December 29th, 2005

• darba kolēģi arī ir cilvēki
• 12/29/05 02:09 am
• Darba balle bija ok. Un pats brīnumainākais bija tas, ka es pat dejoju ar darba kolēģiem. Parasti gan dejošana manī izraisa dziļu nepatiku dažkārt pat riebumu, vienkārši daba mani ir apdalījusi šajā jautājumā, neba sevišķi improvizēt uz deju plača protu, ne arī eleganti izlocīties. Interesanti bija paskatīties kā daži labi ēkas kolēģi grieza valsi un ārdījās, tas ļoti kontrastēja ar viņu ikdienišķo uzvedību.
  
  Meklēju deju skolotāju, par samaksu var vienoties, es protams kaulēšos.
• 11 commentsLeave a comment

• 12/29/05 02:17 am
• Dienu pirms Ziemassvētku/komercsvētku vakara staigājot pa rimčiku un meklējot kādu dāvanu priekš tuvākajiem rada gabaliem, dungoju pie sevis pantiņu: "Would you kill me for Christmas". Ne jau to patiesībā vēlējos, bet nu toreiz man tas šķita smieklīgi. Tik pat smieklīgi man šķita pamosties un visiem stāstīt, ka C vitamīns ar ehināciju visus pārvērš ehidnās, bet tas jau ir cits stāsts. Šitā dzejiskā nojūgšanās reiz ir jāmet pie malas.
  
  Bet vienu citu reizi stāvēju autobusa pieturā, bet ārā auksts, knaģi ta salst. Un es vēl pie tam draņķīgi jutos, biju kādu nemīlīgu bacili noķēris. Nu lūk, stāvu stāvu, un ar katru brīdi ar vien sliktāk paliek. Tad pie sevis nodomāju: "Bet es tak nebaidos no nāves" (Starp citu, iesaku noskatīties Tima Burtoņa muļtjiku par nelaiķa līgavu, man jau ļoti patikās). Tajā brīdī, kad šos vārdus domās biju izteicis, tad sajutu, ka kājas kļūst lunkanas un sāk vilkt uz ģīboni. Labi, ka sāku suģestēt sevi, ka pateiktais ir muļķības, savādāk varbūt tagad šos vārdus nerakstītu.
  
  Un vispār nav nekā reālāka par pašsuģestiju, ja pietiek spēki tai ticēt, tad rezutāti garantēti uz visiem 100%
• 0 commentsLeave a comment