February 23rd, 2009

• un es pamodos miris
• 2/23/09 10:49 pm
• -Mēs visi mirsim, es miršu, mani draugi mirs, mani paziņas mirs, mirs kaimiņš, kurš visu laiku urbj sienā caurumus, cerams pēc iespējas ātrāk. Mirs mana pirmā mīlestība, mirs arī pēdējā, vēl neiepazītā. – Jānis skraidīja no istabas uz virtuvi un atpakaļ, rokā turēdams tējas krūzi.- Mirs cilvēki, kurus es vēl neesmu iepazinis un tie, kurus tā arī neiepazīšu. Es neko nedaru, bet pa to laiku Āfrikā nomira vismaz 200 mazi nēģerēni, kuru vecāki nevar atļauties raudāt, jo ir nepieciešams taupīt ūdeni. Mirt var negribēt, bet galu galā tas tomēr ir jādara. Visa dzīvā pienākums ir mirt. Es domāju, tātad miršu. Ar katru soli es pietuvinu sevi nāvei, mani elpas vilcieni ir skaitīti, savas dzīves laikā es mirkšķināšu acis noteiktu reižu skaitu.- Jānis apsēdās uz gultas malas un iedzēra malku nu jau remdenās tējas.- Bet varbūt nāvei ir kāds atskaites punkts. Varbūt es miršu tikai tad, kad būšu nomirkšķinājis acis 8 miljardu reizes, vai ieelpojis 4 miljardu reizes. – Jānis mēģināja nemirkšķināt acis, bet pēc brīža atzina šo nodarbi par neproduktīvu.
  
  - Man beigās būs jāmirst, bet es nezinu kad tas notiks. Iespējams es nomiršu no vecuma miegā, iespējams apstākļu sakritības rezultātā man uz galvas uzkritīs klavieres, bet varbūt es saindēšos ar kukurūzas nūjiņām, vai noslīkšu ar galvu ūdens bļodā. Nē, nē, es negribu mirt. Es, negribu mirt nezinot kā. Varbūt man izplānot savu nāvi pašam? Bet kad ? Pašlaik man iet slikti, apkārt plosās krīze, darba nav. Mīlestības nav. Laimes nav. Dzīvoju tikai ieraduma un inerces dzīts. Bet varbūt drīz kļūs labāk, varbūt viss nokārtosies. Nē, nākotnē būs tikai sliktāk. Es kļūšu vecs, grumbains, nīgrs un neviena nemīlēts. Bērnu man nebūs, es braukāšu apkārt ar sabiedrisko transportu un meklēšu gadījuma rakstura komunikācijas iespējas ar citiem pasažieriem. Nožēlojami, nožēlojami, man jau tagad ir pāris sirmi mati, drīz man sāks krist laukā zobi. Nākotne nesola neko labu. Bet varbūt tomēr pāris turpmākie gadi nesīs man dzīvē ko labu? Maz ticams.
  Jānis apgūlās gultā un aizvēra acis. –Es gribu mirt. Es gribu mirt pēc iespējas ātrāk un nesāpīgāk. Tad visam būs beigas. Es gribu nebūt. Zāles, lode pierē, pakāršanās, slīcināšanās. Cik grūti izvēlēties pašam savu nāvi!
  
  Jāņa istabas durvis ar skaļu troksni atsprāga, un pa tām ieskrēja ar trulu cirvi bruņojies nekrodemons. Viņa seja bija pārklāta ar sakaltušu asiņu slāni, tikai zobi balti jo balti.
  - Kaulainajai šomēnes atvaļinājums, es viņu aizvietoju. Vēlmju izpildes aģentūras pārstāvis nekrodēmons Jūsu rīcībā. Jūsu vēlmes mūsu pienākums. Piedod vecīt, man šodien daudz klientu, nevaru šeit ilgi aizkavēties, vai Tu varētu lūdzu nekliegt un nepretoties ? Tā mums abiem būs vieglāk.
• 6 commentsLeave a comment