Šovakar noskaņojums atbilstošs, lai klabētu.
Kā vienmēr cepos par sevi un savu inteliģenci. Pat izpildīju IQ testu.Likās tik muļķīgi, bet nevarēju to sev liegt.128.
Kas tas ir kas mani nepārtraukti tirda un neļauj mierīgi slīgt pezrūpīgā bohēmā.Laikam jau Rīgai patīk līst cilvēku porās.
Mani kaitina nelaiks. Nelaiks, kas atņem man manu pielipšanu cilvēkam, kuram es, iespējams nenozīmēju neko vairāk par caurumiņu ar diviem uzkalniem.Riebjas cepties pašai uz savu neizdarību un neizlēmību...Ja kaitina, tad tachu varu šķirties un meklēt savu nākamo, Lielisko Supervīrieti. Bet nē!Mierinu sevi ar domu, ka tas tikai tādēļ, ka neesam redzējušies nedēļu.Es nezinu, kas ir pareizi. Un vai vispār ir pareizi un nepareizi.
Piekrāju vārdus, lai šobrī ir ko runāt...Neatceros tādu iedvesmas trūkumu, kāds manī mīt šajā vasarā.Mierinu sevi ar domu, ka viss mainīsies gūstot superiespaidus no fotogrāfēšanas, smēķēšanas mežā uz ciņa, Bruņinieku ielas un atkal-un-atkal-iemīlēšanās perioda.
Vai ir iespējams, ka dvēseli var pārdot sabiedrībai, neatstājot sevī tās superīgās sajūtas- radītprieku un priecāšaos par vienkāršajām lietām-->vēju matos, oļiem zem pēdām un to, kā smaržo jūra naktī.Apjaušot, ka esmu komerciāla un ļumīga attiecībā uz saviem uzskatiem un dzīvesveidu, manī raisās divpusīgas izjūtas- skumjas par laiku, kas pagājis un spīts- ir jāvar saglabāt savu ES ejot laikam līdzi.
Dzeja apaug ar pelēko pūku.
Viņa var gaidīt.
Laiku.Aizlaiku.
Nākamo mani.
un SEVI.
..viesnīca pillna ar 20gadīgiem skaistuļiem..prātoju par atašejiem(meitenēm)--> kas viņām galvā...pamatinstinkts...?varbūt esmu pārāk nomaitājusies...:D
ha.
šodien pirmo reizi mēģināšu iekarot sienu.
vienmēr ar slienainiem lūpu kaktiņiem skatos uz tiem laimīgajiem, kas sniegos salst un domā par...ak, jā-kā gan varu zināt, kas alpīnistam galvā.
pienenes ir noziedējušas.
vissmieklīgākā pati sev liekos brīžos, kad cenšos noķert laiku.domājot par pagājību.
nu...jaa...kaads laikcinjsh ir pagaajis un tas ir tik patiikami-apzinaaties to, ka mainies un neesi tas pats cilveeks.kas vakarinj...
tas,kas notiek ar mums pec neguleetas nakts,kas pavadiita alkohola reibumaa un ar nepavisam pareizajiem cilvekiem,ir tieshaam Nobela preemijas veetras emocijas,tikai reizeem skumdina fekts,ka muusu raksturi naf pietiekami ttiisiiti un stipri,lai pietiktu apnjemiiibas mainiities un buut tiiram...Skumji..:(
Taa laika notiek ar visiem cilveekiem,kas iemiilas...Lasiiju,ka indiviiidi,kas ie iemiileejusies atrodas sava veida ieforija un ie diezgan pasmagi izkluutt no sii sataavolka,kas tomer reizem ir tik patiikams...
patiesiiba,buuutu iipasi jauk,ja mes speetu buut iemiiejusies 24h,tas tau buutu tik skaisti,ne taa?
zeme atbriivojas no smagas,bet patiikamaas sniega segas,kura tik ilgu laiku mociijusi un smaceejusi...Saule atkal ilgaku laiku atrodas zeniitaa un ir tik labi,ka negribas beigt rakstiit...attieciiga skandinaavu muuzika rada harmonijas paarpilniibu,kas mazliet mulsina:)..
Neliela eiforijas deva paliidz izdziivot shajaa paarmainju laika,kas skumdina un liek pat nedaudz ciest gan materiaalajam kjermenim,gan dveselei...Taadi iedvesmas pluudi,ka ir mazliet gruuti elpot...BET gan jau..
pamostos pusdienlaikaa un briinos kaapeec pasaule uz mani tik tizlam aciim luukojas un smird peec zivju nuujinjaam....
galvenokaart cilveeki, kuri ir sasniegushi dziivee visu, ka s ir mums apkaart domaa, ka visu zin, tachu biezji izraadaas ,ka tie, kuriem nav itin nekaa zin vairaa, jo vinjiem ir motivaacija uzzinaat visu-respektiivi, lai speetu izcelties uz citu fona..
vienkarshiiba un kurinaamaa lietderiibas koeficients mani tracina..Vaniljas shnjabis ar aabolu sulu...Totaals izmirums starp cilveeku kaisliigajiem glaastiem..APAATIJA...
vakars...Klusums...Paar celju paarskrien melns kakjis un es noticu, ka kaut kas notiks...Gaidu savu sapnju princi sarkanaa zirgaa...Skurbums un vaniljas shnjabis dara savu un es jau seezju kopaa ar vinju- melno kakji...
atkal miila...pasaules draza sestdienaa iet uz skolu...pasaules viizija skolaa iet tikai divas dienas...
mana dzeja ir galvenais ko es vēl protu bez tā, ka es neprotu dzīvot...tas ir tik sāpigi, ka gribētos nomirt...:(Mana dzeja ir viss, ai, to jau tiko teicu...Njā man iekāša kaut kas ir bet ārā nenāk...Man žēl...:(
ai, nu, kas ar šo sasodīto pasauli noticis...Man sāp zarnas un es te s''zu un nīkstu kā pēdējā muļķe un gaidum, kad mans draugs mani varēs nosist man ir tik krutas draudzenes, ka es viņas neesmu redzējusi jau 4 dienas...
Es nezinu, kas ar viņām noticis, bet tas nu tā ir...:(...