November 19th, 2008

• 11/19/08 05:14 pm
• Vot nesaprotu ko tie sievišķi var īdēt par savu nežēlīgo likteni un sāpīgajām modes tendencēm. Eksperimenta nolūkos novaksēju kreisajai kājai vienu strēmeli, un nemaz nesāpēja. Piebildīšu, ka apmatojuma ziņā esmu gana tuvs citām primātu pasugām. Tagad uz kājas viens taisnstūris ir maigs un glāsmains kā maza bērna dupsis vaigs.
• 31 commentsLeave a comment

• Vakara zīlis
• 11/19/08 08:21 pm
• Drūmajā nostūrī blakus kanālam, kur peldas zivis, 23 bērna soļus uz dienvidiem no mežrozīšu krūma, 1 pirksta dziļumā zem rudens lapām saldā miegā šņākuļoja zīlis. Viņa zaļais mētelis bija ieguvis rudenīgi brūnu nokrāsu un pie kreisā sāna nedaudz ieplaisājis. Cepuri zīlis bija zaudējis šķiroties no mātes. Zīļa māte neskaitāmus gadus savus zarus stiepa blakus stāvošā ozola virzienā, bet viņš iedomīgs un cēls liecās no viņas projām. Šoruden kanāla straujie ūdeņi bija izskalojuši ozola saknes un viņš saliecās pavisam, līdz pat zemei. Māte visu rudeni raudāja zīles. Esmu tikai aizmirsta asara, uz mirkli pamostoties nodomāja zīlis, pat mežacūkas mani neņēma pie sevis, bet tikai iekasīja dziļāk zemē, lai neviens neredzētu mātes vājuma brīžus.
  
  Pienāca ziema un kļuva vēl skumjāk. Pat uzpūtīgās sliekas vairs negrauza zemi zīlim blakus. Zeme tapa cieta un elpot kļuva auksti. Tās laikam ir beigas, nodomāja zīlis, pasaules beigas. Zīlis kļūdījās, šausmas bija tikai sākušās. Kādu dienu drebēdams no aukstuma zīlis pamodās un secināja, ka viņa galva ir saplīsusi un no tās lien laukā kas zaļš. Zaļais briesmonis ar katru dienu auga arvien lielāks, bet zīlis kļuva arvien vājāks un tukšāks. Zaļais lauzās cauri sasalušajai zemei uz augšu, un uz augšu. Tur augšā nekā nav, zaļajam teica zīlis, tur ir tikai bēdas un sals. Bet zaļais neatbildēja, viņš turpināja lauzties. Un izlauzās.
  
  Bet augšā bija saule, to zīlis ieraudzīja ar zaļā acīm. Es esmu Tu, teica zaļais. Skaties uz pasauli ar manām acīm, tā būs siltāk. Un saule sildīja. Varbūt man izdosies, varbūt saules pietiks arī man. Virs zīļa galvas dzīvoja māte. Viņas platajā stumbrā, kuru nevar apķert pat 10 bērni, bija plašs dobums, kurā dzīvoja pūce. Bet māte nelikās par to ne zinis, viņa tikai ik rudeni apraudāja kritušo ozolu un sliecās viņam blakus, lai asarām vairāk saules.
• 12 commentsLeave a comment