February 8th, 2009

• Ārieši mūs visus nomočīs 2012 gadā
• 2/8/09 04:24 pm
• Šodien satiku vienu kaimiņu jaunieti, un viņš man apstāstīja nenormāli krutu teoriju. Jāpiebilst, ka viņš jau kopš bērnu kājas aizraujas ar visādām ezotērikas mācībām, faluniem dafām, simbolu spēkiem un pseidojogveidīgajām mācībām. Karoče ideja šāda. Arktikā kādreiz esot bijis silts un tur toreiz nolaidās senie ārieši kosmosa kuģī. Jāpiebilst, ka viņu sejas bija daiļas, acis maigi zilas un viņu zeltainās garās matu cirtas plīvoja siltajā arktikas vējā. Pēc tam nolaidās dzeltenie, un beigās sarkanie. Tolaik zemes vienīgie iedzīvotāji bija melnādainie, viņi bija maz attīstīti, nu tādi drīzāk pērtiķveidīgie. Nezinu kā tur ar sarkanajiem un dzeltenajiem gāja, bet baltie ārieši nedaudz pamācīja lokālos aborigēnus, atstāja dažus cilvēkus uz zemes un aizmočīja prom, lai turpinātu dzīvot savā utopiskajā sabiedrībā kaut kur tālu kosmosos. Bet balto pēcteči karoč baigie maitas, močījās savā starpā, gandrīz iznīcināja sarkanos, paverdzināja melnos, inficēja ar kapitālismu dzeltenos. Vienu vārdu sakot, dzīvoja ne pēc āriešu tradīcijām.
  
  Kā mēs zinam,zeme nepārtraukti kustās pa kosmosiem un 2012 gadā nonāks āriešu visumā/dimensijā/teritorijā (īsti neatceros). Nu un tad sāksies sūdi. Ārieši ieradīsies ciemos, un secinās, ka uz planētas notiek visādi mēsli: kapitālisms, nabadzība, daudzsievība, reliģiskais fanātisms un fistings. Tad ārieši saķers kreņķi un izdomās nahrenizēt visu zemi. Un caur savām gaiši zilajām acīm viņi vēros kā kosmosa kuģa raidītie šāviņi iznīdē vienu tautu pēc otras, vienu reliģiju pēc otras, līdz nepaliks vairs neviens.
  
  Jaunietis uzzinājis sen slēpto patiesību un nolēmis mācīties senās āriešu rūnas, lai mēģinātu komunicēt ar blondajiem āriešiem, un mēģināt mūs visus glābt no bojāejas. Es viņam novēlēju veiksmi, un mēs devāmies katrs savā virzienā. Es ļoti ceru, ka līdz 2012 gadam viņš iemācīsies rūnas, un mums būs kaut nelielas cerības izdzīvot. Bet līdz tam laikam es nolēmu daudz dzert un dzīvot visādi citādi nepiedienīgi, lai jaunieša izgāžšanās gadījumā man nebūtu daudz ko zaudēt.
• 19 commentsLeave a comment

• 2/8/09 06:51 pm
• Es patiesībā jūtos nenormāli apdalīts. Es neizjūtu ne mazāko interesi par sportu. Nepareizi izteicos, man pašam patīk mīties ar riteni, paslēpot, papeldēt, dažkārt uzspēlēt tenisu, badmintonu vai futbolu. Bet man absolūti neinteresē skatīties kā citi sporto. Man tas nesagādā ne mazāko gandarījumu, nerada pozitīvas emocijas, neizraisa patriotiskas jūtas. Jau kopš izseniem laikiem atceros, kad sēdējām barčikā un skatījāmies hokeja čempi, man daudz interesantāk bija iedzert alu, un tie blakus brēcošie cilvēki tikai kaitināja. Pat nezinu ko tagad darīt, mēģināt sevi piespiest iemīlēt sasvīdišu tēviņu cīņu par melnu gumijas ripiņu, vai samierināties ar savu skarbo likteni.
• 6 commentsLeave a comment