kā es ienīstu agros rītus. celties 6:20.. līst vannā, lai nomazgātos, fēnot matus, paņemt sazipotās mantiņas un tīties uz autobusu. Ierubīt muzoniņu uz visskaļāko, atrast brīvu beņķi/stūri, kur uzstutēties/piestutēties, un krākt..

es kādreiz nespēju iedomāties, ka līdīšu darba dienās no migas ārā ātrāk par pus8. ha.

pēdējā laikā viss tādā autopilotā. ir sajūta, ka dzīvoju darbā. un vēl satieku dažus cilvēkus ārpus darba biedru loka. kas saistīti ar velomaratoniem un citām jaukām lietām, un tamlīdzīgi. kautkādi cilvēki no laikiem maķenīt agrāk ir aizslīdējuši prom. mēs esam viens otram aizslīdējuši prom. es fiziski nespēju visus satikt, un ir arī tā, ka nav jēgas iztirzāt visādas sadzīviskas lietas. ja sanāk kopā pabūt kautkādos pasākumos, un dalīties iespaidos, tad ir forši. a ja ne, tad nav par ko.

ai, sviestu es te tagad rakstu, šito nav jēgas pat lasīt. (acis tjipa vaļā, bet es vēl čučumuižā)

un vispār, es gribu gulēt.

dikti ceru, ka viss būs ok, ka nesāpēs, nespiedīs, netrūks elpas, un ka nebūšu finišā pēdējā. itkā jau po par tiem finišiem.. bet ziemā būs kautkas jāsadomā ar izturības trenniņiem. savādāk tik skujas birst un alles.

gribas domāt, ka ir tikai īslaicīgs mirkļa vājums, un drīz atkal viss būs labi.

šodien acis slapjā vietā.
ddlvi.