatgriežami folklorizēta. Pavisam nemanot rodas iekšējā mitoloģija, cilvēkiem tiek piesaistītas mistiskas spējas un ikviens telpu elements pamazām tiek personificēts. Ja šai dzīvojamajai platībai nezināmu iemeslu dēļ vēlāk tiktu pievērsta plašākas sabiedrības uzmanība, tad iespējams daudzi uzzinātu par to kā nodilušu komunālo dzīvokli ir iespējams padarīt par dzīvu, elpojošu vienību ar savu personību.
  
  Boileris, kurš alkst ikvienu nogalināt. Kaķītis, kurš ikrītu skaļi ņaud mēģinādams izdabūt no ledusskapja priesteriem kādu pārtikas gabaliņu. Ja viņa mazās smadzenītes būtu spējīgas radīt priekšstatu par dievišķo, tad visticamāk viņš pielūgtu ledusskapi, jo tas rada labu ēdienu, bet kā jau ikvienam dievam pienākas, dažkārt kaķītim vēlot ļaunu to apgādā ar sīpoliem, burkāniem, sieru un citām neēdamām substancēm. Kunkuļu aklums ar ko ir inficējusies viena dzīvokļa iemītniece un skrāpis, ar kura palīdzību tika mēģināts no kunkuļiem atbrīvoties, bet pēc tam noskalots podā, lai vēlāk varētu atgriezties un skatīties no apakšas. Kaķīša dibenseksa vakara aktivitātes kā arī rotējošais cīsiņš. Vēl vienas dzīvokļa biedrenes caurums, kurā daudzi netīšām iekāpa, padarot to arvien lielāku. Mazā mazā meitenīte ar mazo mazo slotiņu mazajā mazajā istabiņā un mazais puisītis griestu skapī. Kucītes pa vakariem. Un tā tālāk un tā joprojām. Vai pēc dzīvokļa pamešanas kāds to atcerēsies, vai arī visi šie folklorizētie tēli lēnām nomirs aizmirstībā un tiks nosaukti par "Caurums grīdā, bļe", "Sapistais boileris" un "Aizdambējies pods, nahuj".
• 3 commentsLeave a comment