June 7th, 2007

• Pāris nejēdzīgas atmiņas iz ģerevņas dzīves
• 6/7/07 11:10 pm
• Pirms vairākiem gadiem kopā ar vienu aborigēnu slājām pa mežu un gvelzām sviestu. Bija tur kaut kāds lokālais humors un vārdu spēles. Un tad viņš izdvesa aborigēnam netipisku frāzi, kas vēljoprojām iesēdusies atmiņā: "Oi ļuļi, oi ļuļī, ja tu fišku nerubī, paņem pupus pakruķī, varbūt radio uztversi"
  
  Tam pašam aborigēnam ir brālis, viņš tāds kautrīgs pēc dabas un mēdz stāstīt nesmieklīgas anekdotes. Stāsta gan viņš ļoti ļoti smieklīgi, bet parasti jāsmejas vairāk ir par pašu stāstītāju nevis par anekdoti. Tad lūk, viņam ļoti nepatīk, kad puši tam maigi pieskaras, tad viņš skaļi iekliedzas un mūk prom. Bet ne par to ir stāsts. Tas bija tais senajos laikos, kad manā miestā vēl zāli kumārīt bija modē. Nu tad mēs vilkām to labumu caur skārda bundžu un centāmies neaizrīties. Bundžā palikuši tikai pelni, bet jaunietis kā velk tādu kārtīgu dūmu tā līdz pēdējai oglītei. "Labs, labs, smeķīg labs", pēc tam viņš teica muti piedurknē slaucīdams.
  
  Bija viens tāds skuķis. Nu ziniet, tie bērnības skuķi ar kuriem tu rotaļājies smilškastē, plēs viņu lellēm nost galvas, bet pēc pubertātes iestāšanās vairs neko nesaproti. It kā draugs, bet it kā kaut kas cits. Bet ar šo skuķi bija citādāk, viņa bija vecāka, es jaunāks. Viņai bija puisis un pustraka vecāmāte, kura kā palaistuve savulaik pazīta, bet es biju vienkārši dumjš. Tad nu šī mani kacināja. Man bija ļauts izģērbt un pieskarties, bet neko citu. Tā nu mēs pa krūmiem tur ņēmāmies un gramstījāmies, peldējāmies un berzējāmies. Ai sviests, dura karoče. Viņa pat ticēja tam, ka vāveres dobumos kaltē sēnes, ka ezīši uz muguras nēsā ābolus un dažādām citām muļķībām.
• 9 commentsLeave a comment

• 6/7/07 11:40 pm
• Nesen radījām ģeniālu teoriju, es gan drīzāk gribētu teikt ģenitālu.
  
  Pēc neilgas diskusijas nonācām pie secinājuma, ka eirāzijas lielākais plēsējs ir vāvere. Ziniet kāpēc, gan jau ka neziniet. Nu doma ir tāda, ka vāvere pēc savas būtības ir ļoti ļauns un nešpetns radījums, kas nogalina nabaga ezišus. Neviens tā arī nav redzējis kā tas notiek, bet tie kas redzējuši ir tādās šausmās, ka nespēj to pastāstīt. Pēc ezīša nogalināšanas vāvere to atstāj izkalt. Kad ezītis ir izkaltis, vāvere tā aso kažociņu ievelk savā dobumā, pieliek pie sienas un uz eža adatām kaltē sēnes.
• 2 commentsLeave a comment