January 28th, 2010

• Stāsts par senīrniekiem un boileri no elles
• 1/28/10 10:17 am
• Tas notika ļoti sen, lielākā daļa un pašreizējiem pasaules iedzīvotājiem vēl nebija dzimuši. Toreiz Avotu ielā bija viens komunālais dzīvoklis ar 5 izolētam istabām. Dzīvokļa senīrnieki no visas sirds ticēja Marksa mācībai un uzskatīja, ka pasauli ir iespējams sadalīt tā, ka laimīgi ir visi. Senīrnieki dzīvoja gandrīz draudzīgi, dalīja maizīti, komunālos maksājumus un saulainās nākotnes vīzijas. Retie kašķi, kas radās dzīvokļa telpās bija saistīti ar vecumposmu sadursmi, rindām pie vannasistabas un tualetes papīra sadali. Siltajās, izremontētajās telpās ar plašo koridori un virtuvi cilvēki vienkārši nevarēja justies nelaimīgi, viņiem bija viss, kas nepieciešams ierindas pilsonim savu vajadzību apmierināšanai.
  
  Dzīvokli ar silto ūdeni apgādāja senlaicīgs gāzes boileris, savus pienākumus tas pildīja labi, tikai dažkārt tam uznāca melnās dienas, kad siltā ūdens svārstības bija nekontrolējamas, un ejot dušā nācās daudz reizes grozīt krānus, lai panāktu ķermenim tīkamu temperatūru. Neviens boilerim nepievērsa uzmanību, tas nevienam netraucēja, kaut arī pēc paskata bija diezgan baismīgs. Boilerī vienmēr dega neliela gāzes liesmiņa, bet atgriežot siltā ūdens krānu, liesmiņa izauga liela un sāka sildīt ūdeni. Nevienam pat neienāca prātā, ka boileris patiesībā ir no elles. Brīdī kad cilvēki mazgājās boileris skatījās uz tiem ar savām ugunīgajām acīm. Bieži vien vannas istabā ieraugot kādu neestētisku veca cilvēka ķermeni, tas sāka rīstīties un spļaut liesmas arvien nekontrolējamāk. Vienreiz viņš speciāli apdedzināja pensionāri Ludmilu, sakarsējot ūdeni līdz verdošai temperatūrai un nobloķējot aukstā ūdens padevi. Tikai tajās retajās reizēs, kad dušā mazgājās jaunā, skaistā Valērija, Boileris murrāja kā kaķēns un siltā ūdens padevi uzturēja konstantu. Daiļais Valērijas ķermenis bija kā baudījums elles boilera liesmojošajām acīm, viņš tikai ar grūtībām turēja sevi rokās, jo vilinājums paņemt Valēriju liesmojošajos apskāvienos bija pārāk liels. Bet boilera priekiem nebija lemts pastāvēt mūžīgi, kādu dienu Valērija izgāja pie vīra un pārvācās dzīvot citur. Katru rītu boilerim tagad nācās skatīties tikai uz neglītām nokarenām krūtīm, krunkainām sejām, celulītu, ļenganiem dibeniem, neskūtām padusēm, vecām sejām un taukpilniem vēderiem. Nebija vairs Valērijas, kas boilera dzīvi padarītu krāšņāku.
  
  Kādu dienu pensionārs Jevgēnijs sadusmojās uz boileri un iesita tam ar dūri. Boilerim nesāpēja, viņš bija no metāla, bet aizvainojums palika. Boilerim viss bija apnicis, gan neglītie ķermeņi, gan dzīvokļa iedzīvotāju nepārtrauktās lamas, viņš nolēma rīkoties.
  
  Nākamajā rītā dzīvoklī valdīja klusums. Pensionāre Sofija ieradās mājās pēc ciemošanās pie draudzenes un atrada pilnu māju ar apdegušiem līķiem, tikai boileris savā nelielajā vannas istabā dega ar zilganu liesmu, klusībā pie sevis smejoties ļaunus elles smieklus.
• 4 commentsLeave a comment