Nedaudz apmulsus, jo iecerētais bija kas cits... bet viss pavērsās pavisam negaidītā leņķī, un es sajutu savu sirdi nedaudz saraujamies, aiz sapratnes par notikušo, aiz mirkļa laimes, aiz.. izbrīna.. aiz sāpēm.. laikam tā šai naktī bija jānotiek.. ilgais ceļš kāpās beidzās ar fantastiski jauka sen neredzēta cilvēka satikšanu.. atmiņas... un realitāte.. viss kopā.. Un šķiršanās.. Tas bija kā vecā labā krievu filmā.


Dzīve ir kā ūdens straume, tā iesviež manā saujā vienu dārgakmeni no viena cilvēka, otru laukakmeni no otra, bet viņi visi ir vienādi svarīgi, lai arī ļoti ļoti atšķiras viens no otra.. Katrs no viņiem mani bagātina savā veidā.. viens tūliņ, otrs pēc gadsimta vai diviem..

Manai dvēselei un manam ķermenim šī pagājusī nakts - tas viss kopumā bija kā svētceļojums pēc visa saraustītā laika perioda, kas ir pavadīts šeit mājās, pēc atgriešanās no turienes..

*zubiite maacaas taalaak. Naakosho sesijas priekshmetu. He.. :-)