December 23rd, 2006

• Gaišus un sulainus
• 12/23/06 05:19 pm
• Dzīvoja reiz nabadzīga ģimene. Nu tāda klasiski nabadzīga. No rītiem viņi ēda auzu pārslu tumi, bet vakaros to, kas palicis no tumes pāri. Nabadzīgi viņi bija, jo bērnu daudz. Ārsti ieteica vīram kontracepcijas līdzekļus lietot, bet šis tikai klopēja ar ausi, tie prezervatīvi tak bargu naudu maksā. Tā nu bērnu skaits ģimenē tikai auga, bet vīrs tā arī nepratās izsargāties no jaunas dzīvības radīšanas. Dzīvoja viņi diezgan laimīgi un saliedēti, ģimenīte draudzīgi dalīja savu divistabu dzīvoklīti, un ne par ko nesūdzējās. Vai tad no sūdzēšanās kādam labāk paliek. Tādēļ arī mēs svētkus gaidot nesūdzēsimies un mēģināsim saskatīt dzīves tumsībā tikai tos gaišākos pleķus.
  
  Tuvojās Ziemassvētki, bet mammai un tētim skumji ap sirdi. Nepietiek naudiņas visiem bērniem dāvanas sapirkt. Domāja, domāja viņi, un nolēma. Aizies viņi uz Rimī lielveikalu, nopirks lielo maisiņu un saķers tajā Ziemassvētku aromātu, ko bērniem dāvināt. Tā arī izdarīja. Vai tad dāvanām ir jābūt dārgām ? Kāda cenai nozīme, ja dāvana nāk no visas sirds. Tādēļ arī mēs nevērtēsim dāvanas naudiskā izteiksmē, bet cik daudz sirds siltuma tajās ietilpināts.
  
  Laimīgi viņi devās mājup, bet pa ceļam ieraudzīja nabadziņu kaķīti. Tas trinās gar kājām, izdvesa ņaudieniem līdzīgu skaņu, savā samocītajā izsalkušajā kaķa balstiņā. Iedosim arī kaķītim gabaliņu no Ziemassvētku aromāta, nodomāja vecāki, un padalījās. Kaķītim gan šāda dāvana negāja pie sirds. Viņš tikai nedaudz paelpoja Ziemassvētku aromātu un novērsās. Tādēļ arī mēs dāvināsim dāvanas tikai tiem, kuri saprot to vērtību.
  
  Bet kaķīša ta žēl. Tādēļ viņi ņēma to līdzi uz mājām, lai bērniem prieks. Ielika kaķīti Rimi maisiņā, un slāja 10 kilometrus uz mājām, jo sabiedriskais transports tak mūsdienās dārgs. Kaķītis kādu laiciņu pa maisiņu dīdījās, bet vēlāk norimās. Lai jau atpūšas nabadziņš, drīz ar pieniņu pabarosim, nodomāja vecāki. Tādēļ arī mēs sakām, ka ar labiem nodomiem ceļš uz elli klāts.
  
  Ziemassvētku vakars. Bērni satupuši ap Rimi maisiņu. Bet maisiņā svētku aromāts. Mazākā meitiņa ar spodrām actiņām atvēra Rimi maisiņu un ieelpoja dziļi jo dziļi. Un tad viņas mazās actiņas ieraudzīja maisiņa dibenā kaķīti - beigtu. Un tādēļ mēs sakām: Dzīvas radībiņas ir jātur maisiņā ar caurumiņiem, savādāk tās nosmok.
  
  Nu labi, labi, kas šī būtu par svētku pasaciņu ar beigtiem dzīvnieciņiem. Protams, ka kaķis bija dzīvs. Visi bērni kaķi ļoti mīlēja, un baroja ar pienu. Viņi to mīlēja pat tad, kad kaķītis piečurāja viņu kurpītes. Un dzīvoja viņi laimīgi, iespējams, ka dzīvo vēl tagad. Un tādēļ mēs sakām, ka laimei nevajag daudz, pietiek ar kaķīti, nedaudz svētku aromāta un kopības sajūtas. Vēl tikai nedaudz mūzikas, un visa laimīgā ģimenīte vienojās Ziemassvētku dziesmiņā. Dziedāja gan viņi diezgan šķībi un greizi, bet to gan piecietīsim.
  
  Un tad pie viņiem ieradās Ziemassvētku vecītis un visus apdāvināja no galvas līdz kājām, bet tas gan notikās tikai viņu sapņos. Un tādēļ mēs tik daudz nefantazējam, bet arī cenšamies kaut ko darīt lietas labad, lai uzlabotu savu finansiālo stāvokli un būtu pilnvērtīgi sabiedrības locekļi, un uzdāvinātu arī kaut ko reālu, kas noderētu dzīvei.
• 3 commentsLeave a comment