ir lietas, kuraas negribas atziities nevienam, pat ne sev. Gaju vakar ap 23:30 uz veici peec liimes un domaaju, kaa buutu ja man tomeer neizdotos pabeigt sho iesakto lietu. Visvairaak laikam un arii vieniigi parmetumi man buutu pashai sev. Par to, ka neesmu paveikusi to, ko esmu gribeejusi paveikt.

Kaukaa vienmeer esmu radusi iet uz priekshu, vienalga cik gruuti, bet tomeer esmu megjinaajusi sevi radinaat pie taa, ka nekas nenaak viegli. Jo nu jaa, visaadi ir bijis. Bet ko nu par to. cilveeks dziivo un veido savu dziivi kaadu to veelas. Taa arii patiesiibaa ir. es neveelos to savadaaku, nekaa taa ir. Vien rokas vareetu netriiceet, bet nu tas jau riita agrais auxtums. Veel ir sasodiiti daudz jaadara.. Un man ir bail, bet es shiis bailes nolieku kaut kur pagrabaa, ieroku dzilji dzilji, lai ne mazaakaa manis dalja par taam nenojaustu... Lai nebuutu sevis zjeeloshana, jo tad es atslaabshu..... un viss zudiis... neveelos lai zuud. Veelos lai viss buutu labi.....

Reizeem zubiic i tik savaads.. Heh, ko lai saka, Dievs dod speeku........, un bezmiegu.......

Baaac, kaa gribas lai tas viss notiktu ashi, un miers un cauri un miiljums un laiks bikinj vairaak un veel daudz labas lietas......

Labi es beidzu murmuleet....