August 20th, 2006

• 8/20/06 09:36 pm
• Pēdējā laikā sāku fanot par psihodēliju. Da nē, ne par to kas mūzikā, tā jau patīk kādu laiku, bet par nedaudz citādu.
  Sēdēju reiz autobusā, un tad pasaule sagāja sviestā. Visu autobusu piepildīja troksnis no kāda pokemona austiņām. Nez kāpēc viņš domāja, ka visiem ir jādzird viņa mūzika, atradis ar ko dalīties. Patiesībā tas jau nav pats trakākais, šis troksnis vismaz nekrīt uz nerviem, atšķirībā no tiem kretīniem, kuri sēž autobusos un nepārtraukti klausās savu mobilo tālruņu melodijas. Teikšu godīgi, tas grauj nervu stabilitāti. Un tad konduktore izbēra naudu uz sava sēdekļa un sāka pa vienai monētai tās celt augšā un skaitīt. Man blakus apsēdēs veca tante, kura nepārtraukti šmakstināja savas protēzes. Un tad blakus autobusam piebrauca kaut kāda kruta mašīna, pa autobusa atvērto logu varēja dzirdēt kā mašīnā uz pilnu klapi skan latviešu šlāgeri. Paskatoties ārā varēja redzēt kā mašīnas šoferim blakus sēdošā sieviete bija noliekusies viņam pie jostas vietas un cilāja galvu augšup lejup.
  
  Un tad vēl tie sestdienu rīti vecrīgā arī nav sevišķi patīkami. Apkārt braukā mistiska mašīna, kura izliekās, ka savāc atkritumus, bet patiesībā tikai nēsājas apkārt vienas ielas robežās. Lielbritānijas sekstūrists, kurš atzīst, ka tāds ir, bet tomēr mēģina 6 no rīta atrast paģiraina cilvēka dzīves jēgu. Un vēlāk atrod kopīgu valodu ar mūsu vietējo bomzi. Pats interesantākais, ka viņš bomzim noslauca cigareti un pēc tam ilgi sarunājās. Man gan nešķita, ka bomzis protas angliski sarunāties. Viņi laikam sarunājās bērnu līmenī, tā tīri neverbāli. Un tad vēl kaut kādi mūsu pašu bāleliņi, kas lielījās ar dienesta pabeigšanu. Kaut kas vēl tur bija, bet vairs neatceros. Visi tādi runātīgi no rītiem, kad dzēruši.
• 14 commentsLeave a comment