velns parāvis, kas tas i' - ja kautkas smuks no drēbēm ir dabūjams, tad džudīte noziepējas un nekas vairs nav dabūjams. un šitā jau n-to reizi.

braukšanās iet. no tumsas īsti bail vairs nav, ātrums sāk aizraut. es ir dabūjusi ūbersuperīgāko instruktoru ever, draudzīgs, laipns, mega atsaucīgs un pretīmnākošs, piekasīgs pēc suņa, nelieto visādus epetitus un nesauc mani pamazināmā vārdā (šito ienīstu no sirds, ja tā dara un čo ta pēdējā laikā darbā un šur tur vēl tā dara baigi bieži, tā griežžž ausīs... ), perfekti ietur distanci. nesaprotu, kāpēc jau sen, sen ar viņu nesazinājos, būtu aiztaupīti daži krietni asaru plūdi.