June 27th, 2006

• Turpmāk zaudējot prātu elpošu lēnāk.
• 6/27/06 09:50 pm
• Mēs gājām nedaudz atstatus viens no otra pa ceļu, kuram bija nozaudēts sākums un gals. Varbūt tas arī bija mūžīgs aplis, kas to lai zin. Ik pa laikam saskatījāmies, bet nepārminām ne vārda. Apkārt bija tikai klusums un acu skatieni. Parasti klusums ir nomācošs, tas sāk džinkstēt ausīs un vedina uz sliktām domām, bet šis bija savādāks. Tas bija klusums, kuru var novērot tikai sapņos, sapņu klusums. Pat putni nečivināja, sapņos viņu nav, kamdēļ gan novirzīt savas domas uz kaut kādiem lidoņiem, kuru svarīgums ir tikai pastarpināts.
  
  Labāk nepieskarties. Pieskāriens ir kā slimība, pietiek tikai nedaudz saskarties ar rokām, kā jau gribas vairāk. Saspiest roku stingrāk, pievilkt sev klāt, sajust kāpjošo elpas ritmu, iztēloties kas būs tālāk. Un tad sensenais instinktu dzinulis rada vēlēšanos izjust iekāres objektu no iekšpuses. Iekļūt pēc iespējas dziļāk, cik vien dziļi cilvēku ķermeņi to ir spējīgi izdarīt. Mirkļa burvība. Dažkārt neveikls pieskāriens sabiedriskajā transportā ir daudz uzbudinošāks par siekalainu skūpstīšanos alkohola reibumā.
  ( tālāk )
• 9 commentsLeave a comment