January 15th, 2006

• Pāris sarunas
• 1/15/06 03:01 pm
• Sēžu, kā parasti, uz mīkstajiem dīvāniem un lēnām sūcu miestiņu. Blakus sasēdušies visādi cilvēki un puscilvēki. Viena mazpazīstama radība, kuras seja neskatoties uz gadiem vairs nav pirmā svaiguma produkts, diskusijā pa vidu pēkšņi sāk slavināt vienu citu radību. Tjipa, tu tak esi gudrs, man pat liekas, ka balansē uz ģēnija robežas. Pēc tam seko atgriezeniska reakcija un atbildes komplimenti no citu radību puses. Smadzenēs radās sekojoša asociācija:
  
  Sēž Vaļerka un Ļuda uz soliņa. Vaļerka iedod šai nostrebties nedaudz no savas krutkas pudeles.
  - Vaļerka, tu tak esi ģēnijs, tik gardu mantu es savu mūžu neesmu dzērusi, man šķiet tev ir bārmeņa talants.
  - Jā Ļuda, krutkai klāt ir piemaisīts mans slepenais ingredients, kas šo dzērienu padara patiesi baudāmu, es pat teiktu ārstniecisku. Bet tu Ļuda tak arī esi baigi krutā čikse, tevis gatavotās ceptās žurkas garšo pēc meksikāņu lazagņas, es to nobaudīju tais laikos, kad vēl Paņevežas institūtā ekonomiju studēju.
  
  Vienu vārdu sakot sanāca man ekspluadēt ar ne pārāk glaimojošiem vārdiem par tēmu - Vsje piderasi, lohi, alhogoļiki, luzeri i tuņejaci. Nu pats jau ne labāks, bet nu nokaukties gribējās, lai dzīve tik salda neliekas.
  Neilgs klusuma brīdis.
  - Nē, tas tā nav, viss ir ok - Atskan visapkārt.
  Parubījos.
  
  ***
  
  Pie letes sēžu un klausos par ko cilvēki runā. A, aiz muguras kautkāds bariņš cilvēku satusējuši un davai glaimot viens otram. Nu beigās izrādījās, ka visi trīs, tur sēdošie veči dziļi sirdī ir romantiķi, skuķis saprotoši māja ar galvu.
  Tagad laikam ir moderni par romantiķi būt, tas laikam iegājās modē pēc tās fantas reklāmas, kur havajieši zaķus koļīja.
  Aizgāju mājās.
• 0 commentsLeave a comment