Sēžu, mācos, lasu Civillikumu, rakstu atbildes eksāmena jautājumiem un .. dzīvoju.
ir viss, tikai laika ir nedaudz par maz vai manu vēlmju pēc dzīvē ieraugāma un saprotamā un sajūtamā ir nedaudz par daudz šim konkrētajam laika sprīdim. Jā, es esmu maximāliste, lai gan reizēm tas neizpaužās nekā. Dzīvot būtu mazāk interesanti, ja es tāda nebūtū, kāda esmu. :-)

Un atkal jau eksperimentēju ar savām izturības robežām.... kā jau pāris gadus līdz šim brīdim..

Izstaipoties biki attālinos no Civillikuma, apnicis man jau viss. Jaatpūšās nedaudz. Tuvojas "pārdegšanas" brīdis un es nevēlos to redzēt. Es zu brīdi pievēršu acis un nolikšu raktāmo.. lai atpūšas.

*zubiite smej... draudziņš vārdā "stress" atnācis ir mani beidzot apcimot.. :P Pēta, ko es daru, izrakņājis visu ledusskapi, man, redziet, viņam ēst esot jātaisa, tad vēl viņš pieprasa mazgāt viņā ķepas pēc apelsīnu ēšanas un, nu jā, uz veikalu ar man būs jāiet,jo izrādās, ka baltmazi viņš neēd, viņam der tikai graudu maize. Nepieklājīgi jau ciemiņus tā mest ārā, tad nu sēžu un runāju ar viņu.. Pētu viņa pēdu dubļainos nospiedumus uz sava paklāja, tomēr tas stress trakoti skaists vīrietis.. jūtos gandrīz bezspēcīga, kad viņš man uzmet savu brūno acu skatienu.... Doma - sajutiīsies omulīgi, varbūt iemigs un varēšu atkal sākt darboties.. :)